KĀ?

Kā? Šis neremdināmais jautājums sajaucis daudzus satrauktus prātus.

Krievu humora raidījumā Comedy Club pieredzējušāks vīrietis atbild uz jauna vīrieša jautājumiem par sievietēm.

– Pastāsti, kā iegūt meitenes simpātijas?

– Uzrīko ballīti un uzaicini meiteni, kura tev patīk. Kad ballīte sākusies, rādi viņai videofilmu.

– Kādu videofilmu?

– Porno diskriminācija!

– Borna identifikācija?!

Abu vīriešu dialogs turpinās tādā pašā garā, bet neviena atbilde un neviens jautājums nespēj “nejēgu” padarīt par gudro un “gudro” par nejēgu. Vārdu sakot – ne silts, ne auksts. Uzjautrinošs piemērs, kas atsedz intelekta nespēju nodot un saņemt zināšanas ārpus personīgas pieredzes.

Anekdote: ienāk bārā džēks.

  • Vienu alu lūdzu!

Kamēr bārmenis pilda alus kausu, džeks ievēro mērkaķi, kurš karājas virs bāra letes. Bārmenis pasniedz putojošu alus kausu un džeks samaksā par aliņu. Džeks atlaižas krēslā pie bāra letes un sniedzas pēc aliņa un tajā pašā mirklī mērkaķis no augšas iemīž aliņā. Džeks dusmīgs pagrūž aliņu prom un uzsauc bērmenim;

  • Tas mērkaķis iemīza manā aliņā!
  • Neko nezinu, tas ir pianista mērkaķis. Saki viņam – atbild bārmenis un pagriež muguru.

Džeks pieceļas un dodas pie pianista.

  • Tu zini, mērkaķis iemīza aliņā!
  • Nē, nezinu. Bet tu nosvilpo un es uzspēlēšu!

Līdzīgā viedā norisinās dialogs starp pieredzējušo vīrieti un jauno puisi. Abi it kā runā par vienu tematu un lieto labi pazīstamus vārdus, bet katrs aiz pateiktā saprot kaut ko savu. Jeb kas, kas tiek  pateikts, tiek pārtulkots par kaut ko, kas jau ir cilvēka pieredzē. Pateikto vārdu tulkošana un pretrunīgu nozīmju piešķiršana pateiktajam nav nejaušība vai vienkārši smieklīgs gadījums, tā ir vispārcilvēciska kaite, ne-gadījums. Tas ir smieklīgi vienkāršs gadījums. Kā ar pirkstu acī tiek iebakstīts universāls zināšanu apguves princips. Zināšanas nav iespējams nodot caur stāstījumu. Caur stāstījumu iespējams nodot vienīgi ticību, ideoloģiju, pārliecību, filozofiju, bet ne zināšanas.

Reiz Sokrāts nāca pie secinājuma, ka prasme peldēt ir par pamatu zināšanām, kas ir peldēšana. Un nekad otrādi. Bez praktiskas peldēšanas pieredzes, cilvēkam nav zināšanu par peldēšanu.

Radio Klasika klausos (jā, reizēm es klausos klasiku) interviju ar aktieri Vilemu Defo, kurš filmā “Van Gogs. Pie mūžības vārtiem” atveido Vinsentu van Gogu.

 – Vai ir viegli spēlēt lomu, kurā nav iepriekš uzrakstītu dialogu? – jautā žurnālists.

– Tas ir aizraujoši. Man tas patīk. Atveidojot Vinsenta lomu, es ieeju darīšanas režīmā un gūstu sapratni no iekšpuses. Tā nav racionalizācija vai apspriešana, kura atbilde vai sakāmais būs piemērotāks, lai pēc tam to pateiktu. Mūsdienās cilvēki pārāk daudz laika velta domāšanai, spriešanai un emociju analizēšanai, bet darīšana ir visvienkāršākais veids, lai būtu (citāta beigas).

Tas ir bezjēdzīgi – dot nemainīgu metodi, vienu tehniku vai “svētos” vārdus, ar kuriem mūžīgi atvērt zināšanas vārtus, lai kļūtu par otru van Gogu vai otru Jēzu Kristu. Vēlme kļūt par kādu citu ir intelekta radīta slimīga fikcija.

– Vai esat satikuši suni, kurš ir iedomājies, ka ir ezis?

– Vai zirgu, kurš izliekas par pīli?

