Homo sapiens

Attēlu rezultāti vaicājumam “sapiensi īsa cilvēces vēsture”

 

Istabā ienāk vecākais dēls Ādams ar grāmatu rokās.

– Tēt, man skolotāja uzdāvināja šādu grāmatu (viņam rokās ir grāmata “Sapiensi”). Vai tu gribi to izlasīt?

– Par, ko ir tā grāmata? – nevērīgi pārjautāju.

– Par cilvēces vēsturi, kaut kas tādā garā.

– Nē, paldies, – nodomāju, ko gan tur skolā bērnam var prātīgu uzdāvināt? Pavirši uzmetis aci grāmatas vākam, turpinu lasīt savu “īsto” grāmatu.

Otrie Ziemassvētki. Rīts. Gatavojamies doties ceļā, lai apciemotu manus vecākus.

– Tēt, varbūt vectēvs gribēs lasīt šo grāmatu? Uzdāvināšu viņam.

– Kuru grāmatu?

– Nu to par cilvēces vēsturi.

– Kas tā par grāmatu? – manī saslejas kājās interese gluži kā suns, kas paceļas pakaļkājās, lai labāk saostu, kas atrodas uz saimnieka galda.

Esmu izslējis savas ķepas un satvēris rokās grāmatu ar nosaukumu – Sapiensi.

 

Grāmatas pārskats.

Amerikāņu mārketinga manierē grāmatas vākam kā atzinības medālis uz sarkana fona ar baltiem burtiem piekarināts žurnāla Forbes citāts par to, ka šī grāmata nozīmes ziņā līdzinās Stīvena Hokinga grāmatai par laika vēsturi. Neesmu lasījis S.Hokinga grāmatu, tāpēc šādi salīdzinājumi uz mani neiedarbojas veidā, kādā to visticamāk bija iecerējuši mārketologi.

 

Tomēr uz mani pilnīgi noteikti iedarbojas cits fakts.  Šī grāmata līdz šim bija nosacīti “mana”, pat ja es par to neinteresējos un nevēlējos lasīt, bet nu grāmatas būšana par “manu” var beigties un  kļūt par “ne -manu” . Man daudz labāk patika apstākļu kopums, kad tā bija “mana”. Nu, labi, tā bija mana dēla Ādama, bet es šo grāmatu jeb kurā brīdi varēju no Ādama dabūt, ja vien man šāda vēlēšanās rastos. Bet tagad viss strauji mainās. Es to nevaru pieļaut. Grāmata var viegli izslīdēt  pa sētas durvīm tā īsti nemaz nepamanīta ārpus mājās, ārpus mājai pieguļošās teritorijas, ārpus žoga, ārpus “mana”  īpašuma.    Visvairāk mani neapmierina fakts, ka es to zaudēšu. Latvieši šo privātīpašnieciskuma fenomenu ir folklorizējuši teicienā – suns uz siena kaudzes. Tas ir šifrēts teksts, kura nozīme ir – pašam nevajag, bet citam neatdošu. Pirms pieņemt šādu atbildīgu lēmumu, ka grāmata vairs nebūs ”mana”, kas, iespējams, izrādīsies neatgriezeniska kļūda, es nolemju to tomēr atvērt.

 

Pirmā daļa

Kognitīvā revolūcija

Autors iesāk ar zinātnieku pieņēmumu, ka Visums un planēta Zeme radušies pēc Lielā sprādziena. Saskaņā ar Lielā sprādziena teoriju blīkšķis bijis pirms 13,5 miljardiem gadu, tad arī Visums sācies.   9,7 miljardus gadus vēlāk pēc blīkšķa uz planētas Zeme sāk veidoties pirmās dzīvības formas – organismi. Mēs, cilvēki, esam šo sākotnējo organismu komplicēta versija un homo sapiens sākotne meklējama pirmajās dzīvības formās – organismos.

 

Pagāja kāds laiciņš (apmēram 13,475 miljardi gadu) un pirmās dzīvības formas bija attīstījušās par dzīvniekiem, no kuriem dažas sugas sāka pārvietoties uz pakaļējām ekstremitātēm. Šie dzīvnieki, kas staigāja stāvus ( saukti homo erectus), bija visai līdzīgi mūsdienu cilvēkiem. Tas notika apmēram pirms 2,5 miljoniem gadu (vai 13,475 miljardi gadu pēc lielā blīkšķa).

