Es ne-esmu robots

Atveru portālu riga.lv un  meklēju sadaļu kā elektroniski atjaunot e-talonu. Lai mani kāds ņemtu par pilnu, vispirms ir jāreģistrējas. Reģistrējos caur portālu Latvija.lv un pirms esmu iekšā, atveras sadaļa ar nosaukumu:

 – Vai tu neesi robots?

Dīvains jautājums, –  pirmo reizi sastopoties ar šādu tīmekļa vietnes autorizēšanās sadaļu, nodomāju. Tagad esmu pieradis, jo tas ir gaužam nesāpīgs jautājums. Es domāju nesāpīgs manām intelekta spējām, jo procedūru spētu paveikt jeb kurš ierindas homo sapiens (es domāju miet – pilsonis. Kāpēc šos cilvēkus tā sauc? Varbūt tam ir kāds sakars ar mietu? Esmu redzējis, ka mājlopus ganībās piesien pie mieta un tie staigā tam riņķī un apkārt līdz zāles vietā zeme ir nomīta dubļos).

Tā tad kur es paliku, ak jā, pie manām intelekta spējām. Tas neprasa neko daudz. Tīmekļa vietņu autorizēšanās ir ierasta procedūra un tikpat ierasta procedūra ir apliecināšana, ka es neesmu robots vai tas, kurš piesiets pie mieta.

Ķeros klāt apliecināšanai un pirmo reizi mūžā apmulstu. Šoreiz tas izrādās nemaz nav viens klikšķis un gatavs! Tas ir daudz sarežģītāk. Pirmkārt, uzdevuma teksts ir dots angļu valodā. Otrkārt, man ir jāizvēlas no astoņām ar miglu pārklātām graudainām bildēm tās, kuros redzama veikala ieeja ar skatlogu.  Es pētu un pētu, līdz manī neviļus iezogas nodevīga doma

– Ak, mans dievs, varbūt es tiešām esmu robots!!!!!!!!!!!!!?

Tajā pašā mirklī es, protams, šo domu noraidu kā neiespējamu, bet ….. nu kā lai to saturīgāk pasaku, ….. ir tāda neomulīga sajūta:

– Uzķēries gan, vecīt!

Bet es nederu neko nelikumīgu vai necenšos iegūt tīmeklī slepenu informāciju.  Es tikai vēlos atjaunot savu e-talonu.

– Labi, nomierinies. Viss ir kārtībā. Mēģini vēl reiz, – vēsais džeks manī ierunājas.

Sakopoju jucekli galvā vienā mērķtiecīgā domā un ņemu palīgā savas snaudošās intelekta rezerves (kaut kā jau no tā mieta jātiek nost) un metos iekšā vēlreiz pētīt miglu bildes, lai nu jau pats sev pierādītu, ka neesmu robots.

– Viena, otra, trešā un ceturtā, – ar piepūli krietni virs līmeņa – vai esi gudrāks par piektklasnieku –  esmu beidzot atpazinis četras bildes, kurās ir pazīmes par veikalu ar ieeju un skatlogu. Ieklikšķinu bildes un nospiežu pogu – Apstiprināt. Pie peles kursora griežas zilais aplītis, kas liek uzgaidīt (esmu redzējis kā latviskotajam Window`s pie datora izslēgšanas parādās uzraksts – sistēma tiek beidzēta), bet tagad tiek beidzēta mana svētākā ticība, ka neesmu robots.  Uz ekrāna parādās liels, zaļš ķeksis un uzraksts –  Apstiprināts!

– Fūū, tomēr tiku cauri. Programma atzīst, ka neesmu robots. Mana svētākā ticība ir glābta.

Lai arī šis atgadījums norisinājās pirms nedēļas, es par to nebeidzu domāt. Ne jau tādā līmenī, kā cilvēks, kurš nepārvalda angļu valodu un miglu bildēs nespēj atšķirt veikala ieeju no sētas staba bez ieejas, spēj kvalificēties ticības līmenim, ka nav robots? Nē, šoreiz programmas izstrādātāju atjautība mani interesē mazāk (kaut gan visu cieņu, dabūju pasvīst).

Visvairāk mani interesē:

  – Kā es spēju beidzēt savu ticības līmeni, kā es varēju noticēt, kaut arī tikai uz īsu mirkli, ka es, tikai iespējams, esmu robots?!

No vienas puses, kaut kas prātam neaptverams – noticēt, ka es esmu robots. No otras puses, nedomājiet, ka man ir gatava atbilde un skaidri pierādījumi tam, ka:

– ES NEESMU ROBOTS!

