Mīlestības neiespējamība 1984

KARŠ IR MIERS, BRĪVĪBA IR VERDZĪBA, NEZINĀŠANA IR SPĒKS. Šie trīs saukļi ir kā boksa sitienu sērija: kreisais āķis, labais āķis, taisnais sitiens pa žokli. Iestājas miers.  Klusums. Zvaigznīšu brīdis. Mans stāsts ir par dzīves belzieniem, kas reizēm atnāk saukļu veidā, un satricina smadzeņu podu. Tā tad par zvaigznīšu brīžiem jeb apjukumu, kas raisa pretrunu plaisas, caur kurām spiežas laukā neizpratne par to, kas notiek. Kas notiek vai nenotiek vienmēr ir sasitīts ar jēgu. Ar to, ko un kāpēc mēs šajā dzīvē darām. Cilvēks visam meklē jēgu. Un labi, ka tā. Jo tie, kas vairs neko nemeklē, jo visu zina, ir dzīvi miroņi. Jēga ir tas, ko atvērta cilvēka prāts visas dzīves garumā meklē un meklē, bet, katru reizi to atrodot, secina, ka tā nav īstā jēga. Tā nesniedz meklēto piepildījumu, mieru un prieku. Un nekas cits neatliek, kā turpināt meklēt.

Tad lūk, ir dažas metodes, kas meklēšanas procesu padara efektīvāku. Efektīva meklēšanas metode ir izslēgšanas pieeja. Vispirms noskaidro, kur jēgas noteikti nav. Izlēdz visu lieko, kas sākotnēji var satricināt intelektu, bet intuitīvi norāda, ka virziens ir īstais. Intuitīvi katram ir skaidrs, ka karš nevar būt miers, verdzība nevar būt brīvība un nezināšana ir akls spēks, kas var kaitēt pats sev.  Bet racionāli domājoši cilvēki to nepamana. Tieši tāpēc satricināšanas taktika ir sevi pierādījusi kā efektīvs veids, lai iedragātu gadsimtiem būvētajos prāta aizspriedumu nocietinājumos kaut nelielu mulsuma plaisu un car palaisām ļautu ieplūst intuīcijai.

Pārliecību satricinošos saukļus kā metodi, lai noskaidrotu, kur jēgas nav, izmanto izcilais angļu rakstnieks Džordžs Orvels (George Orwell 1903-1950) savā zinātniski fantastiskajā romānā “1984”. Pretrunīgie saukļi  liek uz mirkli pamosties no miega ar vaļējām acīm un, ja ciešāk paberzē acis, tad caur pretrunu plaisu ieraudzīt kādu jēgas stariņu, aiz ideju mūra, sajust brīvības elpu, mīlestības dvesmu un zināšanas pacilājošo spēku. Protams, ka dienas laikā neviens nesnauž un kur nu vēl ar vaļējām acīm (ja nu vienīgi zivis) un tomēr.

Pirms pāris gadiem lasot šo darbu, nespēju atturēties no kārdinājuma identificēties, ne jau ar guļošu zivi ar vaļējām acīm, bet ar romāna galveno varoni Vinstonu. Vinstons vada vientuļas dienas prāta monologu labirintos, izvairoties no prāta radītām pretrunām, tās aizstājot ar citām.  Bet neviens no risinājumiem nesniedz gandarījumu, jo šaubas un bailes liek turēties racionāli domājoša cilvēka nosacītājos rāmjos. Autors tēlo ainu, kurā Vinstons soļo pa ielu un maija saule liek viņam justies netīram un bālasinīgam, smacīgā istabas gaisa panīkušam. Pazīstamas izjūtas.

Tad, lūk, varmācīgā režīma un nolemtības nomākts, Vinstons sapņo ar vaļējām acīm (drīzāk jau murgo) kā lēni un nesteidzīgi viņš rij dzīves panīkuma pelēcīgi auksto putru un asinīs sastingst kārtējā baiļu deva, vien izdzirdot istabā iebūvētājā skaļrunī partijas vadītāja kārtējo bezkaislīgās balss pavēli. Reizēm, lai atslogotu nospriegotos nervus, viņš ielien istabas dziļākajā stūrī, kur viņu neviens neredz, un slepus lok pašdarinātu grādīgu degvīnu (protams, ka šāda rīcība ir likuma pārkāpums, jo slēpta privātuma izpausmes ir aizliegtas). Līdz kādā dienā notiek pavērsiens. Instinktam prāta radītie mūri un bailes no soda ir ūdens zāļu un žagaru pineklis, kas ieķēries palojošas pavasara upes krasta meldrājos.

