Kas es esmu?

Andris

(pēc horoskopa esmu Jaunava – šī ir mani pilnībā raksturojoša informācija. Bet tiem, kuriem patīk lasīt garākus tekstus par cilvēkiem, kas blogo, turpinu…)

Esmu parasts cilvēks (man ir 39 gadi – manam fiziskajam ķermenim, vismaz pases dati par to ir pārliecināti, lai arī man liekas, ka man ir daudz vairāk un ne jau tāpēc, ka mani mati sirmo. Man ir sieva un pieci bērni, divi suņi un kaķis – ar to es gribu pateikt, ka viņi man nepieder, bet es esmu apzināti izvēlējies uzturēties viņu sabiedrībā, esmu apzināti apprecējies 21 gada vecumā ar savu labāko draugu Ievu, esmu apzināti izvēlējies laist pasaulē mūsu piecus bērnus, nu jūs jau nojaušat, ka matemātika nav mana stiprā puse. Bet mana stiprā puse ir mana sirds, kurai esmu uzticīgs. Tā bieži mani mudina darīt to, ko nav iespējams saprast, bet  dīvainā kārtā, tā ne reizi nav mani pievīlusi vai likusi vilties), kuru nodarbina parasti jautājumi.

Kādi, piemēram?

Nu, visparastākie jautājumi … kas es esmu? Kas es esmu, kad noņem nost visu, ko es par sevi zinu – kā mani sauc, cik man ir gadu, cik bērnu, cik ilgi esmu laulībā, manas pagātnes atmiņas, nodarbošanos, visu. Kas paliek un vai paliek, ja visu, ko ez zinu par sevi, noņem nost? (…… pirmajā brīdi iestājas tāds kā mulss klusums, vai ne? Savādi! Kāpēc tā?  Kurš ir tas, kurš mulst un kurš ir tas, kurš zina atbildi? Šķiet, ka manī mīt kāds otrs, kurš pretojas šādām spēlītēm un skaļi iebilst.

– Beidz muļķoties! Tu esi pieaudzis cilvēks un ļoti labi zini, kas Tu esi. Neizliecies!

Bet tas pirmais, kādu es sevi pazīstu kopš sevi atceros, nebūt nemulst par šādām spēlītēm un labprāt tajās iesaistās.

 – Kāpēc tik drūmas sejas? Rotaļāties ir jautri! Nost ar nopietnību un drūmām sejām – tas zinātkārais un rotaļīgais manī jūsmo.

Un es piekrītu! Man patīk jautrība, lai arī reizēm mulsinoša. Lai arī jautājums – kas es esmu – liekas vienkāršs un pat muļķīgs, tas nebūt tāds nav. Nav muļķīgu jautājumu, ir tikai muļķīgas atbildes. Man nav ne mazākās nojausmas, kas es esmu (par spīti tam, ka man ir 39 gadi un tas otrs uzskata mani par pamuļķi, jo nodarbinu sevi ar visiem šiem bērnišķīgajiem jautājumiem). Nē, man ir pase un savu vārdu es atceros, tik traki nav,  bet tās ir tikai sīpola mizas. Kad skatos zvaigžņotās debesīs,  tas rotaļīgais čukst:

– Skaties zvaigznēs, tur ir uzrakstīta atbilde uz Tavu jautājumu – kas ES esmu?

Un es skatos un skatos un skatos un skatos…… līdz aizmirstos …..domas pavediens izslīd…

Ir ieelpa un izelpa. BEZGALĪBA pilna ar zvaigznēm virs manis un manī.

Kad atkal notveru domas pavedienu, atgriežas jautājumi:

– Tā, ko es te daru? Kāds bija jautājums?

Tas īsumā par mani viss (jā, vēl kas, ar savas ģīmetnes fotogrāfiju publicēšanu neaizraujos. Tā ir lieka informācija, kas turklāt var būt maldinoša un neatbilst lietu faktiskajiem apstākļiem, kādi tie ir dabā ….. bla, bla, bla! Nu nepatīk man publicēt savus foto un nejautājiet, kura no daļām manī pret to iebilst visskaļāk).

Ieva….

Attiecības

 

Attiecībās cenšamies būt vērīgi un apzināti izzinām un iepazīstam viens otru, lai pietuvotos viens otram cieši klāt (tai skaitā fiziskā nozīmē, kad augmi sakļaujās un saplūst kopā) un iedziļinātos otra cilvēka noslēpumos. Nosplēpumu izzināšana ietver ne tikai seksuālas baudas iepazīšanu, bet arī attiecību kopšanu, kas ir garīga pieredze. Garīga pieredze mūs savstarpēji bagātina.

Attiecības nav piederība vai privātīpašnieciskums attiecībā uz otru cilvēku. Attiecības nepadara otra cilvēka sirdi vai prātu  par tavu īpašumu. Bet, ja attiecībās otrs cilvēks kļūst par īpašumu, tā ir attiecību nāve. Pēc attiecību nāves, cilvēki spēlē lomu teātri un dodas pretējā virzinā, attālinās viens no otra noslēpumu iepazīšanas. Dzīvo blakus, guļ vienā gultā, bet ir pilnā sveši viens otram. Tās ir attiecību nāves sekas, privātīpašnieciskuma, kas izraisa griezsidrību un naidu, sekas.

Tomēr svarīgi ir saprast, ka ne jau tas otrs cilvēks, ir tas, kurš tevi paverdzinājis un uzlūko tevi kā savu īpašumu. Tas esi tu pats/pati (precizāk tavs egoisms, kas sievietēm izpaužas kā naids un greizsirdība, bet vīriešiem kā privātīpašnieciskums, vara un kontroles saglabāšana pār cilvēkiem), kas to esi pieļāvis/pieļāvusi un pats/pati turi sevi mirušu attiecību gūstā. Ar pieļaušanu būtu jāsaprot pārpratums, kas rodas maldīgi uzskatot, ka to ko grib mans ego, mans neīstais Es, ka tas emu Es. Bet tā nav. Ego vēlmes nav manas vēlmes. Starp Es un ne – Es ir būtiska atšķirība (plašākam ieskatam aicinu ielūkoties sadaļā Es un Ne- Es, kur piedāvāju pārskatu par grāmatu, kas smalki apraksta mūsu neīstā Es uzbūvētās struktūras un lamatas), sprauga, kurā ļauj ielūkoties vērīgums, būšana klusumā, ieklausīšanās sirds balsī, klusajā balsī iekš sevis. Ir kāds iekš tevis, kurš protestēs un teiks, ka man to visu nevajaga, es jau to zinu un tās visas ir muļķības! Bet tu tikai esi vērīgs un vēro! Vēro to, kurš protestē tevī. Un tu ievērosi, ka notiek kaut kas dīvains. Proti, tas, kurš protestē un tas, kurš vēro, nav viens un tas pats (nē, tas nevar būt, ka manī ir vēl kāds gluži kā tajā slavenajā The Cranberries dziesmā – Zombie. Dziesma ir par zombiju manā galvā, kurš protestē un uzdodās par mani).