Izbrīns

Putni lido augstu, tu zini kā es

jūtos,

Saule ir debesīs, tu zini kā es

jūtos,

Vējiņš pūš šurpu turpu, tu zini kā es

jūtos.

Saule aust,

mostas jauna diena,

mana jaunā dzīve

un es jūtos labi!  

– uz Nacionālā teātra skatuves dzied Daumants Kalniņš Ninas Simon dziesmu – Justies labi.

Noraugos uz izrādi “Tango bez asinīm” no augšējās rindas balkonā. Šķiet, ka noraugos uz dzīvi no malas. Kaut kur redzēts skats. Déjà vu. Iemesls būt par vērotāju, skatītāju no malas nav izrādes sižets, lai arī, protams, tas dod savu fonu, bet apzināšanās, ka es kaut kur eju, kaut ko daru, kaut ko saku, bet tajā nepiedalos. Vēroju dzīvi no malas kā izrādi. Teātra izrāde ir vieta, kur es skaidri apzinos, ka déjà vu nenozīmē, ka es esmu uz skatuves, es dziedu Ninas dziesmu un es noraugos uz sevi, nē.  Es raugos uz Daumantu, kurš sāk dziedāt.

Apcere pārtrūkst. Daumanta dziedājums pamet skatuves dēļu grīdu un metas augšup kā putns debesīs. Skaņas triecas pret zāles griestiem un sasniedz mani balkonā. Vijīgā melodija ar spēku kā dīgstošs bambusa asns ieurbjas manī. Asni pāršķeļ ādu un sniedzas dziļumā. Esmu pāršķelts un raugos sevī, melnā dziļumā. Vijīgās balss skaņas šķērso bezdibenīgu dziļumu turpu šurpu un es jūtos labi.

– Taču dzīve nav pilnīga. Tajā vienmēr kaut kā pietrūkst, – ar šiem vārdiem apraujas dziedājums un Daumants turpina dialogu ar izrādes partneri.

Dziedāšana atbalsojas manī. Pēc gariem dialogiem beidzot, kaut kas svaigs un aizkustinošs. Cilvēki ir kā apmāti ar runāšanu. Brīžiem liekas, ka tie runā runāšanas pēc. Runas ir vieni un tie paši plašu ieraksti, kurus atskaņojam dienu no dienas, gadu no gada, bet paši tajā nepiedalamies. Mēs paši nemaz nedzirdam un neapzināmiess, ko runājam un kāpēc to sakām. Runājam tukšu. Gan dzīve, gan izrāde ir pārpilna ar tukšiem dialogiem par bijušu un esošu notikumu atstāstu, kuros vienlaikus darbojas neskaitāmi personāži ar vārdiem, kurus reti kad spēju un nemaz nevēlos atcerēties.

Cilvēki arī ārpus teātra uzvedās kā izdomātu stāstu personāži, kuri kaut ko gribēja, grib un vēl neskaitāmas reizes gribēs, lai pēc īsa brīža apmestos otrādi un vairs neko negribētu. Un visu šo bezsakaru sasnien kopā ar tukšām runām, kas iet uz riņķi kā plate uz atskaņotāja. Adatiņa pārlec no viena uz nākamo celiņu bez kādas sasaistes vai loģiska turpinājuma. Automātiski. Cilvēki riņko ieprogrammētos runu celiņos no  tagadnes uz nākotni, lai apgrieztos un nāktu atpakaļ no nākotnes uz tagadni. Tad metas atpakaļ un atkal traucās no tagadnes uz pagātni. Tā visu laiku bez apstājas. Šķiet, ka esmu atklājis mūžīgā dzinēja noslēpumu.

Runāšana un runāšanas ieraduma dēļ. Automātiski. Es nogurstu no tukšām pļāpām.  Mehāniskie (tādi, kuros manis nav) runu plūdi mani garlaiko. Dziesma veldzē. Dziesma nekavējoties uzmeklē mani un es piedalos. Balss skaņas iekš melodijas nāk no būtības, no cilvēka centra, kam ir cita intensitāte, dzīvīgums un caururbšanas spēks.

Kā jau noprotat, izrādes pirmās 30 minūtes nespēju izsekot dialogu pavedienam, kopsakarībām un sižeta līnijai. Gribu celties kājās un doties prom.  Ar izrādi ir vienkārši. Nepatīk un eju prom. Bet ko darīt ar dzīvi? No garlaicīgas dzīves tā vienkārši nepiecelsies un neaiziesi prom.  Tad seko izbrīns!

– Putni lido augstu – Daumanta izpildījumā.

– Kāpēc dziesma spēj viegli apklusināt tukšo runu plūdu plašu atskaņotāju un caur klusumu iesniegties dziļumā? Kas ir dziesmas spēks? Kur tas rodas?

