Izbaudi šo dienu

Dodos platiem soļiem lejā pa ielu uz darbu. Redzu man pretī nāk jauns vīrietis ar atvērtu alus skārdeni rokā. Viņš skatās uz mani. Es esmu izvairīgs. Es steidzos un nevēlos pīties ar tādiem. Eju viņam garām. Vīrietis noliecas man tuvāk un saka:

 –  Eu,….. nu es tevi lūdzu, …..man ļoti vajag,….. es…. es te, es nevaru, …….man … man ir… piecdesmit centus …. nu lūdzu …. nopietni vajag!

Acumirklī, man gar acīm pārslīd skats – esmu istabā pie rakstām galda. Rīts. Es atveru maku un sīknauda slīd ārā no maka. Monētas ar troksni izbirst uz galda. Naudu sastumdu pēc nomināliem. 2 – vīšus pie 2 – vīšiem, 50 – niekus pie 50 – niekiem, lai ir bērniem. Viņi nāks mājās no skolas un gribēs sev nopirkt kādu našķi.

Sniedzos jakas iekšējā kabatā pēc maka, kaut zinu, ka visu sīknaudu šorīt izbēru. Atveru maku. No sīknaudas nodalījuma uz mani lūr tukšums.

–  Nē, man nav sīknaudas. Es nevaru tev iedot 50 centus, – saku vīrietim uz ielas.

–  Man iedot 50 centus? – viņš izbrīnā pārjautā. – Nē, man nevajag 50 centus. Es gribu nopirkt cigareti! Lūdzu! Es samaksāšu par cigareti 50 centus! Man ir nauda. Lūdzu, ļoti vajag.

–  Man nav cigaretes. Es nesmēķēju.

–  Tu nesmēķē!? Eu, nopietni!? Es mācīšos no tevis. Labi? Eu, es arī nesmēķēšu. Eu, dzirdi?!

Es pasmaidu un dodos prom.

–  Izbaudi šo dienu! – viņš sauc man nopakaļ.

Un te es apstājos.

Nē, manas kājas turpina soļot un galvā griežas 100 domas, kas man vēl šodien darbā jāizdara. Bet dziļi sevī es esmu – klusums. Ir nekustīgs klusums. Kaut kur virspusē vēl arvien ir tās 100 domas. Manas kājas turpina iet. Bet. Bet dziļi sevī, manā kodolā es esmu iegrimis dziļumā.  Manī iekšā ir dzelme, kurā ir pilnīgs miers un klusums.

 

Miers paveras aiz durvīm, virs kurām rakstīts – IZBAUDI ŠO DIENU!

 

Pirms brīža es uzlūkoju šo vīrieti kā kārtējo “nelaimes putnu” vai “ubagu”, kurš lūdz un diedelē. Tagad, pēkšņi, viņš saka – izbaudi šo dienu!

Gluži kā pasakā. Brīnumainas pārvērtības. Ubags ar alus skārdeni rokās pārtop par karali ar nenovērtējamiem dimantiem azotē. Kārtējais “dzērājs”, kārtējais diedelētājs pārtop par puisi, kurš sniedz man ko tādu, kam nav cenas. Ne tikai nav vietas, kur pielīmēt cenu zīmi, bet nav metodikas, lai aprēķinātu  – cik maksā prieks, smiekli, līksme un mirdzums acīs.

Pirms kāda laika es lasīju Albēra Kamī romānu “Svešinieks”. Autors šajā darbā apraksta 100 un vienā veidā psiholoģisku noskaņu dziļus portretējumus, pārejot no emocijām uz dabas aprakstiem un otrādi. Tomēr no šī darba es spilgti atceros tikai vienu epizodi.

Rīts. Merso guļ savā gultā. Spilvens smaržo pēc sāļa jūras ūdens un meitenes matiem. Viņš atceras meiteni. Kopā pavadīto nakti. Un peldi jūrā.

 

Izbaudi kā smaržo vakars!

Izbaudi rudenīgo gaisa mitrumu!

Izbaudi kā dienas siltums nolaižas uz tavas ādas!

Izbaudi spilgtās rudens lapu krāsas!

Izbaudi oktobra siltā vēja pieskārienus sejai!

Izbaudi saules staru rotaļas zeltainajos koku zaros!

Izbaudi klusumu, ar kādu stāv koki ielas malās!

Izbaudi debess zilumu!

Izbaudi krītošas koka lapas virpuļdeju!

Izbaudi skaistumu!

Izbaudi klusumu!

Nobaudi pilnības garšu šodien!

Izbaudi apstāšanos mirklī!

 

Reizēm ubags, kuram šķietami nekā nav, ir bagātāks par karali. Un reizēm, cilvēks, kuram šķietami nekā netrūkst, ir nabadzīgāks par jeb kuru ubagu.

 – Izbaudi šo dienu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s