Atpestīšana ir atskārsme, ka balss manā galvā, domas manā galvā, tas neesmu es.

Pārskats par

Ekharta Tolles grāmatu “Jaunā zeme”  

\Eckhart Tolle, A New Earth\

Kādā ikdienišķā pēcpusdienā meklēdams tīmeklī pats nezinu ko, uzgāju dīvainu tekstu. Tas bija word teksta dokuments uz daudzām lapām par tematu, kurā latviski sakot nekādīgi nespēju “iebraukt”. Braukāju uz priekšu un atpakaļ, bet tik un tā attapos tur pat, no kurienes sāku. Vispirms nodomāju, ka kādam ir bijušas smagas paģiras radot šāda veida tekstu. Visi vārdi ir latviski bez gramatiskām kļūdām, bet no jēgas ne miņas (šim gadījumam krieviski ir piemērots teiciens – skatos grāmatā un redzu figu). Varbūt pie vainas ir nesakarīgs tulkojums, nodomāju un tekstu aizvēru. Kā vēlāk noskaidroju, tas bija Ekharta Tolles grāmatas “Tagadnes spēks” latviskais tulkojums, ko nejauši atradu tīmeklī (te gribās pasmaidīt, jo nekas nenotiek nejauši).

Pagāja kāds laiks, apmēram gads, un es jau biju uzzinājis šo to par grāmatas autoru un tad attapos, ka man taču ir viņa grāmatas latviskā kopija. Atvēru grāmatu otrreiz (fakts, kuru ir vērts pieminēt. Lai arī pirmo reizi grāmata man radīja nesakarīgu priekšstatu, kāda klusa nojauta manī dvesa, saglabā to. Es paklausīju, kaut biju pārliecināts, ka tik un tā to vairs nekad nelasīšu. Ha, kāda pašpārliecinātība!) Es sameklēju noglabāto tekstu un atvēru. Pavisam cita grāmata, es nodomāju un ar interesi to sāku lasīt. Jāpiebilst, ka Ekharta grāmatas nevar tā vienkārši no sākuma līdz beigām izlasīt un nolikt malā. Es lasīju un lasīju un ilgi lasīju un vēl ilgāk pārdomāju lasīto (atzīšos, ka arī otrajā piegājienā Ekharta teksts man sagādāja ne mazums grūtību – nācās braukāt daudzas reizes uz priekšu un atpakaļ, lai iestaigātu smadzeņu krokās kādu saprotamu taciņu). Un tad kādā dienā atkal jau, protams, nejauši grāmatnīcā ieraudzīju Ekharta Tolles grāmatu “Jaunā zeme”. Uzskatu, ka “Tagadnes spēks” ir jāizlasa un jāpārdomā katram pašam, tāpēc to nekomentēšu. Bet par “Jauno zemi” ir vērts runāt, runāt, runāt un tāpat neko daudz nepateikt. Tāpēc nolēmu labāk uzrakstīt šo pārskatu – atsauksmi, lai iepazīstinātu ar 21.gadsmita grāmatu grāmatu.

Nebūs pārspīlēts, ja apgalvošu, ka neko tam līdzīgu līdz šim neesmu lasījis (negribu te lielīties, bet tomēr palielīšos: es šo to esmu lasījis. Jūs jau noprotat, ka mans novērtējums par grāmatu ir subjektīvs un nekritisks, bet parādiet man vienu ne-subjektīvu novērtējumu. Visu nosaka simpātijas. Tās vai nu ir vai nav. Pirmo reizi lasot Ekharta tekstu simpātijas izpalika, lai neteiktu vairāk. Ja runājam par kritiku, tad vienīgais, ko varētu Ekhartam pārmest, ka viņš nav uzskatījis šo grāmatu pirms 2000 gadiem. Tomēr, ja tas tā arī būtu noticis, pilnībā iespējams, ka mēs šodien dzīvotu jaunā zemē – jaunā pasaulē, kurā mēs katrs dziļi sirdī vienmēr ilgojamies būt. Bet, kas zina, pilnībā ir iespējams arī otrs variants – šī grāmata pirms 2000 gadiem tiktu cenzēta, rediģēta un vispār aizliegta, ja ne pat sadedzināta kopā ar pašu autoru, lai vairāk neko tādu neraksta). Secinājums – ir tā kā ir, un mūsu priekšā ir garīgās literatūras pērle “Jaunā zeme”.