Miljoniem gadu vecais instinkts pēc ķermeniskas tuvības un seksa aizsaluka nebūtībā prāta barjeras un iet cauri aizlieguma mūriem kā karsts nazis sviestam. Tieši tā notiek ar Vinstonu. Vinstons par spīti visiem totalitārā režīma draudiem, ka tā nedrīkst, tas nav pareizi, partija to neatļauj… tas ir grēks…..bla.. blaa… blaaa…. barjerskrējienā šķērso dzeloņdrāšu žogus, lai baudītu aizliegtā augļa dievišķo dzērienu. Tieši caur radīšanu cilvēks vistiešākā veidā līdzinās dieviem – radītājiem.

Vinstons ir sastapis jaunavu vārdā Džūlija. Uzplaiksnī, tas ko mēs saucam par romantiskām jūtām. Šādos vārdos vajadzību pēc seksa iesaiņo cilvēka intelekts, lai nebūtu atklāti jāatzīst, ka tā ir tikai un vienīgi pamatinstinkta apmierināšana. Vinstons uzsāk ”intīmi romatikso” pamatinstinkta apmierināšanas sakaru. Tas ienes jaunas dvesmas, jo pēc neatminamiem laikiem Vinstons ir paklausījis savam ķermenim, instinktam, nevis, klausījies partijas “svētos” morāles principus un maldījies intelekta monologos, pārkāpt tos vai nē. Pēc pārkāpuma izdarīšanas, Vinstons attopas vaigu vaigā ar  Mīlestības partijas nežēlību, locīdamies konvulsijās uz moku rata dzelžainajām skavām partijas centrālā biroja ēkas augšējā stāvā (daudzi pēc šīs ēkas apmeklējuma no turienes tā arī nekad nav iznākuši).

Kāpēc pamat instinkts, ķermeņa balss, tieksme pēc fiziskas tuvības (ja vēlaties – romantiskās jūtas), bez mazākās pretestības aizslauka  malā prāta radītos šķēršļus, pārkāpj pāri 10 metrus augstiem aizargmūriem, ko cilvēki gadu simtiem būvējuši  un pielūguši kā svētus morāles, ideoloģijas, filozofijas vai reliģiskus principus?

Tāpēc, ka tas, ko mēs nēsājam savā galvā, ir cilvēka izdomas un iztēles auglis, kam nav patstāvīgas realitātes ārpus cilvēka domāšanas. Jeb kura ideoloģija, filozofija vai reliģija ir cilvēka intelekta produkts. Tieši tāpēc intelekta idejas: ideoloģijas, filozofijas, reliģijas utt., pie sadursmes ar instinkta vajadzībām atklāj savu bez – jēdzību un tukšumu. Protams, ir izņēmumi, kas ignorē ideju bez-jēdzību un turpina pašiznīcinošo karu ar instinktiem, kas tiek pasludināts par mieru. Karš miera vārdā, lai turētu instinktus, kas  pārvērtušies par vilkačiem, ieslēgtus zemapziņas pagrabā. Tāpēc šaumu filmās zombiji un to radinieki bariem lien laukā no tumsas pagrabiem. Nav brīnums, ka pēc ieslodzījuma pagrabā nabadziņi tik slikti izskatās. Iedomājies savu seju pēc 30 gadu nodzīvošanas pagrabā ….

Atliek dot intelektam kaujas uzdevumu, lai tas apkaro jeb kuras instinkta izpausmes un intelekts atradīs veidus – KĀ. Tas ir sākums fanātiskai sekošanai prāta iedomām, kas ir īsākais ceļš uz elli zemes virsū. Intelekts izvērš plašu kara darbību pret sevi, savām pamatvajadzībām pēc ēdiena, dzimumtieksmes, atzinības, mīlestības, brīvības un kļūst vardarbīgs arī pret citiem cilvēkiem, kuri ir “nepareizi domājoši” vai “nepareizi ticoši”. Jeb kura vardarbība un totalitārs režīms sākas ar prātā dzimušu ideju – KĀ.