Reiz senos laiks dzīvoja grieķu gudrinieks vārdā Platons, kurš ir teicis tā:

 “Vienīgais filosofijas sākums ir izbrīns!”

Šoreiz rakstu ar “s”, jo sengrieķu domātāji ir īpatņi, kuri uzskatīja, ka medicīnai ir jāatbrīvo cilvēks no slimībām, tā pat kā filosojijai ir jāatbrīvo cilvēks no dvēseles ciešanām.

– Kas mums tagad te ir?

– Ir dzīve, kura ir nepilnīga.

 – Un ir izbrīns, kas atbrīvo no dvēseles ciešanām.

Man sanāk divi varianti:

 – Dzīve ir nepilnīga, jo tajā vienmēr kaut kā pietrūkst;

 – Ja nav izbrīna, tad ir dvēseles ciešanas;

 – Kurš variants izklausās īstais?

Grozies kā gribi, no izbrīna prom netieku. Bet izbrīns ir muļķīgs un pat bērnišķīgs. Izbrīns nespēj sniegt skaidras un strukturētas atbildes – kāpēc, kas, kur. Izbrīns ir pārdzīvojums, gluži kā tāda mītiskā domāšana, kas piemitusi sengrieķu domātājiem. Nezinu, kā ir ar domāšanu iekš mītiem. Neesmu saticis nevienu Olimpa dievu. Zinu no savas pieredzes, ka izbrīns lēciena veidā iemet mani bedzibenīgā dziļumā, pārdzīvojumā, kas atver skatienam melnu dziļumu manī.

Izbrīns ir apjukuma mirklis. Nekas nav skaidrs un definēts. Esmu neziņā, kura ir tā pilnīgā dzīve un kura nē? Kā tieši pietrūkst, lai dzīve būtu pilnīga? Un kas tā dzīve vispār ir?

Apjukums un izbrīns ir divi brāļi, kuri mīca dvēseli kā mīklu maizes abrā, kuri neatskaņo plates un nerunā tukšu, viņi klausās un dzird klusumu, līdz attopas, ka ciešanu vairs nav. Izbrīns ir individuāla pieredze, kas izved ārpus iesīkstējušiem ieradumiem, pār – liecībām un aiz – spriedumiem. Individuāla nozīmē, ka man nevienam nav jāprasa atļauja, lai būtu izbrīnīts. Man nevienam nav jāpierāda, ka es esmu izbrīnīts. Izbrīnam nav jātic un jāsaņem baznīcas svētība, lai mans izbrīns būtu dievam tīkams. Par izbrīnu neviens nav jāpārliecina un tas nav jāpierāda nevienā augstāk stāvošā institūcijā, kurā pulcējas akadēmiski izglītoti filozofi ar dziļdomīgi saviebtām sejas izteiksmēm, kurus vairs nekas nespēj izbrīnīt.

Tā nu es te sēžu teātrī un brīnos. Un nekas un neviens nespēj mani atturēt no brīnīšanās.

 – Kāpēc cilvēki uzticas un tic citu cilvēku pieredzei?

 –  Kāpēc cilvēki ar vieglu roku atmet savu pieredzi un iemaina to pret visādiem glābēj –   stāstiem, reliģijām, filozofijām un citām ideoloģijām, ko met uz ielas pakaļ pa brīvo?

Es turpinu brīnīties un kamēr brīnos, mani garlaiko jeb kura ideoloģija, slēdzieni un argumenti. Vien izbrīns ir bērnišķīgs un svaigs. Es zinu no savas pieredzes, jo pārliecinātāks tu kļūsti, jo ciešāk ir aizslēgtas tavas durvis uz dzīvi bez ciešanām.

Protams, ka drošāk ir patverties aiz svētajiem rakstiem, gurdām grāmatām, ideoloģijām un citu pieredzes. Bet drošība un pārliecība nozīmē, ka tu vienmēr turēsies pa gabalu no melnā bezdibenīgā tukšuma tevī. Tu vienmēr būsi dzīvojis pa pusei, ne līdz galam, jo brīnīšanās nojauc visas robežas, mītus, dievus un filozofu idejas. Tomēr drošāk ir pašam neriskēt un nekļūdīties. Un palikt zem citu cilvēku pieredzes apmetņa, lai neskatītos uz tukšumu sevī, savu neziņu un aizmirstu par izbrīnu. Bailēs no kļūdīšanās, cilvēki aizstūķē savu neziņu, savu izbrīnu, savu dzīvi ar svētajiem rakstiem, mantrām, dieva vārdiem un filozofiskām sistēmām.

Drošāk ir domāt, ka, kāds cits zina visas atbildes. Un te beidzas izbrīns un sākas:

  –  Dzīve nav pilnīga. Tajā vienmēr kaut kā pietrūkst.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s