Mūsu nostāja.

TVNET izlasīju Sandras Veinbergas rakstu – Vīrieši, kuri ienīst sievietes. Kas viņi ir? Paldies par spilgtiem piemēriem un ieskatu sieviešu nīšanas līkločos tepat Latvijā. Raksta beigās autore veļ akmeni par sieviešu nīšanas atbalstīšanu baznīcas dārziņā, norādot, ka Latvijas katoļu baznīcas vadītājs Zbigņevs Stankevičs, biedēja sabiedrību un Saeimas deputātus ar neesošiem bubuļiem, kuri esot paslēpti Stambulas konvencijā. Baiļu sludinātāju ietekmē  minētā konvencija iegūlās Saeimas atlikto likumprojektu dziļajās atvilktnēs.

Izvēlējos atsaukties uz Sandras Veinbergas rakstu, jo tajā ir spilgti aprakstītas cilvēciskā egoisma struktūra un izpausmes, kas iemiesotas varmācīga vīrieša ādā. Tā nav nejaušība vai žurnālistes interpretācija, ka sievietes nīstošs vīrietis un Latvijas katoliskās baznīcas vadītājs atrod kopīgus saskarsmes punktus, kas, manuprāt, kristīgo ticību izgaismo ne tajā glaimojošākajā kontekstā. Patiesībā, varmācīgs vīrietis var būt jeb kurš vīrietis, politiķis, priesteris, aktieris vai kaimiņš, jo egoisma izpausmēm nav robežu.

Ego struktūra un saturs

Pirmkārt, pirms kādu “slikto” (šajā gadījumā vīrieti sieviešu nīdēju) nosodīt, ir svarīgi saprast, ka jeb kura ego izpausme ir neapzinātības sekas. Tas, ko dara vīrieši pret sievietēm, notiek neapzinātu prāta mehānismu ietekmē.

Kā darbojas prāta neapzinātie mehānismi?

Mehānismu vai ieradumu rīkoties noteiktā veidā iedarbina domas. Ego iemiesošanās vai cilvēk-tapšana notiek caur prātu. Prāts sastāv no pagātnes. Tāpēc vārds “TRADĪCIJA” (kas nozīmē turēšanos pie pagātnes), ir nozīmīgs ego balsts. Neko neaizmirst ir ego sakne.

Kāda veida domas ir ego saturs?

Piemēram: doma par sievieti, kura ir “iegūta”, aprecēta, lai veiktu konkrētas funkcijas. Būtu mājkalpotāja, pavārs, bērnu dzemdētāja utt. Šāda veida uzskati vai domas par sieviešu lomu laulībā veido ego saturu. Ja sieviete kļūst brīvdomīga un atsakās pildīt noteikto lomu, vīrs kļūst dusmīgs. Sieva negrib dot vīram to, kas viņam PIEDER un pienākas – saskaņā ar uzskatu par sievieti un tās lomu. Lūk, šāda veida domas par cilvēka piederību lomai apzīmē ego saturu.

Egoistiskā prāta izpratnē, sieviete ir lieta. Šī doma kļūst par ego saturu. Par ego saturu var būt jeb kura cita doma, kas tiecas dzīvas būtnes padarīt par lietām.

Kas ir ego struktūra?

Kad sieviete ir padarīta par lietu, nākamais solis ir to padarīt par MAN PIEDEROŠU LIETU. Ego struktūru ir doma par piederību, ka kaut kas vai kāds/kāda ir “mans”. Ego struktūra ir vērsta uz iegūšanu savā varā, īpašumā, kontrolē.

Ego saturs ir domāt par visu lietu kategorijās.

Ego struktūra ir lietas padarīt par savām, piederības kategorija.

Ja sievieti padara par priekšmetu, tad viņa ir “mana”, pieder man. Apvienojas ego struktūra un saturs, lai kļūtu par vienu veselumu – par ego formu. Kā jau iepriekš minēju, ego formām (izpausmēm) nav skaita un ierobežojumu.

Ego būtība ir pastāvēt un izplesties. Ego dzen uz priekšu neapzināta vēlme nepārtraukti izplesties un pavairot sevi. Šī vēlmē pēc vairāk ir ego kodols, kas izpaužas miljoniem dažādos veidos un formās. Šajā gadījumā aplūkosim ego formu, kas izpaužas kā sieviešu nīšana.