Ar pilnu atbildību ņemos apgalvot, ka “Jaunā zeme” ir Svētie raksti ārpus jeb kuras reliģiskas tradīcijas jeb ticības konfesijas. Grāmata nav par kādas tautas vēsturi, tās varoņiem un viņu dzīvi, bet gan par katru un visiem mums. Nu jau esmu pļāpājis diezgan daudz un, ja uzskatāt, ka esmu pateicis, ko lieku, tad šī ir tā īstā vieta, lai mēs draudzīgi šķirtos (protams, paturiet prātā, ka tas nebija nejauši, ka sākāt vispār šo tekstu lasīt un jūs jau zināt, kas notiks tālāk. Bet ļausim lietām ritēt savu gaitu un neskriesim ratiem pa priekšu). Bet tiem, kurus esmu ieinteresējis, iekārtojieties ērtāk, lai varam sākt par visu pēc kārtas.

I nodaļa 

Cilvēces apziņas ziedēšana

Iesākums

Autors iesāk ar ainas aprakstu, kāda zeme varēja izskatīties tikko pēc saullēkta pirms 114 miljoniem gadu. Pirmais zieds uz planētas zeme atver ziedlapiņas, lai ļautos saules stariem. Zieda uzplaukšanas ainai ir dziļāka nozīme, nekā varētu iesākumā šķist. Zieda ziedēšanai nav nekādas praktiskas nozīmes cilvēces evolūcijas cīņā par izdzīvošanu un tomēr zieda skaistums ir iedvesmojis neskaitāmus māksliniekus, dzejniekus un svētos. Jēzus norāda mācekļiem vērot pļavā ziedošās puķes un mācīties no tām dzīvot. Vērojot zieda skaistumu cilvēkam ir iespējams uz īsu mirkli atmosties, lai sajustu, ka viņā pašā mīt tāds pats skaistums, kas kaut kādā noslēpumainā veidā viens otram ir radniecīgi. Katrs šādas pamošanās īss mirklis ir nozīmīgs solis cilvēces apziņas evolūcijā. Zieda krāsas, forma, smarža norāda uz netveramo, ēterisko skaistumu bez formas, kāds zied katrā cilvēciskā būtnē un ir neizsmeļama prieka un mīlestības avots. Protams, ka ne tikai zieda, bet arī putna vērošana, nesekojot prātā esošām sagatavēm par vērojamo objektu (putnu vai puķi), iespējams atvērt durvis uz pasauli bez formas. Tās ir durvis uz garīgo pasauli (tas nav nejauši, ka kristietībā Svēto Garu simbolizē balodis – balts putns, jo tieši Gars atver durvis uz Dieva valstību. Savukārt budismā tas ir lotosa zieds, kuru vērojot iespējams sasniegt apgaismību).

