Vai jūs man pārdosiet pienu?

Es esmu nederīgs;

Es varu tikai dziedāt,

Bet arī manām dziesmām nav jēgas. /Rabindranats Tagore/

Ir 11. oktobris. 11. oktobris. Bez kādiem zemtekstiem vai atsaucēm uz kādiem citiem vienpadsmitajiem oktobriem. Tā ir šodiena. 11. oktobris ir 11. oktobris. Tas arī viss. Es ne dzenu niekus.  Nē, tie nav nieki. Tas ir dzen. Dzen nav ne filozofija (prāta apsvērumi), ne reliģija (ticībā balstīta pārliecība). Dzen ir nonākšana ārpus prāta un ticības. Dzen ir dzīvesveids. Tā ir pati dzīve, kuru es dzīvoju.

R.Tagores trīsrinde ir dzen. Dzen ir tad, kad nav neviena, kurš tevi dzen, kad nav nekā, kas tevi dzen. Dzen ir tad, kad nekas tevi ne – dzen. Dzen ir tad, kad esi iemācījies klusēt. Mierīgi un rāmi būt. Kad esi iemācījies atbrīvoties no domām. Kad esi iesākumā. Iesākumā ir tukšums. Iesākumā ir nebūtība. Kad nonāc nebūtībā, tu neko nevari iesākt. Nebūtība ir nederīga. Tu esi nederīgs. Kad esi to piedzīvojis, pēc tam viss ir vieglāk.

Es kļūstu vieglāks, ne tik nopietns. Caur atbrīvošanos no domas, ka man jābūt noderīgam, manā dzīvē ienāk smiekli.

–  Neuztver sevi tik nopietni! – sev situ pa plecu brīžos, kad esmu norūpējies par kārtējo ķibeli.

Nav tā, ka problēmas būtu jānoliedz vai būtu jāpārtrauc tās risināt. Ir jāsaprot, ka problēmas būtība ir tāda, ka tā ir neatrisināma. Pastāstīšu atgadījumu no savas bērnības. Riez, kad biju apmēram 12 gadus vecs bērns, mani nelaida vaļā nepārvaramas bailes uzrunāt svešus cilvēkus. Es nespēju pārvarēt sevi, lai kādam svešiniekam kaut ko palūgtu. Es dzīvoju nelielā lauku mazpilsētiņā un mani vecāki pirka pienu no cilvēkiem, kuriem saimniecībā bija govs. Kādā dienā mans tētis teica, ka viņš šodien nevārēs aizbraukt pēc piena, lai es to izdaru. Tā bija neiespējamā misija. Man bija iepriekš jāpiezvana pa telefonu un jāpasūta piens. Tikai tad es varēju braukt pakaļ. Es stāvēju dzīvoklī, gaitenī, kur uz spoguļa galdiņa atradās telefona aparāts ar ciparu ripu. Es domās griezu šo ripu desmitiem reižu un galvā atkāroju teikumus, ko teikšu:

 

– Labdien, mani sauc Andris Taranda. Mans tētis, Andris Taranda lika man piezvanīt ….. – bāc, ne jau tā es teikšu.

– Labdien, te zvana Andris Taranda. Es gribu pasūtīt pienu. Mans tētis parasti pērk no jums pienu, bet šodien ….. – atkal ne tā.

– Labdien, jums zvana Andris Taranda jaunākais. Es vēlos nopirkt pienu. Mans tētis šodien to nevar izdarīt, jo ….. nē.

– Labdien, es vēlos nopirkt pienu. Es esmu Andris Taranda, mans tētis arī ir Andris Taranda. Un viņš parasti pērk no jums pienu …. pārāk sarežģīti;

– Labdien, zvana Andris Taranda. Gribu nopirkt pienu. … neviena no uzrunām man  nešķita gana laba. Es nodarbināju sevi ar jautājumiem:

– Vai jūs man pārdosiet pienu?

– Vai jūs mani pazīstat?

– Vai es pietiekoši skaidri izteicu savu vēlmi?

– Ja nu es kaut ko pateikšu ne tā un mani nesapratīs?

– Kāpēc man ir jāpērk piens?

– Kāpēc cilvēkiem vispār ir jādzer piens?

– Āāāāāāāāā …. Ko lai es iesāku?

Es stāvēju pie telefona ripas un iekšēji sevi plosīju.

Smieklīgi, kad atceros šo gadījumu. Bet toreiz es risināju MILZĪGU neatrisināmu problēmu.

  – Kā jūs domājat, vai esmu to atrisinājis?

– Nē! Es neesmu neko risinājis. Problēma ir atkritusi pati. Dabiskā ceļā izzudusi. Esmu pieaudzis un man vairs nesagādā nekādas grūtības sarunāties ar svešiem cilvēkiem. Kā bērnam tā bija neatrisināma problēma, bet kā pieaugušam, tā vairs nav manas uzmanības vērta.

– Kas ir mainījies?

– Ir mainījusies izpratne.