Ticēšana un neticēšana ir tik muļķīga un reizē nemaz nav vienkārša. Esmu nonācis zināma veida (drīzāk jau nezināma veida) ticēšanas grūtībās. Un viens no apstākļiem, kas grūtības padara jo grūtākas, ir, ka man nav nekā tāda, ko es to tūlīt likšu par stingro ticības akmeni un visai pasaulei, bet galvenokārt sev, svētsvinīgi apliecināšu, ka:

– ES NEESMU ROBOTS!

Tāda cieta akmeņa manai ticībai nav. Kad gribu to vieglu roku atmest, tomēr kaut kas mani nelaiž vaļā no šīs ticēšanas, kas vienlīdz var būt arī tikai apdullinoša doma un tur mani piesaitētu kā to lopu pie ganību mieta. Piesiets drudžainu domu saraustītā saitē, es eju pa apli – esmu/neesmu robots.

– Nu jau man pietiek! Vai ir kāda izeja no šī vājprāta?

Es klusumā pie sevis raustu plecus un redzu kustīgas krāsu bildes, kuras kā delfīns izlec virs vājprāta sakultajām domu šļakatām virspusē. Vēroju krāsām pārbagātos klusuma pilnos attēlus un atpazīstu tos. Tie ir kadri no filmas Samsara. Samsara (sansāra) ir dzīves aplis, kas tulkojumā no sanskrita apzīmē “mūžīgi ritošo laika un dzīves apli”.  Dzīve iet pa apli, viss norit ciklos. Filmas režisors Rons Frike (citas viņa filmas Baraka un Chronos), producents Marks Megidsons, komponisti Maikls Stērns, Līza Džerārda (austrāliešu mūzikas kopas Dead Can Dance dalībniece) un Marčello de Frančiši. Filmas radošās komandas veikums filmā Samsara atstāja uz mani nedzēšamu juteklisku pieredzi. Jutekliska pieredze, kas izved ārpus ticēšanas/neticēšanas, ārpus jautājuma – esmu/neesmu robots, ārpus ieraduma apļa, atsaitē lopu no mieta.

Ziemassvētki un tos pavadošie svinēšanas rituāli ir spilgts piemērs cilvēka atkarībai no pieraduma, no ticēšanas tradīcijām. Pieradums ir kaut kas, ko darām automātiski, nedomājot kā roboti, kā piesaitēti mājlopi pie mieta. Gadu no gada, atkal no jauna, vienu un to pašu. Šķiet, kas tur tik slikts? Nekā slikta tur nav, ja neskaita to, ka tikai roboti visu atkārto pēc noteiktas programmas un precīzi ievēro instrukcijas. Bet cilvēki tā saaug, saplūst ar tradīcijām, ka nemaz nepamana, ka jau sen pārvērtušies par robotiem.  Ziemassvētkus svinu nevis es, bet robots, mans klons, mans otrais “Es”, mana sabiedrības priekšā uzliktā maska. Mani ir pārņēmušas robotizētās instukcijas, pie kurām esmu sevi piesaitējis kā mājlopu pie mieta un pienāk tāds brīdis, ka es vairs nespēju atšķirt neīsto no īstā.

Bet riezēs, kad robotizētie priekšā teicēji nespēj apkuslināt manu patieso ES, es zinu, ka mans patiesais “Es ” negrib dāvināt un saņemt paviršas un garāmskrienot (tāpēc, ka vajag) nopirktas dāvanas un piedalīties pasākumos, kuros ir jābūt, jo tradīcija to prasa. Mans patiesais ES meklē īstu prieku ārpus robotizētām tradīcijām, kam nav nekāda sakara ar Ziemassvētkiem, Jāņiem vai Lieldienām. Mans patiesais ES meklē prieku, kas ir ārpus ieraduma kaut kam ticēt. Mans patiesais ES grib dzīvot pašu dzīvi, dzīvi, kas ir svinēšana bez nosacījumiem, bez robotizētām tradīcijām.

Un notiek brīnumains pavērsiens jeb kā saka alķīmiķi – svins pārtop zeltā. Es novirzu uzmanību no drudžaino domu straumes, no veciem ieradumiem un veros apziņā, kas ir kā gluda mēnesnīcā mirdzoša ezera virsma bez neviena vilnīša.

– Tas ir tāds skaistums! Būt pašam, nevis robotam.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s