 

Autors vedina domāt, ka nav sparātīga (zinātniski pamatota) iemesla ticēt stāstiem par cilvēka dievišķu jeb ārpus evolūcijas izcelsmi. Saistībā ar ārpus evolūcijas izcelsmi man neviļus nāk prāta ievada aina no angļu komiķa mistera Bīna filmas. No debesīm atspīd gaismas stars un uz zemes nokrīt misters Bīns. Katrā kultūrā un reliģijā ir savs “bīna” stāsts kā uz zemes ieradies pirmais cilvēks. Stāstu vai ticības “gaismā” cilvēks iztēlojas, ka ir kāda milzu roka vai acs, kura rada vai nomet uz zemes pirmo cilvēku. Autors turpina ar viedokli, ka šādi stāsti par dievišķo izcelsmi cilvēku atšķeļ no lielās ģimenes. Atšķeļ no visiem mūsu radiem, brālēniem, māsīcām un atstāj bez vecākiem (ja neskaita Dievu), kā bāreņus svešā draudīgu dzīvnieku barā.  Evolūcijas atzīšana ir cilvēces lielās ģimenes pieņemšana, kurā ietilpst visas dzīvās radības sākot no vienšūņiem līdz mūsu tuvākajiem radiniekiem – cilvēkveidīgajiem pērtiķiem.

 

Cilvēces attīstībā ir trīs nozīmīgi pavērsieni, kurus var arī saukt par revolūcijām:

  • Kognitīvā revolūcija – aizsākās apmēram pirms 70 000 gadiem;
  • Agrārā revolūcija – aizsākās apmēram pirms 12 000 gadiem;
  • Zinātniskā revolūcija – aizsākās apmēram pirms 500 gadiem;

Autors liek nojaust, ka vārdu savienojums kognitīvā revolūcija sevī slēpj kādu baisu noslēpumu, kas droši vien paliks neatklāts. Kas tas ir par noslēpumu? Pēdējo 10 000 gadu laikā vienīgā cilvēku suga uz Zemes bija homo sapiens (saprātīgais cilvēks). Bet tā nav bijis vienmēr. Pirms sapiensiem dzīvoja vairākas cilvēku sugas:

  • Homo neanderthalensis (ielejas cilvēks, Eiropa un Rietumāzija);
  • Homo erectus (stāvus ejošais cilvēks, Austrumāzija);
  • Homo soloensis (Solo ielejas cilvēks, Indonēzija);
  • Homo floresiensis (Floresas salas cilvēks, Indonēzija);
  • Homo rudolfensis (Rūdolfa ezera cilvēks, Austrumāfrika);
  • Homo ergaster (strādājošais cilvēks);
  • Homo sapiens (saprātīgais cilvēks).

Ir izplatīti maldi, ka visas šīs cilvēku sugas viena otru nomainīja, un ir viens otra pēcteči. Nekā tamlīdzīga. Viņi visi dzīvoja līdzās, vienā laikā, bet atšķirīgās teritorijās,  līdz kāda jaukā dienā, apmēram pirms 10 000 gadiem uz Zemes bija atlikusi tikai viena, ekskluzīva cilvēku suga – HOMO SAPIENS. Homo sapiensi bija visur. Kur pazuda pārējās cilvēku sugas? Šis fakts par pārējo sugu izzušanu uz mums, sapiensiem, met nelāgu aizdomu ēnu. Rodas pamats izvirzīt izspiešanas teoriju par sugu nesaderību, savstarpēju nepatiku, un, iespējams, pat genocīdu.

Rezumējot par kognitīvo revolūciju – to uzskata par jaunu domāšanas un saziņas veidu, kas parādījās periodā starp 70 un 30 tūkstošiem gadu pirms mūsu dienām. Saprātīgo cilvēku – sapiensu – jaunais domāšanas veids izrādījās pārāks par jeb kurām citām cilvēka prasmēm (muskuļu spēku, zobu asumu vai fizisko izturību) un ļāva izspiest, izkonkurēt, apsteigt izdomā un viltībā  savus sugas brāļus. Vai tas bija iemesls pārējo sugu izmiršanai, skaidri zināt nevaram. Bet fakts ir neapstrīdams, visur, kur parādījās sapiensi, citu sugu cilvēki tādu vai citu iemeslu dēļ tika noslaucīti no Zemes skatuves uz visiem laikiem.

