Kas es esmu?

Ja es zinātu, kas es esmu, tad … nebūtu nēkāda ES un NE – ES dualitāte, nekāda labā ES un nekāda sliktā ES, kuru apspiežu un nosodu un radu sevī apsiestas vēlmes, kas uzglūn no tumsas un lien laukā kā monstri un velni no zemapziņas slēpņa, lai izvirstu pēkšņās dusmās, bailēs, niknumā, skaudībā, mazvērtībā, nicinājumā, naidā utt. Noskaidrot, kas es esmu, ir katra cilvēka dzīves virsuzdevums.  Par tematu “kas es esmu” ir visi mani tekstu plūdi  blogā un visas šīs ņemšanās, ko par dzīvi sauc. Bet es esmu ceļā un ….

…..kamēr manī griežas vēlmju ratiņš un es vērpju pinekli, ko saucu par savu identitāti, savu ES un pinos pa savu dzīvi, meklējot atbildi uz jautājumu, kas es esmu, teikšu tā:

Mans vārds ir ANDRIS. Pēc horoskopa esmu Jaunava. Man ir 40 gadi. Gadu skaitam ir neapturama virzība pieaugt. Tomēr, lai cik ātri vai lēnu pieaugtu gadu ciparu skaits, man liekas, ka mana pieredze neietilpst nevienā no tiem.

Man ir sieva un pieci bērni, divi suņi un kaķis – ar to es gribu pateikt, ka viņi man nepieder, bet es esmu apzināti izvēlējies uzturēties viņu sabiedrībā, esmu apzināti apprecējies 21 gada vecumā ar savu labāko draugu Ievu, esmu apzināti izvēlējies laist pasaulē mūsu piecus bērnus, nu jūs jau nojaušat, ka matemātika nav mana stiprā puse. Bet mana stiprā puse ir mana sirds, kurai esmu uzticīgs. Tā bieži mani mudina darīt to, ko nav iespējams saprast (piemēram rakstīt šo te blogu), bet  dīvainā kārtā, tā ne reizi  mani ne – pieviļ. Blogu rakstu sevis dēļ. Tā sevis, kurš gūst prieku no katras rindas, katra vārda un zilbes, ko salīmēju kopā. Kad burti klājas rindās, teikumos, tas ir kā vērot maiznieku darbojamies ar mīklas klaipu, tas ir kā vērot rudens lapkriti. Esmu dzimis rudenī. Laikā, kad ievācam sava darba augļus un gads virzās uz noslēgumu. Rudens ir apcerīgs laiks un rudenī mani nodarbina parasti jautājumi.

Kādi, piemēram?

Nu, visparastākie jautājumi … kas es esmu? Kas es esmu, kad noņemu nost visu, ko es par sevi zinu – kā mani sauc, cik man ir gadu, cik bērnu, cik ilgi esmu laulībā, manas pagātnes atmiņas, nodarbošanos – visu. Kas paliek un vai paliek, ja visu, ko es par sevi zinu, savu identitāti noņemu nost?

Vai dzirdi?

Ko?

Šo mulso klusumu? Šo neveiklo NEKO mirkli. Iestājas pauze. Savādi! Kāpēc tā?  Kurš ir tas, kurš mulst un kurš ir tas, kurš zina atbildi, bet klusē? Šķiet, ka manī, aiz manas identitātes, aiz mana ES, ir vēl kāds otrs, kurš zina.

Ej tak tu di…st, kur lapas birst!

Es labparāt, bet vai esi domājis, no kurienes šī noraidošā neizpratne un nevēlēšanās, pretestība šādām spēlītēm?

– Beidz muļķoties! Tu esi pieaudzis cilvēks un ļoti labi zini, kas tu esi. Neizliecies, – ierunājas prātīgā mana ES puse, kura nešaubīgi zina, kas es esmu.

Bet tas mulsinošais klusums ir un paliek kaut kur pa vidu starp  ES un NE_ES, starp to, kurš zina klusējot un to, kurš nešaubīgi zina. Šo pāri – plūstošo klusumu esmu pieredzējis vairāk kārt. Reiz bērnība devos kopā ar vecmammu sēņot un es to sadzirdēju meža šalkoņā. Es to sajutu ienirstot Biksēres ezera dibenā, apguļoties uz muguras sūnās ar skatu pret debesīm. No dzelmes klusuma es vēroju mākoņus slīdam un jutu ūdens tonnas, kas spiež mani kopā no ārpuses un vieglumu, kas mani ceļ augšup no iekšpuses. Cilvēku ieskauj visaptverošs, viscaur esošs klusums. Tas ir gan iekšpusē, gan ārpusē – viscaur.

 Nesaprotu, kāds sakars bērnības atmiņām ar identitāti?

Vistiešākais. Palūkojies uz ikvienu cilvēku, kurš problēmu nomākts dodas pie mācītāja, ārsta, psihologa, psihoanalītiķa vai psihiatra, visi viņi uzdod jautājumus par tavu bērnību. Bērnībā tek ielikti identitātes pamati, pamati priekšstatam, kas es esmu.

Lai arī jautājums – kas es esmu – sākotnēji šķiet vienkāršs un pat muļķīgs, tas nebūt tāds nav.

