Svinības

Šogad Latvija svin. Mēs svinam. Svinam valsts 100 – to jubileju. Nepārprotami, tās ir vērienīgas svinības. Kā nekā 100 – nieks ir smuks cipars.

Par svinībām un svinētājiem. 14.novembrī TVNET lasu vēstures un zinātņu doktora Rolanda Virka rakstu “18. novembra lāpu gājiens – patriotisma zenīts vai “pūļa psiholoģija”?

Raksta autors norāda uz pacilātajām emocijām, kādas pārņēmušas viņu, piedaloties 18. novembra lāpu gājienā. Rolands Virks secina, ka nākamajā dienā, kad svētki ir nosvinēti, lāpas ir nodzisušas un nodzisušas arī pacilātās emocijas. Pievienojos autora secinājumam, ka ir svinētāji, kuri nākamajā dienā pēc svētkiem attopas ar sajūtām par sapni. Sapni, kurā lapu gājiens ir nosapņots un pacilājošās emocijas bijušas vien gaistoša sapņa lāpu dūmi gaisā. Rolands Virks uzdod jautājumu:

Kur gan pazūd visi šie patriotiskie, saviļņotie cilvēki, kuru tūkstoši iznāk Rīgas ielās 18. novembrī?

Pareizi uzdots jautājums ir puse no atbildes. Atbilde nav jāmeklē virzienā, kur noplok un pazūd emocionālais pacēlums, patriotisms, dzimtenes mīlestība, jo tieši tur, kur tas noplok, tas atkal radīsies. Atdzims kā Fēnikss no pelniem. No tiem pašiem tautiešiem, kuri vienā vakarā jūsmo par Latviju un nākamajā zākā visu un visus. Jūsma par Latviju atgriezīsies ja ne ātrāk, tad pēc gada. Nākamajā 18.novembrī, nākamajā lāpu gājienā, emocijas atkal uzbangos ar jaunu dunu un šķistu īstas nevis sapnis, lai pēc dienas pārvērstos pelnos un nozustu sapņu valstībā.

Tā ir pretstatu maiņa, kas viens otru pārņem un nomaina. Apbrīns un sajūsma pāraug nicinājumā un naidā. Slavinājumi un cildināšana pārvēršas par lamām un zaimiem. Un otrādi. Solīt kādam vai kādai mūža uzticību un mīlestību, līdz nāve mūs šķirs, nav nekāds šķērslis, lai pamestu mīļoto, vairs nemīlētu, ienīstu un pat vēlētos nogalināt pēc kopdzīvē iegūtajiem aizvainojumiem.

Kā liecina cilvēces pastāvēšanas gadu tūkstošos piedzīvotais, draudzība, kas pāraug nesaskaņās, nav tikai atsevišķu neveiksmīgu mīlnieku drāma. Vardarbība un izrēķināšanās, ir cilvēces eksistences neatņemama iezīme. 3000 gadu laikā uz planētas zeme ir norisinājušies 5000 dažāda mēroga kari. Šķiet, ka tautu draudzība un savienība ir sapnis, kurā mūžīga uzticība un draudzība pāraug naidā un vardarbībā. Tā ir pretstatu maiņa, kas griežas noslēgtā aplī kā lāpu gājiens, kas nozūd tumsā starp sapni un īstenību.

Kur meklēt izeju no sapņa par īstenību? Un vai izeja vispār pastāv?

Meklēt vienmēr ir vērts. Jautājums – kur? Par to nedaudz vēlāk. Ja teiktu, ka izeja nepastāv, tad nonākam pie absurda. Šķiet, ka tāda atbilde der tikai dažiem franču eksistenciālistiem, jo absurds padara visu bezjēdzīgu. Vai tieši otrādi piešķir jēgu visam bez izņēmuma un atšķirībām. Jēga visam, gan sajūsmai, gan naidam, tas ir pavērsiens virzienā, kur meklēt izeju. Izeju no lāpu gājiena, kas noslēdzas tumsā, kurnēšanas un naida tumsā. Izeju no pretstatu rata: sajūsma – naids. Iedziļinoties cilvēces vēstures gājumā acīmredzami, ka sajūsma un tam sekojošais naids ir tas, kas griež pretstatu ratu. Pretstati darbina naidu, ko nomaina sajūsma un sajūsmu, ko pārņem naids. Tomēr absurds nešķiet labs risinājums, ja vien to nenosauc citā vārdā. Vārdu nozīmes mēdz būt viltīgas un aizvest domāšanas neceļos. Un tomēr.

Ir kāds labi pazīstams vārds, kas iestājas par visu cilvēcisko, par ikvienu cilvēku bez atšķirībām, nolieguma, sajūsmas vai naida. Tas ir vārds, kas stāv pāri atšķirībām, piederības robežām, pāri valstu robežām, pāri nāciju lepnumam, pāri lāpām un mainīgajām emocijām. Vārds ir MĪLESTĪBA, kas ir pamošanās no sapņa.

Tas taču ir absurds! Vai tad ne kvēlākie mīlnieki nav tie paši naidpilnie atriebēji, kas tīko bijušo mīļoto nogalināt par nodarītajiem aizvainojumiem? Lūk, mīlestība un absurds satiekas tādā dīvainā vietā, uz vientuļa celiņa parka vidū, kur ne noslēpsies aiz garāmgājēju mugurām, ne pārskriesi ielas otrā pusē. Būs vien jāsasveicinās.