Otrā daļa

Zināšanu koks

Aptuveni pirms 45 000 gadu sapiensi šķērsoja okeānu un izsēdās Austrālijas kontinentā, kurā agrāk nekad nebija sperta cilvēka kāja. Šāds sasniegums nebūtu bijis iespējams, ja sapiensi neizmantotu prasmi domāt un sazināties izmantojot runas valodu.  To var dēvēt par zināšanu koka mutāciju. Valoda attīstījās divos virzienus, lai aprakstītu lietas un notikumus (tur lauva pie upes) un tenku virzienā, spējā apspriest izdomāto (lauva – mūsu cilts gars – sargātājs). Tieši otrais valodas pielietojums  – spēja radīt izdomātus stāstus, mītus un dievus – apveltīja sapiensus ar  nebijušu spēju elastīgi sadarboties lielos kolektīvos. Pateicoties valodai un spējai radīt visiem kopīgu mitoloģiju, sapiensi spēj viegli sadarboties ar jebkuru skaitu svešinieku. Bez mītiem agrāk nekas tāds nebija iespējams.

Simtiem un tūkstošiem gadu laikā cilvēki iemācījās sacerēt ārkārtīgi sarežģītu stāstu tīklojumu. Mītu tīklojumā fikcija – lauva – mūsu cilts gars – sargātājs, ne tikai pastāv kā neapšaubāma “realitāte”, bet arī uzkrāj milzīgu varu to cilvēku rokās, kas stāsta un pavairo mītus.  Iedomātā realitāte nav nekādi meli, jo tai patiesi tic visi cilts locekļi. Un kamēr tic, izdomai ir pilnīgi reāls spēks.

Spēja no vārdiem radīt iedomātu realitāti ļāva daudziem nepazīstamiem cilvēkiem efektīvi sadarboties. Un noteiktos apstākļos izstāstīt citu mītu, kas aizstāj iepriekšējo. Tā piemēram mūsu senču iedvesmoti izdomātu stāstu radīšanā, 1789.gadā franči gandrīz vienas nakts laikā no stāsta par karaļa dievišķo varu pārslēdzās uz citu stāstu – par varu, kas pieder tautai un nocirta savam dievišķajam karalim galvu.

 

Trešā nodaļa

Viena diena Ādama un Ievas dzīvē

Lai izprastu mūsdienu cilvēku dabu, vēsturi un psiholoģiju, ir jāiekļūst mūsu senču, mednieku-vācēju, galvā. Vērts paturēt prātā faktu, ka mūsu senči vairākus miljonus gadu piesardzīgi raudzījās uz visām pusēm, vāca dabas veltes un ēda to, kas bija pieejams, kad lielie plēsēji bija pamielojušies. Homo ģints ar visām septiņām sugām, iekļaujot arī tās, par kurām mēs nekad neuzzināsim, ieņēma barības piramīdā nevis augšējo, bet drīzāk vidējo stāvokli. Tikai pēdējos 100 tūkstošus gadu līdz ar Homo sapiens parādīšanos cilvēks kļuva par šīs piramīdas augšējo posmu. Attiecība  – 2,5 miljoni pret 100 tūkstošiem –  raksturo mūsu dabu, vēsturi un psiholoģiju. Tikai pēdējo 200 gadus sapiensi savu dienišķo maizi nopelna rūpnīcās un birojos, kas ir viena sekunde pret 2.5 mijoniem gadu, kad mūsu senči bija “iekš” dabas norisēm nevis pāri tām.

Neraugoties uz industriālo progresu, evolucionārie psihologi uzskata, ka tās ir ārējas izmaiņas, bet mūsu smadzenes un domas vēl joprojām atbilst mednieku vācēju dzīvesveidam. 2.5 miljoni gadu nekur nav pazuduši, bet nogūlušies mūsu zemapziņā. Mūsu ēšanas paradumus, konfliktus un seksualitāti – to visu no zemapziņas vadības centra regulē mednieka un vācēja uzkrātā pieredze mijiedarbībā ar mūsdienu postindustriālās vides ietekmi. Nav nekāds pārsteigums, ka cilvēkiem nav viegli salāgot pagātnes mantojumu ar modernajiem izaicinājumiem. Modernās civilizācijas radītie sasniegumi nereti rada spriedzi un atsvešinātības sajūtu, kas iedarbina vēlmi doties dabā un būt vienotam ar mūsu senčiem atpakaļ senā pagātnē,  saskaņā ar dabu un bez raizēm par nākotni klejot pār kalniem un lejām, medīt, makšķerēt vai lasīt sēnes un ogas.

Par ēšanu

Spilgts piemērs par 2.5 mijonu gadu laikā uzkrātās pieredzes pārspēku pār moderno domāšanu ir ēšanas paradumi, kas vada arī mani (tas ir Andri Tarandu). Izklāstu paraduma mehānismu. Kad senais mednieks – vācējs klejoja pa nepazīstamu apvidu un atrada nogatavojušos augļu koku, tā bija neticama veiksme. Kokā augļu ir daudz, bet visu apēst būs grūti. Ko darīt? Nav ne ledusskapja, ne noliktavas.  Ja kavēsies ar pārdomām, tad drīz vien ieradīsies vēl kāds klejotājs un “palīdzēs” apēst ražu. Skaidrs, ir jāēd, kamēr lien iekšā. Šādās situācijās parasti notika pārēšanās un tika uzņemts daudz vairāk barības, nekā tajā brīdi bija nepieciešams.