Un tikko mēs piešķiram intelektam neierobežotu vaļu, tā esam iekūlušies nopietnās nepatikšanās, kas padara dzīvi sašķeltu labajos un sliktajos, mūsējos un svešajos, pareizajos un nepareizajos utt. Intelektam nav jākaro ar instinktiem. Daba ir saprātīga un neko nedod tāpat vien. Ja daba cilvēkam ir devusi instinktus, tiem ir savs pielietojums. Gudrība ir nevis fanātiskā instinktu apsiešanā, izstumšanā un aizliegtu augļu radīšanā, kas veicina tikai neirozes, novirzes un slimas fantāzijas, bet dabas doto instinktu gudrā piepildīšanā.

 Uzmanība ir jānovirza no instinktu apspiešanas uz intelekta un intuīcijas sadarbību, kas ļauj augstākajiem slāņiem, garīgumam ienākt zemākajos slāņos. Tas ir veids, kā patiesu mīlestību padarīt iespējamu. Patiesa mīlestība ir vairāk par pamat instinkta apmierināšanu. Instinkta, intelekta un intuīcijas harmoniska mijiedarbība ir patiesas MĪLESTĪBAS ceļš. Viskvēlākā mīla un cēlākās romantiskās jūtas nonākot zem intelekta šaubu lupas, tūlīt pat vīst un smok zem varmācīgo ideju “KĀ” žņaugiem. Lai arī Džordžs Orvels grāmatas sižetu veido balstoties uz izdomātiem ārēji naidīgiem spēkiem – Mīlestības partijas ideoloģiju, kas no ārpuses iejaucas indivīda dzīvē un apspiež dabiskos instinktus, tāda paša veida Mīlestības partija atrodas katrā no mums. Ideju akla pielūgšana un sekošana tām, padara visnežēlīgākos līdzekļus, vardarbību, pazemošanu, verdzību, karu, citu cilvēku iznīcināšanu par attaisnojamu “svēta” mērķa sasniegšanai.

Mūsos katrā notiek reāla un īsta varmācība, kas mīt nevis kādā milzīgā biroja ēkā citā valstī, bet varmāka ir tukšās idejas mūsu galvā. Idejas ir prāta slimība, vēzis, ar ko slimo cilvēce tūkstošiem gadu. Ideja ir varmāka, kas vada procesus šai pus mūrim, tā teikt mūsu pusē, pareizajā pusē un liek darīt mums neaptveramas lietas, lai iznīcinātu tos tur aiz mūra.

Tad nu pavērsiens! Ļaundaris manī? Nevar būt! Kāpēc es par to neko nezinu? Kā to, varmāku, izsvēpēt ārā? Lūk, daži uzvedinoši jautājumi, uz kuriem ir vērts meklēt atbildes, pirms pacelt kaujas karogu un mesties cīņā ar “ļaunajiem” pretējā ielas pusē, ir jāsāk katram ar sevi.

Metode ir meditācija.

Meditācija ir sevis iepazīšana, kas ļauj aplūkot ķieģeli pa ķieģelim visas tās fanātiskās prātā mītošās idejas, no kurām esam uzbūvējuši savu aizspriedumu mūrus.  Aplūkošanu, virzību uz iekšu, sauc par meditāciju. Tās ir vienīgās zāles prāta slimībai, kas ir ideju radīts vēzis. Pirmais princips, lai neaplauztu trauslos mīlas pumpuriņus, ir vērot un iepazīt sevi. Par mīlu es to saucu tikai vispārpieņemtā ieraduma pēc. Ar patiesu mīlestību tam nav nekāda sakara. Sākuma stadijā, bez sevis vērošanas, mēs esam zivis, kas snauž ar vaļējām acīm. Idejas riņķo mūsu galvā bez apstājas un paveic postošo, varmācīgo darbu. Bez ideju ietekmes un atpazīšanas sevī, tieksme pēc tuvības ar pretējo dzimumu, ir tikai kaila dziņa, kas vai nu tiek īstenota un apmierināta, kas automātiski padara visus vīriešus par savtīgiem egoistiem un sieviešu izmantotājiem (jo viņi vēlas tikai to), vai arī dziņa tiek noliegta un nostumta zemapziņā neīstenota (tā kļūstot par bumbu ar laika degli, radot perversas novirzes). Abos gadījos, vai dziņa ir apmierināta vai izstumta, bez sevis vērošanas un intuīcijas iesaistīšanas, tā nesniegs atbildi par jēgu.