Vīrietis, kurš vēlas būtu lielāks un stiprāks, meklē kādu vājāku un atrod sievieti, uz kuras fona viņš var vairot ego vēlmi pēc vēl un vēl lielākas varas. Ar varas un kontroles iegūšanu pār sievieti, iesakņojas un aug ego, kas ir identificēšanās ar konkrētu priekšstatu par to, kas es esmu. Priekšstats par savu vīrišķo spēku tiek nostiprināts piedēvējot sievietēm vājumu, zemu intelektu un citas nepilnības. Es esmu spēcīgs vīrietis un vājai sievietei man ir jāpakļaujas. Identificēšanās ir notikusi.

Tulkojumā no latīņu valodas vārds “identifikācija” nozīmē pavairot vienu un to pašu. Kad ego ar kādu identificējas, tas kļūstu tāds pats kā, piemēram, Donalds Trapms, pāvests Francisks vai pats Dievs, tas kungs. Ego nespēj pastāvēt bez identificēšanās. Vīrietis, kurš vēlas būt “vīrišķīgs”, aizņemas “īsta” vīrieša tēlu un identificē sevi ar kādu citu “vīrišķīgu” vīrieti. Prātā tiek radīts priekšstats, kas ir ego iluzorais “es”. Identificēšanās rezultātā ego priekšstats, par to, kas es esmu, pieaug un nostiprinās. Identificēšanās notiek nepazināti. Tāpēc to dara katrs vīrietis un katra sieviete, neapzinoties, ka ir identificējies. Ego salīdzinoši viegli rada savu iluzoru “es”, bet tik pat viegli tas to pazaudē, jo ir miljoniem citu ego formu un sieviešu, kuras var vīrietim piederēt. Ja kaut kas, kas ir “mans” (mans Dievs, mana sieva, mana pārliecība, mana nostāja) un tas tiek atņemts, tad ego jūtās apdraudēts.

Tāds ir ego liktenis – nemitīgi būt apdraudētam. No apdraudējuma priekšstata dzimst ienaidnieka tēls, kas ir spēcīgs identitātes balsts. Nekas tā neapvieno cilvēkus, kā kopīga ienaidnieka atrašana. Lūk, tur jau viņas ir, šīs emancipētās sievietes, kuras grib atņemt vīrietim tradicionāli piederošo politiskā līdera, pelnītāja un zinošā mācītāja vietu. Sieviete ir egoistiska vīrieša tiešs apdraudējums. Spēcīga sieviete ir ienaidnieks “vīrišķīgam” vīrietim.  Dzimumu lomu nemitīgās pārmaiņas rada vīriešos stresu un nedrošību par savu vietu zem saules jeb identitātes krīzi. Lai no krīzēm izvairītos, ego izmanto savu trumpi. Ego trumpis ir BAILES.

Bailes sēj visi. Bailes sēj vecāki, skolotāji, ārsti, politiķi un mācītāji. Visi. Baidīšana ir nodarbe, kurai ir izkoptas senas tradīcijas. Ne velti raksta sākumā norādīju par faktu, kā mācītājs biedēja Saeimas deputātus ar neesošiem bubuļiem, velniem, elli un citām metafiziskām parādībām, lai noturētu varu un savu kristieša identitāti.  Bailes caurvij ikvienu ego formu, jo bailes un vara ir viens vesels, tā ir ego forma.

Runājot par “vīrišķīgiem” vīriešiem, Sandras Veinbergas rakstā ir vairāki trāpīgi apgalvojumi par vīriešiem, kuri grābj sievietes aiz pakaļas [grab them by the pussy] un izrīkojas ar viņām, kā ar sev piederošām spēļmantiņām, priekšmetiem, mājdzīvniekiem, kalponēm un dzemdēšanas robotiem. Vīrieši, kas padara sievieti par lietu, par īpašumu, īsteno ego TRADĪCIJU – struktūra un saturs, ko aprakstīju iepriekš.

Padomju laika anekdote:

Ņikita Hručovs prasa kosmonautam, kurš tikko atgriezies no lidojuma:

  • Vai tu tur augšā kādu redzēji?
  • Jā, – atbild kosmonauts.
  • Tā jau es domāju. Bet tu nevienam nesaki, jo tu jau zini, kāda ir mūsu nostāja.

Dažas dienas vēlāk to pašu jautājumu kosmonautam uzdod mācītājs:

  • Vai tu tur augšā kādu redzēji?
  • Nē, – atbild kosmonauts.
  • Tā jau man likās. Bet tu tikai nevienam nesaki, jo tu jau zini, kāda ir mūsu nostāja.

Mūsu nostāja, kas tas tāds ir?