Pārēšanās paradums nekur nav pazudis un ir atceļojis līdz mūsdienām un vēsā mierā dus kaut kur dziļi zemapziņā, lai īstajā brīdi iznāktu no slēpņa. Modernā cilvēka galva ir kā skatuve, uz kuras vienlakus atrodas miljoniem gadus vecs paradums un pilns ar produktiem ledusskapis. Ko darīt? Tuvumā nav neviena cita sapiensa,  kurš varētu “palīdzēt” noēst ražu. Un tomēr, gēnos nogūlušajam paradumam ir liels spēks. Runāju no savas pieredzes. Stāvu vakarā pie ledusskapja un nezinu, ko darīt? Būt vai nebūt? Tāds ir jautājums. Kas mani dīda, bet es katru reizi nolēmju BŪT. Būt pieēdušamies, kamēr vairs nelien iekšā. Ēdu un ēdu un turpinu ēst, kaut  man vairs negribas ēst.  Dilemma – ēst visu tagad vai atstāt uz rītdienu –  virsroku ņem – ēd, kamēr lien iekšā. Pirms es uzzināju par mūsu senču pieredzi, man bija grūti izskaidrot, kāpēc tieksme – ēd, kamēr ir –  spēcīgāka. To sauc par “rijīgā gēna” teoriju.

Par attiecībām

Izrakumi liecina, ka mūsu senči mednieki un vācēji iztika ar ļoti maz lietām. Priekšmetiem viņu dzīvē bija mazsvarīga loma. Kāds lietām ir sakars ar attiecībām? Vistiešākais. Mūsdienu cilvēkam visa dzīve, eksistence un izpratne par sevi ir balstīta lietās. Lietas ir ārkārtīgi nozīmīgas mūsdienu cilvēku pastāvēšanā, lai neteiktu, ka ieņēmušas kulta un pat pielūgsmes statusu. Iedomājieties vienu dienu bez mobilā telefona. Mūsu senči nekrāja īpašumu, un nealka būt par īpašnieku. Privātīpašnieciskums padara cilvēku attiecības par lietu ar nozīmi, ka partneris ir “mans” īpašums.

Pastāv uzskats, ka mednieki vācēji dzīvojuši komūnās un nav veidojuši ģimeni mūsdienu izpratnē. Viena sieviete varēja būt kopā ar vairākiem partneriem un tāpat arī vīrieši. Attiecībās nebija aizlieguma mainīt partnerus. Nepastāvēja uzskats, ka kāds konkrēts vīrietis ir bērna tēvs. Bērns, kurš piedzima mednieku vācēju komūnā, bija visas komūnas bērns. Pastāv uzskats, ka ilgstošas attiecības ar vienu partneri jeb  monogāmija ir vēlāko laiku civilizācijas radīts stāsts, kas arhaiskajā mednieku – vācēju komūnā nemaz nav bijis obligāta prasība. Šāds uzskats izskaidro, kāpēc mūsdienu sabiedrībā ir tik plaši izplatīta laulāto neuzticība un šķiršanās procents. Viena partnera attiecību modelis neatbilst cilvēka bioloģiskajai dabai, bet ir uzspiest dažādu apsvērumu rezultāta. Viens no šādiem apsvērumiem par labu ģimenes institūta nodibināšanai un viena konkrēta vīrieša atzīšanai par bērna tēvu, ir saistīts ar īpašumu. Mantas uzkrāšana sākās ar agrāro revolūciju ne agrāk kā pirms 12 000 gadu. Uzkrājot mantu: apstrādājamos zemi, ēkas, ievākto ražu, labību, lauksaimniecības piederumus utt., bija svarīgi noteikt materiālo vērtību piederību. Ja medniekam vācējam, nekas nepiederēja, tad zemniekam piederēja salīdzinoši daudz un par to bija jārūpējas, jāsargā un manta jānodod drošās rokās nākamajām paaudzēm.  Īpašuma uzkrāšana, rūpes par mantas vairošanu un vēlme nodot to mantojumā “savam” pēctecim – dēlam, veicināja ģimenes institūta nodibināšanu.

Domāju, ka ieskatam par grāmatu pietiks.