 – Sveiks, Absurd!

– Sveika, Mīlestība!

Pārņem tāds mulss klusums. Nav īsti ko teikt, par ko runāt. Nav ne emocionāla kāpinājuma un ne krituma.  Absurda un mīlestības klātbūtnē ir kaut kas netverams, nesaprotams un pāri robežām esošs. Kaut kas daudz vairāk par emociju lēcieniem, daudz vairāk par sajūsmu viļņiem vai naida žogiem. Daudz vairāk.

Absurds ir viena no apspiestākajām un nevēlamākajām tēmām vēl pirms seksa un nāves. Ja par seksu daži freidisti vēl runā un atsevišķi filozofi aicina domāt par nāvi, tad par absurdu, nu nē, tikai ne par to. Tomēr absurds nav tik bezjēdzīgs un absurdisks kā izskatās. Absurds ir bezjēdzīgs tikai iepretim idejai, kas ir skaidra, definēta un līdz ar to aprobežota.

Absurds savā ziņā ir bērnišķīgs ar nozīmi nezinošs, nesaprotošs. Bērna iemīļotākais jautājums ir – kāpēc? Lai cik izsmeļošas atbildes bērns saņemtu no pieaugušajiem, bērns nejūtas traucēts uzdot nākamo – kāpēc. Un, saņēmis atbildi, uzdod nākamo kāpēc, kāpēc, kāpēc…. Kad pieaugušie (zinošie) nogurst (patiesībā, ne jau nogurumā ir iemesls, iemesls ir strupceļš, kurā pieaugušo iedzen nepārtrauktie – kāpēc. Nav viegli atzīties, ka es nezinu – kāpēc?! Mani tā mācīja un es atkārtoju iemācīto), tiek izspēlēts fināla trumpis – tāpēc, ka kāpēc beidzas ar “C”. Tas ir pats izsmeļošākais izskaidrojums, kādu man ir nācies dzirdēt. Ideja ir strupceļš, kuras aprobežotību atsedz bērnišķīgie  – kāpēc.

Kamēr nerimstas jautājums – kāpēc? – tu esi dzīvs, tu esi pamodies no sapņa, kas šķiet dzīve.

Es braucu automašīnā un klausos Raimonda Paula dziesmas, kuras izpilda Nora Bumbiere.

Putni naktī skrien,
Putni naktīs dzied.
Saki man – kāpēc?

Sapņi naktī vien
Tā kā putni skrien.
Saki man – kāpēc?

Pār tālēm putni skrien
Un lido, un lido.
Vēl tālāk sapņi skrien
Un lido, un lido.

Mīla nāk un iet
Prom kā putni skrien.
Saki man – kāpēc?

Mūžs un dzīve šķiet
Tikai sapnis vien.
Saki man – kāpēc? Kāpēc?
Saki man – kāpēc? Kāpēc?

Dzeja ir bērnišķīgi brīnišķīga. Dzeja neko nespēj padarīt skaidrāku. Dzeja nav ideja. Alfrēda Krūkļa dzejas vārdi ir dzīva liesma. Viņš dzejo un katra panta galā deg liesma:

– Kāpēc?

– Saki man, kāpēc?

Degšana ir patiesa dzīves svinēšana. Svinēšana ir dzeja. Dzeja ir brīva no bailēm, kas nebīstas atzīt, ka es nezinu – kāpēc. Jautājums ir uguns. Lai arī jautājums paliek bez atbildes – tieši tā arī ir atbilde. Atbildes nav, tā nav saprotama. Absurds. Absurds, ka mīla nāk un iet prom kā putni skrien. Atbilde nav vārdos izsakāma. Nav skaidru atbilžu, kas izskaidrotu dzīvi, izskaidrotu, kas ir svinēšana, kas ir dzeja. Tikai ideja tiecas izskaidrot un sniegt gatavas atbildes, lai piesegtu savu kailumu, savu neziņu ar vīģes lapu. Ideja ir ielāps uz nezināmā, kas paslēpj neziņu un bailes.

Neziņa ir absurds, to nevar izskaidrot. Tieši tā pat kā mīlestību. Jo tās nav un nekad nebūs ego radītas idejas. Tikai ar idejām ego var manipulēt, apspiest, paverdzināt un apkarot tos, kas nepiekrīt. Tad, kad kara bungas rīb, ego svin savu uzvaras gājienu. Rīboņa ir ego radīta ideja, kas cilvēkus sašķeļ gan iekšēji, gan ārēji. Ego iemidzina  izdomātu ideju sapņos un sapņo par lāpu gājiena pacilātajām emocijām un sapnī  izgrūž naidpilnus interneta komentārus.

Dzeja, mīla, absurds ir dzīvi. Jautājums – kāpēc –  neļauj apdzēst dzīvības liesmu, svinību liesmu. Meklējumi neļauj aizvērt durvis nezināmajam, norobežoties no tiem, kas nav mūsējie, kas nepiekrīt mūsu idejām. Vadot dzīvi puspatiesību miegā, mūžs un dzīve šķiet kā sapnis vien, kā lāpu gājiens, kas aizslīd tumsā un izdziest.

Lai mums jauki svētki!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s