Šīs grāmatas mērķis

Vai cilvēce ir gatava apziņas pārmaiņām, iekšējai ziedēšanai? Vai cilvēki ir gatavi attiekties no ierastajām prāta sagatavēm, veidnēm, lai kļūtu caurspīdīgi apziņas gaismai kā vizuļojoši kristāli vai dārgakmeņi? Vai cilvēki vēlas pārvarēt materiālisma pievilkšanās spēku un pacelties pāri materiālām formām, pāri cietuma mūriem, kas ir ego radīts paštēls par sevi, personības radīta šaurība, kurā mēs smokam un ceram uz pestīšanu no ārpuses? Tieši ar šādiem jautājumiem savulaik pie cilvēces durvīm ir klauvējuši Jēzus, Buda un citi cilvēces apziņas agrie ziedi. Tomēr daudzos gadījumos viņu vēstījums ir pārprasts un sagrozīts, kas nekādīgi nav veicinājis cilvēces apziņas pamošanos, protams, ar retiem izņēmumiem. Vai cilvēce šodien ir vairāk gatava kā pirms 2000 gadiem? Ko es varu darīt, lai paātrinātu iekšējās pārmaiņas sevī? Kādas pazīmes raksturo aizmigušās apziņas izpausmes, ko pārvalda ego radītas prāta (domu – emociju – rīcības) sagataves? Atbildes uz šiem un daudziem citiem jautājumiem atradīsiet šajā grāmatā. Turklāt grāmata nav tikai atbildes uz jautājumiem, tā ir ierīce, kas izraisa pārmaiņas. Tā ir modinātājs, kas iezvana pārmaiņas uz jaunu apziņu, kas mostas. Atbildes un idejas, kas aprakstītas grāmatā ir otršķirīgas, jo tās ir vienīgi norādes pārmaiņu virzienā. Svarīgs ir mirklis, kad tu lasi, jo tieši šajā mirklī tevī norisinās pārmaiņas, ko pats vēl nemaz neapjaut. Grāmatas mērķis nav sniegt jaunu informāciju, bet ierosināt pārmaiņas apziņā, kas ir pamošanās. Šajā ziņā šī grāmata nav “interesanta”, jo par to ir bezjēdzīgi diskutēt un spriest. Ir tikai divi varianti, vai nu grāmta šķiet bezjēdzīga (gluži kā gadījās man pirmo reizi lasot grāmatu “Tagadnes spēks”) vai nu pārmaiņas tiek aktivizēts (skeptiķiem varu pačukstēt, ka patiesībā arī primajā gadījumā, kad grāmata šķiet bezjēdzīga, pārmaiņas tiek aktivizētas, gribat to vai nē. Jā zinu, skan drausmīgi un izklausās pēc zombēšanas, jo kaut kas tiek darīts pret mūsu gribu. Patiesībā viss ir pilnīgi otrādi, bet tagad to ir neiespējami ieraudzīt, jo mēs sapņojam nomoda sapņus. Tas, ka lasāt šo tekstu, jau nozīmē, ka pamošanās ir sākusies un tas ir tikai laika jautājums, kad atvērsiet acis, lai uzlūkotu pasauli no jauna).

Mūsu pārmantotā mazspēja

Visas reliģiskās tradīcijas norāda uz cilvēka stāvokli, ko raksturo sākotnēja mazspēja un bezpalīdzība. Bezpalīdzības stāvoklis ir kolektīvi pārmantota cilvēces slimība, kas rada maldīgu un kļūmīgu realitātes uztveri. Atrodoties šādā ar maldiem piesārņotā apziņas stāvoklī, mēs radām sev un citiem ciešanas. Kristietībā tas tiek saukts par iedzimto grēku, kas ir šķērslis ceļā uz pestīšanu un Debesu valstību. Jaunā Derība ir uzrakstīta seno grieķu valodā un no sengrieķu valodas burtiski tulkojot vārdu “grēks”, tā nozīme ir neievērot norādi vai zīmi, tas ir netrāpīt ar bultu mērķī un aizšaut garām. Tieši šī aizšaušana garām ir tā, kas veicina ciešanu un pārpratumu pilnu dzīvi. Viens no būtiskākajiem apstākļiem, kas izraisa cilvēces ciešanas un mazspēju ir mantkārība. Ja pārlapo cilvēces vēsturi un uzlūko nebeidzamos cilvēku slaktiņus gadsimtu garumā, tad atliek secināt, ka tā ir nepārtraukta ārprāta izpausme tūkstošiem gadu garumā, ko uz priekšu dzen mantkārība. Mantkārība ir vēlme pēc VĒL. Vēl pēc definīcijas, nekad nav pietiekoši.

