Es. Esmu. Neapmierināts. Nesaprotu. Kāpēc.

I.

Vienādība, kuru reiz risināja Pitagors un nemitīgi turpinu risināt es:

es esmu2 + neapmierināts2 = nesaprotu kāpēc2  (a2 + b2 = c2)

Protams, visi dotie lielumi – 1) a, 2) b un 3) c ….. ir pazīstami kopš skolas laikiem. Kvadrātā. Un kā vēl. Kurš nav mocījies, es domāju mācījies, ģeometrijas stundās visādus x – us, y- us, a, b un c iespraustus teorēmās? Tagad varu uzelpot, jo mocības skolā ir aiz muguras. Bet izrādās, ka nekā. Mācības turpinās. Nesaprotu kāpēc? Katru rītu atkal un atkal mani moka/māca situācija, kuru es labprāt izdzēstu kā ar krītu rakstītas teorēmas ar slapju švammi uz tāfeles. Bet…  dzīves situācija nav krīta līnijas uz tāfeles. Dzīves situācija mani modina, modina tracinošā veidā kā rēcošs lauva ārā aiz loga.

 – Mostieties visi, kas guļat! ES te braucu! – gavilē rēkoņa.

Es (šis Es ir cits ES, tas nav tas pats ES, kas brauc) dzīvoju uz Slokas ielas, kur abās ielas pusēs ir piecstāvu mani. Viss, kas notiek uz ielas, atbalsojas kā akā. Logs ir vaļā pilnā atvērumā. Guļu apsedzies ar vienu plānu palagu. Ir netipiski karsta vasara. Un rīta agrumā kāds motocikla braucējs uz Slokas ielas dāļā decibelu dārdošas trokšņu šaltis, kas triecās kā tūkstošiem tenisa bumbiņas pret sienām, logiem un manu Es. Skaņas sitās cauri palagam pret miesu un notriec zemē trauslo rīta miegu. No Es dziļumiem manī kāpj dusmas kopā ar decibelu tenisa bumbiņu triecieniem un paceļas virs māju jumtiem.

Skaņa ne tikai atbalsojas un atsitās, bet pieaug un ar katru sitienu iegūstot lielāku spēku. Tā ir dzīves teorēma, kas nedalās bez atlikuma. Atlikumā ir KĀPĒC. Dzīve nav matemātiskie vienādojumi, kuriem ir, jādalās bez atlikuma kā grāmatā. Manī aug atlikums, kas pārvērties niknumā un dusmās:

– Kāpēc tā jā-rēcina motocikls pa visu ielu rīta agrumā?

Motociklists, acīmredzami, tīksminās par dārdiem, ko rada viņa braucamrīks, jo viens un tas pats atkārtojas katru rītu tieši pirms astoņiem. Iesākumā tās ir kāpjošas un pieaugošas motora dārdoņas frekvences, kas pārplēš rīta rāmo klusumu, kā lauvas naigi plēš upura miesu. Vēlāk skaņa ieņem noteiktas un nepiekāpīgas tieksmes, kas sniedzas dziļāk un dziļāk. Līdz sasniedz savu dziļāko atdures punktu – riņķa līnijas centru. Tad decibeli ievelk elpu, lai atpakaļ grūdienā ar vēl dobjāku skaņas spēku noslīdētu zemajos reģistros. Gaiss vibrē, māju logi trīs, automašīnu signalizācijas spiedz. Es iekšējā niknumā rēcu kā lauva un cērtu nagus spilvenā.

II.

Cita dzīves  situācija, vienādojumus ar atlikumu. Šoreiz bez dusmām.

Roma. Vasara. Debesis pilnas ar pelēkajiem strazdiem. Gaisā virs pilsētas lidinās miljons putnu. Uz mirkli debesis ir melnas kā pirms lietus. Tad atkal top gaišas. Gaisā virpuļo, paceļas augstāk un nolaižas zemāk miljoniem pelēko strazdu. Putni ar saviem ķermeņiem un spārnu kustībām zīmē uz zilā debesu ekrāna teorēmas bez krīta. Zīmē vijīgas milzu figūras un ornamentus, kādus prot vien pati māte daba zīmēt. Manī ir neizpratne par putnu rīcību.

– Kāpēc putni veic gaisā šādus masveida manevrus?

Zinātniekiem nav atbildes uz šo jautājumu. Man arī nav. Bet man ir atlikums.  Atlikums, kas ir neizsākama apbrīna par brīnišķīgo dabas parādību. To vērojot, es aizmirstu visu. Es saplūstu ar putnu kustībām un sekoju katram spārnu vēzienam. Es esmu brīva kustība gaisā, kas ir kā vējš. Tas pūš no nezin-kurienes uz nezin-kurieni.

Abos dzīves gadījumos kaut kas notiek ārpus manis. Tas ir vienādojums ar nezināmajiem, kurus es nevaru mainīt. Ārpusē vienmēr ir kaut kas, ko es nevaru mainīt. Es nevaru mainīt to, kas neesmu es. Es varu mainīt sevi, savu attieksmi, kas veido atlikumu. Un abos dzīves gadījumos manī rodas atlikums: dusmas vai apbrīna. Neatkarīgi no ārējiem apstākļiem, man vienmēr ir izvēle: dusmas vai apbrīns!

Vai varbūt:

– Ne viens, ne otrs ( kā vienas plaukstas sasitiens ).

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s