Mūsu nostāja ir neesošs bubulis vai ego iluzorais “es”. Cilvēks ir ego apsēsta būtne, kura  grib ticēt. Ticēt vīriešu izredzētībai, pārākumam, svētlaimīgai dzīvei ar 100 jaunavām paradīzē, ticēt jeb kam, lai aizbēgtu no bailēm nomirt. Bailēs no nāves rodas ideoloģijas, reliģijas un filozofijas, kas visas kopā ņemtas ērtības labad nosaucu par “MŪSU NOSTĀJU”.

Kāds sakars “mūsu nostājai” ar vīriešiem, kuri nīst sievietes?

Vistiešākais. Tas ir viens un tas pats vilks daudzu jēru ādās. Visur darbojās viens un tas pats ego, kas cīnās par varu. Tās visas ir viena un tā paša ego dažādas formas. Arī vīrieši, nebūdami kādai reliģijai piederīgi, attiecībā pret sievietēm izturas kā Dieva izredzēti pravieši pret neticīgajiem, kuri nes dievišķu gaismu tumšām dvēselēm. Atkailinot “mūsu nostājas” radītos stāstus par praviešiem un Dieva gribu līdz ego struktūrām un formai, top uzskatāmi atsegta ego cīņa par varu.

Sieviešu nīšana ir kārtējā akla ticēšana “mūsu nostājas” ideoloģijas patiesumam.

Nocitēšu fragmentu no Sandras Veinbergas raksta – Vīrieši, kuri ienīst sievietes. Kas viņi ir? “Tas ir ieradums pakļauties brutālai varai, gatavība ticēt zīlētājiem, vārdotājiem, neesošiem briesmoņiem, laimes lāčiem un kaimiņiem no suņu būdas, labi jūtoties vienīgi kapu svētkos. Tas nozīmē, ka apmuļķot līdzpilsoņus Latvijā ir viegli.” Avots: TVNET 2018. gada 25. septembris 00:00 [https://www.tvnet.lv/6412715/viriesi-kuri-ienist-sievietes-kas-vini-ir]

Ego neatteiksies ticēt, ka vainojams ir kāds cits.

Ja vainīgs ir kāds cits, tad tas nekādi nevaru būt es. Līdz ar to ego iluzorais “es” ir glābts. Ja esmu vīrietis, tā tad vainīga ir sieviete. Loģiski. Tomēr dzīve un loģika nav uz “tu”. Ir neloģiski piekopt strausa politiku, ticēt laimes lāčiem, vainot sievietes par Ādama pavedināšanu un kultivēt vīrišķā spēka pārākumu. Ticība “mūsu nostājai” ir ne vairāk un ne mazāk kā iesūnošana iluzorajā “es” identitātē. Identitāte ir eksistēšana drošajā un ērtajā “mūsu nostājas” burbulī kopā ar neesošiem bubuļiem un laimes lāčiem. Atrodoties iekšpus “mūsu nostājas” identitātes aizsargmūriem, ticīgajiem vairs nav jāmeklē patiesība, vairs nav jāmeklē atbildes uz jautājumiem – kāpēc sieviete ir vainīga? Tā ir un viss! Neviens apšaubīs mūsu nostājas svētākās tradīcijas!

Kāds cits jau ir atradis patiesību. Piesliešanās “mūsu nostājai” pieliek punktu patiesības meklējumiem un šaubām par sieviešu nicināšanas pamatotību. Ticēšana ir visizplatītākais triks, lai izvairītos no patiesības meklējumiem un ieslīgtu garīgā sūnu ciema pašapmierinātībā. Meklēt patiesību pašam ir bīstami un sarežģīti. Jautājums: Kuram tas ir bīstami?

 

Ceļš ārpus ego formām

Ar jautājumu uzdošanu sākas ceļš ārpus ego formām, jo jautājumu uzdošana ir bīstama ego pastāvēšanai. Jautājumi apdraud “mūsu nostājas” pamatpatiesības. Tomēr, lai kādas “patiesības” paustu “mūsu nostāja”, katrā vīrietī ir kaut kas no sievišķā un katrā sievietē ir kaut kas no vīrišķā. Ceļš ārpus ego formām ir izpratne. Izpratne par ego formu iluzoro dabu. Izpratne, ka vīrieši, kuri nīst sievietes, nīst nevis sievietes, bet sievišķo sevī. Izpratne atver acis. Jautājumi ļauj ieraudzīt aiz ego radītās identitātes aizsargmūriem sievišķīgo katrā vīrietī.