Jaunās apziņas uzplaukšana

Senās reliģijas un garīgās tradīcijas atzīst, ka cilvēka prātā ir sākotnējs defekts, kas izraisa ciešanas (tā ir sliktā ziņa, jo tas patiešām tā notiek un ar mums visiem). Bet labā ziņa ir tā, ka pastāv iespēja pārveidot apziņu, lai novērstu prātā esošo defektu un pārtrauktu dzīvot nožēlojamu, ciešanu pilnu dzīvi. Hinduismā un budismā šo pārveidotās apziņas stāvokli sauc par apgaismību, bet kristietībā par atpestīšanu. Atpestīšana, pamošanās vai kādi citi termini apraksta vienas un tās pašas apziņā notiekošās pārmaiņas. Cilvēces dižākais sasniegums ir nevis mākslas šedevri, zinātnes sasniegumi vai jaunās tehnoloģijas, bet spēja atpazīt mūsu nožēlojamo mazspējas stāvokli, mūsu gadsimtiem ilgstošo neprātu. Daudzas reliģijas sekmīgi diagnosticē cilvēces neprātu un ciešanas, bet paklūp kāda citā jautājumā. Jautājumā par identitāti – kas es esmu, kas mēs esam. Identitātes radīšana ir egoisma iecienītākā nodarbe. Nodarbe, kas novelk robežas, būvē aizsargmūrus un svētā pārliecībā paziņo, ka Dievs ir mūra iekšpusē. Tas nozīmē, ka Dievs ir “mūsu” un debesu valstības atslēgas atrodas mūsu rokās. Ego radīts privātīpašnieciskums attiecībā uz priekšstatu par to – kas es esmu un kas citi nav – ir cēlonis naidīgumam tautu, rasu, reliģiju starpā. Katras reliģiskās kustības iekšienē ir bijuši daudzi garīgi apgaismoti cilvēki, kas centušies ierosināt pārmaiņas valdošajās ne-apzinātības masās. Tomēr viņu nekad nav bijis vairākumā un viņu radītā ietekme uz ne-apzinātības stāvoklī esošajiem bijusi niecīga.

 

Garīgums un reliģija

Kāda ir tradicionālo reliģiju loma jaunās apziņas uzplaukšanā? Daudzi cilvēki jau ir pamanījuši, ka garīgums un reliģija nav viens un tas pats. Reliģija darbojas ar ticību, kuras mugurkauls ir domu virknējumi. Domu virknējumi tiek uzskatīti par “absolūto” patiesību (Dievs ir mūsu) un tieši šāda ticība – pārliecība rada šķelšanos un pārrāvumu starp garīgo dimensiju, kāda ir katrā no mums. Tieši šajā līmenī ir iesprūduši daudzi “reliģiozi” cilvēki, jo viņi pilnībā identificē sevi ar prātu un tajā savirknētajām domu virtenēm (ticības patiesību sistēmu). Tā ir patiesības pielīdzināšana domāšanai, kas aizved prātu pa domu savirknētu taciņu pie pārliecības par savas ticības nemaldīgumu un savas ticības pārākumu.

Garīgums nav saistīts ar ticību (domām vai pārliecību), bet ar cilvēka apziņas stāvokli. Garīgums nosaka, kā cilvēks uztver pasauli un veido attiecības ar citiem cilvēkiem. Garīgums ir apziņas pamošanās, kurā nav vietas pārākuma izrādīšanai, mantkārībai, vienam otra apkarošanai un Dieva ieslodzīšanai ticības sistēmu aizsargmūros.

Pārmaiņu neatliekamība

Pārmaiņas apziņā skar visus un katru, no mūsu guļamistabas līdz lielākajiem pasaules tuksnešiem un dziļākajiem okeāniem. Tas, kas notiek apziņā, ietekmē visu esošo. Ja cilvēku vairums rīkojas ego mantkārības dzīti, tad piesārņojums izplatās no kolektīvās apziņas uz domāšanu, kā arī cilvēku ne-apzinātā (ego kontrolēta) rīcība veicina planētas zeme piesārņošanu un vides bojājumus.

Pārmaiņas apziņā, kas šobrīd pasaulē norisinās, nav jaunas reliģijas rašanās, vai jauna garīga mācība, ideoloģija vai mīti. Patiesībā pārmaiņas iesniedzas dziļāk par prātā esošjām domām. Pārmaiņas, kas iesniedzas garīgā dimensijā, ir nesalīdzināmi plašākas par jeb kuru domu. Vecā, aizmigusī apziņa rod savu identitāti, izpratni par to, kas es esmu, caur domu plūsmu, domu virknējumu jeb ticības sistēmu. Atpestīšana ir atskārsme, ka balss manā galvā, domas manā galvā, tas neesmu es. Kas tad es esmu? Tas, kurš to vēro.

Ja cilvēku domāšana – ticības sistēma paliks bez pārmaiņām, cilvēce vienmēr radīs atkal un atkal to pašu veco pasauli, to pašu neprātu, postu un ciešanas.

