Strauts burbuļo

Blogs par attiecību skaistumu ir veidots balstoties uz Ievas un Andra attiecību pieredzi 20 gadu garumā.  Bloga iecere un vēlamais virziens – vairot attiecību skaistumu, izpratni, iejūtību, līdzās pastāvēšanu un vērīgumu jeb apzinātību. Bogā Ieva ilustrē, es rakstu.

Esmu pateicīgs, ka esmu kopā (izvairos lietos piederības apzīmējumu “man ir”, jo privātīpašnieciskums attiecībās nesadzīvo ar apzinātības izkopšanu) ar uzticamu dzīves draugu Ievu. Mums kopā ir pieticis neprāta un drosmes atsaukties sirds balsij, lai rīta agrumā (apprecētos jaunībā) raitā riksī laistos plikiem (es domāju bez kapitāla kontā) aukstā dzīves ezerā nopeldēties. Tā mēs kopā plunčājamies viens otra mīlestības saules pielieta ezera viļņos un raugos žilbinošos vizuļos kā brīnumā, kas dāvājis mums bagātīgu mīlestības lomu  mūsu piecus bērnus (reizēm pats par sevi nobrīnos, it kā no malas vērodams, ka manai rīcībai nav loģiska izskaidrojuma). Attiecības ir atbildība un rūpes, kas pieprasa mani visu. Bet šajā kopumā  “mani visu” ir kāds neizpētīts tukšums, no kura skan klusa balss – necenties saprast, kas ir pareizi un nepareizi. Attiecības ir lieliska iespēja, treniņu nometne, stipro skrējiens, garas distances maratons, meditācijas retrīts mūža garumā, kas atsedz un izkopj uzmanību, vērību un apzinātību. Apzinātība ir kā apjausma, ka mans krekls ir sasvīdis un smako. Es to novelku un iemetu veļas mašīnā, lai skalotu un balinātu savu ego. Pēc mazgāšanas es to atkal uzvelku un turpinu iepazīt sevi (savu ego) Ievas un mūsu piecu bērnu sabiedrībā. Bērni bieži pasauc mani atpakaļ, kad esmu apmaldījies iekšējos monologos un meklēju durvju rokturi, lai no vienas lomas (filozofs) pārslēgtos uz citu lomu (vīrs un tēvs) un nostātos ar “visu sevi” (arī ar to tukšumu manī, kas saka – ieklausies, ko saka tavs dēls, meita, sieva) un veltīti nedalītu uzmanību sarunas partnerim. Mani sauc un es atveru durvis, lai iznāktu ārējā pasaulē. Pasaulē, kurā katram ir iedalīta sava loma, tiesības un  pienākumi. Viena no manām lomām: “es esmu vīrietis”, kas nozīmē, ka man ir tiesības izvēlēties mīļoto sievieti un pienākums viņu mīlēt un audzināt mūsu kopīgos bērnus. Tomēr visas lomas, lai cik nozīmīgas tās būtu (vīrs, sieva, tēvs, māte, pilsonis, latvietis, patriots, kaimiņš, darbinieks, kājāmgājējs, filozofs …) neesmu Es. Katra loma ir cieši savīta ar manu “mazo es.” To es, kuram patīk domāt kategorijās “mans”, “manējais”, kas ir kā aktiera kostīmi, zem kura mēs katrs pirmkārt esam CILVĒKS. Cilvēks ir nesaraujami saistīts ar lielo Es, kurā ir neizmērojami tukšumi, jautājumi bez atbildes un neziņa, kas es esmu. Iekšējo neziņu nespēj apklāt nekādi kostīmi. Pat visi Nacionālā teātra aktieru trupas kostīmi kopā ņemti iebirtu neziņas tukšumā kā zeķu pāris tukša veļas groza dibenā – upss tik vien!