Tikai cilvēkam piemīt šizofrēniska tieksme radīt prātā fikciju, iedomu tēlu, kas ļauj sevi iztēloties par kādu citu. Vissenākais un miljoniem cilvēku šķietami pašsaprotams veids dzīves garumā atrasties iztēles radītā iedomu tēlā – (esot par kādu citu, par to, kas tu ne-esi), ir svētie raksti.  Svēto rakstu apgūšana, ir plaši pasīztams veids KĀ atvērt iedmomu pasaules vārtus. Piesaucot svētos rakstus, norādu uz jeb kuriem priekšrakstiem – filozofiskiem, reliģiskiem, ideoloģiskiem, jeb kuriem, jo tie visi aizved vcilvēku no tās, kas ir, pie tā, kam saskaņā ar rakstiem ir jābūt. Tieksme pēc “jābūt” cilvēkus padara nejūtīgus, aklus, pat nežēlīgus un vardarbīgus. Jeb kura atbilde uz jautājumu – KĀ? – ir  kārtējā fikcija par zināšanām un pseido – zināšanas, kas  baro ego ar izdomāto tēlu, lai kļūtu par kādu citu. Jo izmisīgāki ir centieni kļūt par van Gogu, Jēzu Kristu, Gandiju vai kādu citu, jo nozīmīgākas un svētākas kļūst rakstu rindas. Jeb kuri priekšraksti ir “Kā?” tehnikas, paņēmieni, rituāli un meditācijas, kuras radījuši cilvēki esot ilūziju apmāti un akluma apsēsti.

Paradokss ir tāds, ka, jo svētāka un negrozāmāka ir kāda rakstu rinda, “Kā?” tehnika, jo  ar lielāku spēku tā pārvērš saprātīgu cilvēku par robotu, ganāmpulka aitu, aklu sekotāju. Tehnikas un pamācības kļūstot par neapstrīdamām un ortodoksālām tradīcijām ir taisnākais ceļš uz aklumu un nejūtību, ne-iejūtību, empātijas trūkumu, nosodījumu un naidu per citādo, ar ko “svēto rakstu” sekotāji tik ļoti dižojas. “Kā?”tehnikas, kas kādreiz senos laikos kādam personāžam ir palīdzējušas iegūt zināšanas un izpratni, šodien ir padarītas par pielūgsmes avotu un līdz ar to kļuvušas  par šķērsli izpratnei un padarījušas tās sekotājus par akliem fanātiķiem. Tas ir paradokss, ka šādā veidā vēsturiskais perosonāžs – glābējs un viņā KĀ tehnikas ir padarītas šodienas cilvēkam par liekāko problēmu ceļā uz izpratni un zināšanām. Glābējs kļuvis par mocītāju. Bez kompromisiem.

Atgriezīsimies pie muļķīgā joka teksta ievadā. Katrā jokā ir patiesība.  Nav lielas atšķirības starp porno diskrimināciju un Borna identifikāciju, starp glābēju un mocītāju, ja tu esi robots, aita un akls fanātiķis. Fanātiķi germo tūkstošiem reižu norītu un atvemtu “svēto” barību, lai to kārtējo reizi norītu un atvemtu. Nekā jauna, nekā radoša, viss pa vecam kā tūkstošiem gadu pirms mums. Un tehnika “KĀ?” iemāca  šo veco un saprātu deldējošo vingrinājumu norij – atvem izplidīt lieliski.

Šorīt – 12. Tumšzilās debesīs mēness. Tas spulgo cauri aukstumam visā augumā. Vakar mēness slēpās aiz mākoņa. Redzama bija vien neliela tā daļa. Pirms ieraudzīju to mākoni, kas aizsedza mēnesi, domāju, ka tas slēpjas aiz kādas augstceltnes. Bet varbūt  mākonis bija ideja manā galvā?

Advertisements

4 atbildes “KĀ?”

    1. Jā, katrs cilvēks kurš seko kādas mācības, reliģijas vai ideoloģijas priekšrakstiem, ir cilvēks, kurš vēlās kļūt par kādu citu. Piemēram par ezi, par pīli vai par kristieti vai krišnaītu, nav nozīmes par ko. Priekšraksti “Kā” kļūt par kādu citu ir uz katra stūra.

      Like

  1. Vecāki ir jāciena un jāgoda, par to nav runas. Bet idejas un pārliecības gan jāizvērtē kritiski. Kur mamma ņēma, ka jādara tā? No savas mammas. Un viņas mamma no savas mammas. Cik tālu mēs iesim atpakaļ pa cilts koku? Līdz Ādamam un Ievai? Kur Ādams ņēma, ka jādara tā? No Dieva. Lūk, ideja, vārdā Dievs, zem kuras var paslēt jeb ko un grozīt kā vajag. Bet mamma nedomāja neko sliktu, tikai to labāko. Bet sanāca kā vienmēr – izstāstija to pašu stāstu, ko bija dzirdējusi no savas mammas.

    Like

Atbildēt uz Andris Atcelt atbildi

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s