Jaunās debesis un jaunā zeme 

Autors grāmatas nosaukumu izvēlējies lasot Bībelē aprakstītos pravietojumus par jaunu zemi, kas precīzi raksturo mūsdienu pasauli. Gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā pravieši runā par vecās pasaules kārtības sairšanu un par jaunu debesu un jaunas zemes rašanos. “Jo es, redzi, radu jaunas debesis un jaunu zemi. Iepriekšējās vairs nepieminēs, tās vairs nenāks ne prātā” [Jesajas grāmata, 65:17]. Mums jāsaprot, ka debesis nav kāda noteikta vieta, bet garīga dimensija – apziņas lauks. Zeme, par ko runā Jaunajā Derībā Jēzus, ir garīgās dimensijas ārējā izpausme, kas iemiesojas matērijā un formā. Iekšējā dimensija (debesis) un ārējā dimensija (zeme) abas ir nesaraujami saistītas un viena bez otras nepastāv.

II nodaļa

Ego: Cilvēces pašreizējais stāvoklis

Cilvēki viegli sapinās pateiktajos vārdos un pārprot to nozīmes, jo piestiprinot kādai lietai nosaukumu, mēs domājam, ka zinām, kas tas ir. Patiesībā nezinām vis. Nosaucot lietu vārdā, mēs pielīmējam noslēpumam uzlīmi. Jeb kas, gan putns, koks, pat vienkāršs akmens un pilnīgi noteikti cilvēks, ir pilnībā neizzināmi. Brīdī, kad mēs iemācāmies atturēties no uzlīmju pielīmēšanas, no prātā radītu konstrukciju izmantošanas un vienkārši uzlūkojam putnu vai koku, mūsos uzplaukst patiesa apbrīna un prieks par to dabisko skaistumu. Gleznotājs van Gogs šādā veidā vienkārši (izvairoties no prātā radītām abstrakcijām un domu – emociju veidnēm) uzlūkoja vecu krēslu un uzgleznoja to, ko redz. Šodien glezna ar krēslu ir novērtēta par 25 miljoniem dolāru.

Kad mēs pārtrauksim pasaulei klāt virsū vārdus, domu – emociju veidnes un līmēt uzlīmes, mēs ieraudzīsim lietu patieso dabu aiz vārdiem un prātā radītiem uzskatiem, aiz pārklājiem un zem uzlīmēm. Vairākus gadu tūkstošus atpakaļ cilvēce prata uzlūkot pasauli tieši bez prātā radītām veidnēm. Bet tas notika pirms mēs kļuvām apsēsti ar domāšanu (autors runā par laiku, kad dzīvoja pirmssokrātiskie domātāji, apmēram 500 un vairāk gadus pirms Kristus). Paradokss ir tajā, ka jo vairāk mēs uzskatām, ka, pateicoties intelektam, visu zinām, jo seklāka, nedzīvāka un šaurāka priekš mums kļūst realitāte. Vārdi noplicina realitāti līdz līmenim, kādā prāts to spēj satvert un sagremot (gluži kā pikseļu skaits foto attēliem, ko ievietojam interneta lapās, tiek samazināts līdz minimumam, lai neaizņemtu pārāk daudz atmiņas uz servera. Ar to pašu attēls ir izkropļots un tā sākotnējā kvalitāte ir pazaudēta. Tieši to pašu dara prāts uztverot un interpretējot realitāti, kad nosauc to vārdā un intelektualizē – padara par prātā novērojamu objektu un izkropļo to).

Iluzorais es

Vārds “es” iemieso milzīgāko kļūdu un dziļāko patiesību, atkarībā no tā, kā mēs to izmantojam. Ikdienas lietojumā vārds “es” iemieso sākotnēju kļūdu, pārpratumu par to, kas es esmu un rada iluzoru identitātes izpratni. To dara ego. Iluzora izpratne par “es”, izsakoties Alberta Einšteina vārdiem, ir “apziņas optisks apmāns”. Par nelaimi, šis apmāns tiek turpmāk izmantots kā izejas punkts, lai caur šo mānīgo filtru uztvertu realitāti (realitātes kļūmīgā uztvere kā cilvēce pamatproblēma ir tas, par ko ir vienisprātis pasaules senākās reliģijas). Ego ietekmē realitāte kļūst par iluzoras izpratnes atspoguļojumu (atspoguļošanu mēdz saukt par projicēšanu, kas nozīmē, ka mēs redzam nevis to, kas IR, bet skatāmies filmu – ilūziju, kuras režisors ir mūsu ego. Un ego patīk būt galvenajā lomā, būt par režisoru un situācijas noteicēju, nu ļoooooti patīk).