Kas es esmu – nav muļķīgs jautājums, ir tikai muļķīgas atbildes. Man nav ne mazākās nojausmas, kas es esmu, bet kad es rudenīgā vakarā skatos zvaigznēs, klusumā es dzirdu:

– Skaties zvaigznēs, tur ir uzrakstīta atbilde uz Tavu jautājumu – kas ES esmu?

Un es skatos un skatos un skatos un skatos…… līdz aizmirstos par jautājumiem un atbildēm, par ES un NE-ES dualitāti …..domas pavediens izslīd…

Ir ieelpa un izelpa. BEZGALĪBA pilna ar zvaigznēm …..

Kad atkal notveru domas pavedienu, atgriežas jautājumi:

– Tā, ko ES te daru? Kāds bija jautājums?

Tas īsumā par mani viss.

Sevis izziņa ir pamošanās no ego miega, sapņiem, priekšstatiem par identitāti, muļķīgām atbildēm – kas es esmu un murgaini nešaubīgām pārliecībām, filozofijām, reliģijām un ideoloģijām, kas “izskaidro”, kas es esmu, sniedz cilvēkiem identitāti, viltus priekšstatu par sevi. Es meklēju ceļu ārpus mirušām čaulām, mizām un izdomātām identitātēm, lai  izietu laukā svaigā gaisā, ārpus uzskatu žogiem un uzliktajiem rāmjiem. Iziešana ārpus ir pamošanās no ego miega un ieiešana tagadnes mirkļa svaigumā. Tā ir lapu krišanas vērošana, ieiešana bezgalīgā klusumā, kāds ir manī un visapkārt.

Attiecības starp ES un NE-ES

Attiecībām ir vistiešākais sakars ar ego, ar  neīsto Es. Ego neizbēgami padarīs attiecības par mānīgu priekšstatu, ka ES ir kaut kas, kas pieder MAN. Jeb kuras piederības formas ir ego verdzības formas. Ego inde ir privātīpašnieciskums, vēlme jeb ko, arī sevi, savu ES, padarīt par īpašumu, par lietu, par SAVU. Tāpēc rodas šī iekšējā sašķeltība, dualitāte starp ES un NE-ES.  Grupas U2 dziesmiņā dzied par šo neizturamo dualitāti – es nespēju dzīvot ne kopā ar tevi, ne bez tevis.

Attiecībās gan ar sevi, gan citiem vienmēr ir klāt neīstais Es, kas pataisa ikvienu un jeb ko par SAVU īpašumu (faktiski nogalina, kaut ko dzīvu padara par nedzīvu priekšmetu, lietu). Piederība ir nogalināšana un savā dziļākajā būtībā cilvēki to zina. Ik viens cilvēks ir brīvs un nevēlas būt par lietu, par kāda īpašumu. Ar vienu roku mēs glāstam mīļoto, bet ar otru žņaudzam ciešāk piederības cilpu mīļotajam ap kaklu, klusībā čukstot – tu esi mans/mana. Un reizēs, kad piederības clipa sažņaudzas par ciešu, sākas ķildas, jo neviens nespēj ilgstoši būt otram par lietu. Ja cilvēks samierinās un neiebilst būt par otra īpašumu, tad tās ir stabilas un mirušas attiecības.

Tomēr svarīgi ir saprast, kā darbojas ego. Ne jau tas otrs cilvēks, ir tas, kurš mani paverdzinājis un uzlūko mani kā savu īpašumu. Tas esmu es pats. Šāda atskārsme ir atbrīvojošo, tā ir atbildības uzņemšās, tā ir patiesa brīvība. Pretējs virziens brīvībai ir egoisms. Tas izpaužas kā naids un greizsirdība, kā privātīpašnieciskums, vara un kontroles saglabāšana pār otru. Ir jāsaprot, ka es pats esmu sevi turējis verdzībā, mirušu attiecību gūstā. Esmu maldīgi uzskatījis, ka to, ko grib mans ego, mans neīstais Es, gribu arī es. Ego grib visu pievākt sev un tas nav tas pats, ko gribu es. Tas neesmu es, kas nespēj dzīvot ne kopā, ne šķirti ar mīļoto. Ego vēlmes nav manas vēlmes. Starp Es un ne – Es ir būtiska atšķirība. Plašākam ieskatam aicinu ielūkoties sadaļā Es un Ne- Es, kur piedāvāju pārskatu par mūsu neīstā Es uzbūvētajām struktūrām un lamatām.

Esiet modri, jo nekāda veida cīņa ar ego un karš nelīdzēs. Cīņa ir kārtējās lamatas, ko izpēlē pats ego. Esiet nomodā, vērojiet, meditējiet un apzināties, ko darāt. Apzinaties tos verdzības mehānismus, kuri jūs rausta. Ir kāda skaļa balss iekšā, kura protestēs un teiks:

– Man nevajaga nekādu meditāciju! Es to visu zinu! Tās visas ir muļķības!

Bet ļaujies šim nelielajam satraukumam un neapmierinātībai. Saceltie putekļi drīz norims. Kad putekļi nosēdīsies, pavērsies bezgalīgs klusums, debesis un zvaigznes.  Tu tikai esi vērīgs un vēro! Vēro to, kurš protestē tevī. Un tu atklāsi, ka notiek kaut kas nesaprotams. Proti, tas, kurš protestē un tas, kurš vēro, nav viens un tas pats.