Problēmām nav jāmeklē “jauni” vai “labāki” risinājumi. Ir jāpadziļina izpratne. Izpratne aug caur ielūkošanos sevī, caur ielūkošanos šeit notiekošajā. Mēs staigājam kā sapnī aizmiguši, meklēdami savām problēmām labākus risinājumus, lielākās iespējas, vairāk naudas, prestiža, varas un cieņas. Dienā, kad es pārstāju meklēt labākus risinājumus, es kļuvu nederīgs un mirklis ienāca manā dzīvē. Mirklis ir viss. Mirklis ir mirklis. Vienīgi tas ir īsts. Šis mirklis ir PATI – ESĪBA. Patiesība dara brīvu. Patiesība atbrīvo ikvienu, kurš cieš no trauksmes un bailēm (piezvanīt govju tantei, lai pārdod man pienu). Tikai brīvs cilvēks spēj iepazīt patiesību un mīlēt. Mīlestība dzimst no brīvības. Brīvība ir absolūts mīlestības priekšnosacījums. Ārpus šī mirkļa, pirms tam ir bijušas tikai ciešanas, ko radījušas ticības pārliecības un prāta apsvērumi. Visu savu mūžu esmu bijis  mašīna, kuru dzen uz priekšu cerības un ciešanas, iekāres un neveiksmes. Un pāri visam sapņi … kļūt par kaut ko! Tas nav dzen, ja mani dzen uz priekšu bailes būt neveiksminiekam, bailes no atteikuma, pazemojuma, sakāves un nāves.

Visvienkāršākais ceļš, lai aizbēgtu no bailēm, kas mīt manī, ir risināt pasaules mēroga problēmas. Jeb kurš cilvēks tiecas aizbēgt no savas dzīves sarežģījumiem. Bet no sarežģījumiem nav jābēg un nav arī jāmeklē labākie risinājumu. Ir jāaug izpratnē. Jāaug izpratnē par to, kas ir sarežģījumi. Kas ir sarežģījumu cēlonis? Galvenais cēlonis, ir sašķeltība. Sašķeltība starp to, kas es esmu (smejošais bērns manī) un to, par ko esmu kļuvis (audzināšanas, sabiedrības ietekmē).  Cēloņus iespējams “ieraudzīt” tad, ja esi gatavs nevis kaut ko “darīt” un “risināt”, bet klusēt. Kaut ko izmisīgi risināt prot visi. Tā nav ne cik vērta māka. Klusēšana ir. Klusēšana ir visvērtīgākā prasme, lai attīstītu iekšējo redzi, ko kļūdas pēc šad un tad sauc par kritisko domāšanu. Tā nav domāšana, tā ir vērošana. Vērošana ir dzen. Dzen ir sevis izpēte, iepazīšana, kas lācītim vēderā. Tas ir dzen.

Dzen nav viegls ceļš. Viss ir jāpaveic pašam ar saviem spēkiem, lai pēc tam visu sasniegto atmestu kā nederīgu. Lai būtu pilnīgi nederīgs, nepiesaistīts, brīvs un nezinošs. Nezināšana ir tīrība un iekšējs tukšums, kurā mostas priecīgs bērns. Katrā cilvēkā ir paslēpta brīvība, tīrība un esības prieks. Paraugieties uz bērniem. Tie skraidelē priecīgi pa lauku, ķerdami taureņus, lasīdami akmeņus un zīmēdami smiltīs. Pajautā bērnam:

– Kāpēc tu esi priecīgs?

Bērns paraudzīsies uz tevi kā vājprātīgo un skries, tālāk smiedamies.

Bērns vēl ir tukšs un nezinošs. Pieaugušie kļūst apsēsti ar zināšanām un sasniegumiem. Katrā cilvēkā dziļi iekšā zem zināšanām un sasniegumu kaudzēm ir aprakts tas pats priecīgais bērns, kāds mēs katrs reiz bijām. Mēs paši to neapzinoties, esam pazaudējuši pašu dārgāko, kas mums ir. Bērnišķīgumu. Esības prieku. Prieku būt. Būt klāt šeit šajā mirklī. Mēs esam piestūķēti pilni līdz malām ar visu, ko zinām, esam saindēti ar neskaitāmām ideoloģijām par to, kā kļūt veiksmīgiem, bagātiem, slaveniem, mīlētiem, atzītiem un svarīgiem. Visi vēlas par kaut ko kļūt, kādam līdzināties. Kļūšana ir milzīga problēma, šķērslis, jo to nekad nav iespējams īstenot pilnībā. Uz to var tikai tiekties, cerēt un ticēt. Ticēšana un cerēšana ir viltus, kas aizved prom no šā brīža pilnības.

Savos centienos par kaut ko kļūt, pieaugušie ir tik nopietni un reizēm pat vardarbīgi, ka tas vairs nesagādā nekādu prieku. Viltus risinājumi ir ignorēt savas likstas un raizēties par nozīmīgām problēmām un, protams, visā notiekošajā vainot citus – ideālā gadījumā iepriekšējos vai jaunos politiķus, kuri visu sačakarējuši. Viltus risinājumu piedāvātāji paši nespēj risināt savas problēmas, tāpēc specializējas pasaules problēmu risināšanā. Tie ir nopietni cilvēki. Nav nekā garlaicīgāka un nedzīvāka – par iekrišanu šāda nopietna cilvēka krātiņā.

Iegūtās zināšanas cilvēkus padara nopietnus un vecus. Nopietnība ir stīva un stagnējoša. Patiesi gudrs un brīvs cilvēks rīkojas, izejot no nezināšanas gluži kā bērns. Nezināšana ir plūšana līdzi šim mirklim, kas vienmēr ir jauns. Šodiena nekad nenoveco. Šodiena ir mūžīgi dzīva un jauna. Dzīvot šodienā ir dzīvot patiesībā, dzīvot kā bērnam, dzīvot esības priekā.

Šodien ir 11.oktobris.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s