Balss galvā 

Domāšana bez apzināšanās (awerness – angļu val.) ir cilvēces galvenā dilemma. Sarunāšanās ar sevi domās jeb balss galvā ir veids, kādā mēs visi pavadām dienas lielāko daļu vai vēl ļaunāk, nodzīvojam visu dzīvi. Lielākā kļūda, ir uzskatīt, ka tas esmu es, kas notiek manā galvā. Tā balss galvā – tas neesmu es. Sevis identificēšana ar domāšanas procesu – balsi galvā, ir sekas tam, ka miljoniem cilvēki nepārtraukti dzīvo stresā, nedrošībā un depresijā.

Grāmatas autors apraksta savu personīgo pieredzi ar balsi galvā un nemitīgu atrašanos “prātā”, kuras rezultātā viņš neskaitāmas reizes bija tuvu tam, lai izdarītu pašnāvību. Tomēr kādā vakarā, kad domas par pašnāvību bija 9-stāvu mājas augstumā, notika kaut kas, kas izmainīja Ekharta Tolles dzīvi. Šo epizodi no grāmatas izlaidīšu, lai atstātu kaut ko “saldajam ēdienam”, ja nolemsiet grāmatu izlasīt paši (bet, ja nē, kuru interesē kaut kāda ār – prātīgā dzīves stāsts?).

Ego saturs un struktūra 

Ego – istiskais prāts ir veidots no pagātnes. To veido saturs un struktūra. Rotaļlieta, kuras dēļ bērns brēc, jo kāds viņam to ir atņēmis, apzīmē saturu. Saturs var būt jeb kura lieta, koka klucis vai ar tālvadības pulti vadāms drons. Savukārt struktūru veido piederības apziņa, ka kaut kas ir “mans”. Ego – istiskā prāta struktūra ir veidota ar neapzinātu vēlmi nepārtraukti izplesties un pavairot sevi. Šī vēlmē pēc vairāk tiek novirzīta uz piesaisti materiālām lietām, kuras ir nepieciešams iegūt vēl un vēl, lai ego būtu lielāks un stiprāks. Visbūtiskākā prāta struktūra, caur kuru iesakņojas un aug ego, ir identificēšanās ar konkrētu priekšstatu par to, kas esmu (ne velti izplatītākā frāze, kuru lieto cilvēki strīdoties – tu vispār zini, kas es esmu? Tu sajēdz ar ko tu runā?… un te droši var pielikt galā kādu lamuvārdu, lai pārliecinoši norādītu sarunu biedra niecīgumu iepretim dižumam un spēkam, kāds plūst no egoistiskās pārliecības par to “kas es esmu”). Tulkojumā no latīņu valodas vārds “identifikācija” nozīmē pavairot vienu un to pašu. Kad es ar kādu identificējos, es kļūstu tāds pats. Cilvēki pieaug un turpina sevi identificēt ar mantām, tikai koka klučus nomaina, drēbes, mašīnas, mājas, uzkrājumi kontā utt. Cilvēki identificē sevi ar visām šim lietām un jo to ir vairāk, jo ego iluzorais “es” pieaug un nostiprinās. Ego iluzorais “es” sevi atrod un pazaudē lietās, kad tās pazūd, tiek atņemtas vai citos veidos izslīd no rokām. Atrasties un pazaudēties ir ego liktenis.