Reizēm mēs tā pierodam pie maskas, lomas, aktiera drēbēm, kuras lielāko dienas daļu nēsājam, ka aizmirstam (gribam aizmirst, bet visu laiku atceramies) par dzīvi, par cilvēcību, par lielo Es ārpus lomas. Loma ir aizsegusi manī cilvēku un pieprasa stingri ievērot lomas noteiktos pienākumus un tiesības. Neapzinātība ir nespēja atšķirt lielo Es no mazā es. Tā ir nespēja saskatīt atšķirību starp daudzajām lomām un CILVĒCĪBU tās pirmatnējajā neskartībā – cilvēkā mītošajā TUKŠUMĀ.  Nespēja ieraudzīt sevi ” ārpus lomas” un atrast sevī saikni ar visaptverošu cilvēcību, draud  izvērsties par nopietnu attiecību problēmu. Kā tu to MAN varēji nodarīt? – mēs mēdzam saniknoti pārmest partnerim. Jājautā: Kuram “man”? Vai nodarīts pāri tam “mazajam MAN”, kurš draudzējas ar “mazo es” un domā, ka ir LOMA, KOSTĪMS, JAUNI DŽINSI, BROŠA, AMATS, SOCIĀLAIS STATUSS, ATZINĪBAS RAKSTS, NAUDAS SUMMA KONTĀ, LĪDZENAIS MAURIŅŠ MĀJAS PAGALMĀ, JAUNA AUTO SALONA SMARŽA? Mazais es audzē apziņu, ka viss, kas MAN pieder – TAS ESMU ES. Mans un piederība ir nestabilas prāta radītas konstrukcija, kas krīzes situācijās sabirst putekļos un pelnos. Loma apgādā mūs ar visām tiesībām būt uzstājīgiem, nepiekāpīgiem un pareiziem, lai viens no otra kaut ko pieprasītu. Man, tas ir lomai, kuru spēlēju, ir šādas tiesības un pienākumi, tas nozīmē, ka man ir taisnība. Saaugšana kopā ar lomu izvēršas par nebeidzamu konfliktu sēriju, kas skar gan pāru attiecības, gan vecāku un bērnu attiecības. Lomu pavadošie pienākumi un tiesības – man ir taisnība – agri vai vēlu nonāk konfliktā ar otras puses – man arī ir taisnība. Sacensība  uzstājībā, savas pareizības vairošana un citu kļūdu uzskaitīšana ir taisnais ceļš uz attiecību elli. Tas ir nepārtraukts konflikts un attiecību karš, kurā tiek sagrauts viss, kas veido cilvēcisko attiecību skaistumu. Par  aizraušanos ar lomu spēlēšanu un cilvēcības pazaudēšanu uzrakstīju rakstu “Vai skolēns ir problēma skolas sistēmā?” un nosūtīju uz Delfi. Delfi 2017.gada 21.maijā rakstu publicēja un nedēļas laikā rakstu atvēra 11 994 reizes un 826 reizes dalījās Facebook`ā.

http://www.delfi.lv/aculiecinieks/news/sabiedriba/piecu-bernu-tevs-andris-taranda-vai-skolens-ir-problema-skolas-sistema.d?id=48854597

No pieredzes zinu, ka bērnu audzināšana nav no vieglajiem pasākumiem. Zinu, ka  vecāki un pedagogi būtu atviegloti un priecīgi, ja, uzsākot audzināšanu, komplektā ar bērnu saņemtu ražotāja lietošanas pamācību – kā pareizi audzināt paklausīgu un gudru bērnu.  Bet, ak vai, bērns ierodas šajā pasaulē plikiņš (bez pievienota manuāļa – lietošanas pamācības) un ir ne mazāk apmulsis par jaunajiem vecākiem. Reizēm ar modernām gudrajām ierīcēm nākas krietni vien iesvīst (kā piemēram ar blogošanu), lai apgūtu lietošanas pamatus.

Ar bērniem ir vēl grūtāk, jo bērns tomēr nav nekāda rotaļlieta, bet dzīvs cilvēks. Nesaprotu, ko tie ražotāji domā, ka šāda veida “preces” izlaiž bez lietošanas instrukcijas. Kas tiem apjukušajiem vecākiem un pedagogiem cits atliek, ja ne meklēt pašiem labākos risinājumus?