Kas traucē padziļināt izpratni, lai paraudzītos ārpus ego mūriem, ārpus “mūsu nostājas” mūra?

Šķērslis ir bailes. Ego ir būvēts no bailēm, tas balstās bailēs pazaudēt savu identitāti un notur identitātes robežas, pateicoties bailēm. Ego ir bailes. Ego baidās no visa un par visu. Jo īpaši ego baidās, ka līdz ar izpratni atnāks apskaidrība par baiļu neīstumu, kas nozīmē, ka pats ego ir ne – īsts. Baiļu atmaskošana ir ego nāve. Bailes traucē paraudzīties ārpus “mūsu nostājas” mūra. Ieskatīties savām bailēm acīs, nozīmē ieraudzīt aiz dusām un naida pret sievieti – paslēptas bailes būt vājam.  Drosmi uzdot jautājumus un turpināt meklēt sauc par patiesības meklējumiem, kas ir ārkārtīgi grūti, jo tas nozīmē apšaubīt “mūsu nostājas” svētās tradīcijas. Vīrišķīgam vīrietim ir ērti nīst kaut ko ārpus sevis, nīst sievieti, lai noliegtu maigumu, iejūtību un vājumu, kas katrā vīrietī paslēpts kā sievišķais.

Vīrišķā skarbuma ir daudz par daudz. Prāts un loģika ir diktējis cilvēces dzīves noteikumus pārspīlētos apmēros. Cilvēce ir gana cietusi no vardarbīgiem “mūsu nostājas” reliģiju sludinātājiem, baznīcas dogmām, ideoloģiju pārņemtiem varmākām ādlofiem un josifiem un citiem apmātajiem vīrišķā pārākuma fanātiķiem.

Ne velti daba ir iekārtojusi, ka vīrietim ir jāsatiek sieviete, kura ir pilnīgi citāda. Tieši sieviete mudina vīrieti ielūkoties bailēm no pazemojuma un būt sakautam tieši acīs. Tomēr bailes attur daudzus vīriešus doties meklējumos ārpus “mūsu nostājas”. Ego burbulī ir drošāk. Sieviete var palīdzēt vīrietim ielūkoties sevī, ja vīrietis ļaujas. Sieviete vīrietim ir ne līdz galam saprotama un noslēpumaina. Un tieši tāda ir cilvēka iekšējā pasaule – noslēpumaina. Sieviete vīrietim sagādāja (atceramies Ādama padzīšanu no paradīzes) un vienmēr sagādās apslēptas briesmas, jo aicina vīrieti doties garīgā ceļojumā uz iekšu, uz sevis iepazīšanu. Un tas ir bīstami. Bīstami priekš ego.

Nav nekā efektīgāka par došanos ceļojumā uz sevis iepazīšanu, kurā atklājas apslēptas briesmas, kas satricina “mūsu nostājas” mūrus. Lūk, tā ir mīlestības jēga – kopā ar mīļoto doties sevis iepazīšanas ceļojumā, lai padziļinātu izpratni par to, kas es esmu. Tas prasa drosmi ielūkoties savām bailēm tieši acīs un uzņemties atbildību par katru savu pieņemto lēmumu. Manā vietā neviens cits nevar atrast patiesību par to – kas es esmu. Tieši tā pat ir akli vainot kādu citu par to, kāds es esmu.

Ticēšana “mūsu nostājas” patiesībām nelīdzēs. Patiesība ir eksistenciālā, bet ticēšana ir metafiziska. Atšķirība ir milzīga. Būt atbildīgam un brīvam vai ticēt atbildībai un brīvībai nav viens un tas pats.  Atbildība un brīvība raksturo nobriedušu cilvēku, kurš mīl. Mīlošs cilvēks ir plaukstošs zieds, kas plaukst nevis kāda ārēja iemesla dēļ, bet tādēļ, ka ziedēšana ir saskaņā ar zieda dabu. Mīlēt ir saskaņā ar cilvēka dabu. Ja zieds neplauktu un nesmaržotu, tas nebūtu zieds.

Virs galvas, tur augšā ir bezgalīgas debesis. Tieši tādas pašas debesis ir katrā cilvēkā.  Šīs iekšējās debesis ir tik plašas, ka nekāda “mūsu nostāja” nespēj tās aptraipīt. Meklējiet šo plašumu sevī. Uzdodiet jautājumus un dalieties mīlestībā sev par prieku.

2 atbildes “Mūsu nostāja.”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s