Identifikācija ar lietām  

Visefektīvākais veids, lai cilvēkiem pārdotu preces vai pakalpojums, ir iestāstīt, ka piedāvātā prece piešķirs jums kaut ko nebijušu un lielisku, tā teikt piešķirs jums papildus vērtību (pajautājiet sev – kur šī papildus vērtība rodas? Vai tā ir jaunajos apavos, kas ir jūsu kājās vai jūsu domās par to, kā es tagad izskatos un ko par mani domā citi, kad redz man kājās TĀDAS kurpes?) Prece var radīt iztēlē domu, ja es braucu ar tādu pašu auto, kā tā slavenā kino zvaigzne no “Ātrs un bez žēlastības”, tātad es esmu viņš\viņa (identifikācija ir notikusi – es esmu kā viņš\viņa). Vai arī, ja tu dzersi šo minerālūdeni, tu būsi kā tā modele no minerālūdens reklāmas plakāta (cilvēkiem tas patīk un viņi pērk nevis minerālūdeni, bet iztēlē radušos domu, ka es izskatīšos kaut nedaudz kā VIŅA. Ūdens piešķirs man to, kā man nav, papildus vērtību). Preces un pakalpojumi darbojās kā identitātes bagātinātāji – piešķir papildus vērtību.

Mantkārība nav tikai izplātīta apsēstība, bet ego iluzorā “es” iedomātās vērtības pavairošana. Cilvēki identificē sevi ar visu to, kas viņiem pieder un ego struktūra caur piederību vairo iluzora “es” apmērus un nemitīgi uztur vēlmi pēc vēl. Lai uzzinātu, vai esi identificējies ar mantām un dzīvo ego izveidotās struktūrās, pajautā sev – vai es kļūstu dusmīgs un aizvainots, ja uzzinu, ka kādam ir vairāk nekā man? Vai es dusmojos, kad zaudēju kaut ko vērtīgu no tā, kas man ir?

Piederības ilūzija 

Ko mēs domājam, kad sakām – tas ir mans? Kad tu ej Ņujorkā pa ielu un rādi ar pirkstu uz debesskrāpi un saki – tas ir mans, man tā māja pieder, ir trīs varianti. Tu esi ļoti bagāts vai arī esi kaut ko pārpratis vai vienkārši melis. Bet neatkarīgi no varianta, tas ir stāsts, kas domās apvieno vienā veselumā “mani” ar to ēku. Ego prātā savieno domas, kas rada piederības ilūziju. Patiesībā šim stāstam par ēkas piederību nav nekā kopīga ar to, kas es esmu. Pat, ja arī es esmu bagāts un ēka ir mans īpašums, piederība ir tikai fikcija, doma galvā. Diemžēl daudzi cilvēki to saprot tikai uz nāves gultas. Nekas ārējs nekādā veidā nevar ne pielikt, ne atņemt kaut ko tam, kas es patiesībā esmu (ego to nekad neatzīs, jo pretējā gadījumā tā ir ego pašnāvība). Nāves tuvumā doma par piederību izplēn kā rīta rasa parādoties pirmajiem saules stariem.

Viss, ko cilvēks meklē caur piederību, caur vēlmi pēc vēl, ir vērtība, kas nekad nav bijusi kaut kur ārpusē, bet ir vienmēr mums līdzās, jo tā ir mūsos. Ego satura un struktūru aizsegta, tā paliek nepamanīta un apslēpta aiz identifikācijas ar lietām, kas neizbēgami ir identifikācija ar domāšanu.

Grāmatas turpinājumā autors detalizēti apskata ego kodolu, ego daudzās sejas un izpausmes caur attiecībām, kas skar katru no mums. Autors ir radījis savu terminu, lai labāk ļautu izprast ego izpausmes. Termins “sāpju ķermenis” ir kaut kas līdzīgs zemapziņā noglabātai informācijai, kas ir domu un emociju veidnes, ko nēsājam līdzi kā pagātnes atmiņu. Pagātnes atmiņa ir ārkārtīgi spēcīga un spēj vienā acu mirklī nograut visus loģiskos argumentus un panāktās vienošanās, lai rīkotos vienīgajā iespējamajā veidā, kāds iznirst no zemapziņas jeb sāpju ķermeņa dzīlēm (lai labāk izprastu, kā tas darbojas, iesaku izlasīt manu stāstu – čaiņiks vārās – publicēts vietnē: tarandas.blog).

Šajā vietā likšu punktu, kaut neesmu ticis pat līdz grāmatas pusei. Ja interese ir, viss notiksies. Paldies par uzmanību!