Kas es esmu?

Andris

(pēc horoskopa esmu Jaunava – šī ir mani pilnībā raksturojoša informācija. Bet tiem, kuriem patīk lasīt garākus tekstus, turpinu…)

Esmu parasts cilvēks. Man ir 39 gadi. Gadu skaitam ir neapturama virzība pieaugt, tā tad šogad būs 40. Tas ir manam fiziskajam ķermenim, vismaz pases dati par to ir pārliecināti, lai arī man liekas, ka man ir daudz vairāk un ne jau tāpēc, ka mani mati sirmo. Man ir sieva un pieci bērni, divi suņi un kaķis – ar to es gribu pateikt, ka viņi man nepieder, bet es esmu apzināti izvēlējies uzturēties viņu sabiedrībā, esmu apzināti apprecējies 21 gada vecumā ar savu labāko draugu Ievu, esmu apzināti izvēlējies laist pasaulē mūsu piecus bērnus, nu jūs jau nojaušat, ka matemātika nav mana stiprā puse. Bet mana stiprā puse ir mana sirds, kurai esmu uzticīgs. Tā bieži mani mudina darīt to, ko nav iespējams saprast, bet  dīvainā kārtā, tā ne reizi nav mani pievīlusi vai likusi vilties. Mana sirds ir brīva kā putns zilās debesīs. Un, kad atgriežos no kārtējā lidojuma  bezgalīgajos plašumos, mani nodarbina parasti jautājumi.

Kādi, piemēram?

Nu, visparastākie jautājumi … kas es esmu? Kas es esmu, kad noņem nost visu, ko es par sevi zinu – kā mani sauc, cik man ir gadu, cik bērnu, cik ilgi esmu laulībā, manas pagātnes atmiņas, nodarbošanos, visu. Kas paliek un vai paliek, ja visu, ko ez zinu par sevi, noņem nost? (…… pirmajā brīdi iestājas tāds kā mulss klusums, vai ne? Savādi! Kāpēc tā?  Kurš ir tas, kurš mulst un kurš ir tas, kurš zina atbildi? Šķiet, ka manī mīt kāds otrs, kurš pretojas šādām spēlītēm un skaļi iebilst.

– Beidz muļķoties! Tu esi pieaudzis cilvēks un ļoti labi zini, kas Tu esi. Neizliecies!

Bet tas pirmais, kādu es sevi pazīstu kopš sevi atceros, nebūt nemulst par šādām spēlītēm un labprāt tajās iesaistās.

 – Kāpēc tik drūmas sejas? Rotaļāties ir jautri! Nost ar nopietnību un drūmām sejām – tas zinātkārais un rotaļīgais manī jūsmo.

Un es piekrītu! Man patīk jautrība, lai arī reizēm mulsinoša. Lai arī jautājums – kas es esmu – liekas vienkāršs un pat muļķīgs, tas nebūt tāds nav. Nav muļķīgu jautājumu, ir tikai muļķīgas atbildes. Man nav ne mazākās nojausmas, kas es esmu (par spīti tam, ka man ir 39 gadi un tas otrs uzskata mani par pamuļķi, jo nodarbinu sevi ar visiem šiem bērnišķīgajiem jautājumiem). Nē, man ir pase un savu vārdu es atceros, tik traki nav,  bet tās ir tikai sīpola mizas. Kad skatos zvaigžņotās debesīs,  tas rotaļīgais čukst:

– Skaties zvaigznēs, tur ir uzrakstīta atbilde uz Tavu jautājumu – kas ES esmu?

Un es skatos un skatos un skatos un skatos…… līdz aizmirstos …..domas pavediens izslīd…

Ir ieelpa un izelpa. BEZGALĪBA pilna ar zvaigznēm virs manis un manī.

Kad atkal notveru domas pavedienu, atgriežas jautājumi:

– Tā, ko es te daru? Kāds bija jautājums?

Tas īsumā par mani viss. Kad cilvēks pamostas no ego radīta paštēla un iziet ārpus neīstas personības rāmjiem (atmet visas tās sīpola mizas – pagātnes atmiņas un nākotnes gaidas), tad pēkšņi paveras bezgalība – durvis uz iekšējo klusumu, uz patieso būtību, uz to, kas es esmu.

Attiecības

Attiecībām ir vistiešākais sakars ar ego, ar mūsu neīsto Es. Ego neizbēgami padarīs attiecības par mānīgu priekšstatu, ka kāds vai kāda ir MANS. Piederības formas tās ir modernās verdzības formas. Attiecības saindē privātīpašnieciskums, vēlme cilvēku padarīt par īpašumu, par lietu. Tāpēc rodas šī iekšējā sašķeltība, par ko dzied Bono no grupas U2 – es nespēju dzīvot ne kopā ar tevi, ne bez tevis. Attiecībās vienmēr ir klāt neīstais es, kas padara otru cilvēka par īpašumu. Piederība ir pretdabiska un savā dziļākajā būtībā mēs to zinām, jo civlēks ir brīvs. Bet tāpēc jau neizzūd vēlmi pēc tuvības, pēc otra cilvēka klātbūtnes. Ar vienu roku mēs glāstam mīļoto, bet ar toru žņaudzam ciešāk cilpu mīļotajam ap kaklu un klusībā čukstam – tu esi mans. Un tikko clipa sažņaudzas par ciešu, mēs nespējam vairs izturēt šo verdzības formu. Ja otrs cilvēks kļūst par īpašumu, tad tās ir stabilas un mirušas attiecības.

Tomēr svarīgi ir saprast, kā darbojas ego. Ne jau tas otrs cilvēks, ir tas, kurš mani paverdzinājis un uzlūko mani kā savu īpašumu. Tas esmu es pats. Šāda atskārsme ir atbrīvojošo, tā ir atbildības uzņemšās, tā ir patiesa brīvība. Pretējs virziens brīvībai ir egoisms. Tas izpaužas kā naids un greizsirdība, kā privātīpašnieciskums, vara un kontroles saglabāšana pār otru. Ir jāsaprot, ka es pats esmu sevi turējis verdzībā, mirušu attiecību gūstā. Esmu maldīgi uzskatījis, ka to, ko grib mans ego, mans neīstais Es, gribu arī es. Ego grib visu pievākt sev un tas nav tas pats, ko gribu es. Tas neesmu es, kas nespēj dzīvot ne kopā, ne šķirti ar mīļoto. Ego vēlmes nav manas vēlmes. Starp Es un ne – Es ir būtiska atšķirība. Plašākam ieskatam aicinu ielūkoties sadaļā Es un Ne- Es, kur piedāvāju pārskatu par mūsu neīstā Es uzbūvētajām struktūrām un lamatām.

Esiet modri, jo nekāda veida cīņa ar ego un karš nelīdzēs. Cīņa ir kārtējās lamatas, ko izpēlē pats ego. Esiet nomodā, vērojiet, meditējiet un apzināties, ko darāt. Apzinaties tos verdzības mehānismus, kuri jūs rausta. Ir kāda skaļa balss iekšā, kura protestēs un teiks:

– Man nevajaga nekādu meditāciju! Es to visu zinu! Tās visas ir muļķības!

Bet ļaujies šim nelielajam satraukumam un neapmierinātībai. Saceltie putekļi drīz norims. Kad putekļi nosēdīsies, pavērsies bezgalīgs klusums, debesis un zvaigznes.  Tu tikai esi vērīgs un vēro! Vēro to, kurš protestē tevī. Un tu atklāsi, ka notiek kaut kas nesaprotams. Proti, tas, kurš protestē un tas, kurš vēro, nav viens un tas pats.