Gudrība ir nevis apspiešanā vai iekrišanā vēl un vēl atkarībā, bet izprašanā un pieņemšanā. Gudrību sniedz intuīcija. Tikai intuīcijas sniegta izpratne atnes brīvību un izpratne nāk caur pieredzi. Individuālu pieredzi. Dzimumdziņa nav ne jānosoda, ne jāizstumj no dzīves (ignorance ir ideja, klaja varmācība Mīlestības partijas stilā, kas rada seksuālās novirzes un pataloģijas). Dabai ir sava vieta būt.

Nākamais būtiskais apstāklis, kas izskaidro iemeslu, kāpēc cilvēce ir spērusi milzu soļus zinātnes, medicīnas, tehnoloģiju jomā (tās visas demonstrē intelekta priekšrocības), bet attiecībā uz cieņu, mīlestību un brīvību mēs “mīņājamies uz vietas” (tas apliecina spēju piekļūt un uzticēties intuīcijai), ir intuīcijas noliegšana. Intuīcija ir sirds gudrībaa un intuīcijas komponentes iepludināšana intelektā ļauj gudri un dabiski piepildīt pamatvajadzības. Cilvēka daba sastāv no zemākajiem slāņiem, kas ir instinkti un augstākajiem slāņiem, kas prātam ir neizzināmi slāņi, no kuriem piegādā informāciju intuīcija. Pa vidu ir intelekts, tā teikt uz tilta starp instinktu un intuīciju. Galvenā problēma, ka intelekts daudzu gadsimtu garumā ir barots ar idejām, kas kļuvušas par mūri, par centrālo biroju, Mīlestības partijas vadības štābu, kas tiek būvēts no ideju ķieģeļiem. Mūris, kurā intuīcijai ieeja liegta. Tas novedis pie neiedziļināšanās, nevēlēšanās saprast, uzklausīt, pie intelekta sekluma iekš noslēgtā mūra.

Intuīcija nav ne jaunas zināšanas, ne jauna reliģija vai filozofija par brīvu ļaušanos instinktiem un intelekta noniecināšanu. Ne kā tam līdzīga. Intuīcija dod piekļuvi dabiskai lietu kārtībai, ko senie grieķi sauca par logosu, esošo, tas, kas patiesi IR. Tas, kas IR, ESOŠAIS nekda nevar būt ietipināts kādā ideoloģijas šaurībā vai prātā mītšā idejā. Esošajam, veselajam  ir par maz vietas norobežotajā un atsevišķajā, kāds ir cilvēka prāts.

Intelekts ir prefekts instruments, kas meklē un atrod atbildi uz jautājumu – KĀ. Intelekts vienlīdz labi spēj dot viedus, kā apspiest instinktus un padarīt tavu dzīvi iekšēji sašķeltu un neirotisku. Kā arī intelekts spēj saprātīgi un, gudri iesaistot, intuīciju, kas ir augstāka līmeņa gudrības iepludināšana zemākajos instinkta līmeņos, piepildīt dabiskos instinktus un iepludināt dzīvē svaigumu un prieku. Tas ir mīlestības ceļš. Daudziem cilvēkiem mīlestība ir palikusi neiepazīta un kļuvusi par nodrāztu frāzi, kuras nozīmi visi “zina”.

Ja jau mēs zinām, kas ir mīlestība:

– Kāpēc mēs turpinām ciest? Kāpēc mīļotais cilvēks mani sāpina un pamet?

 Intelekts atradīs, ka vainīgs vienmēr ir otrs, kāds tur aiz mūra, ārpusē. Nobriedusi mīlestība, kas nav tikai ķermenisku dziņu apmierināšana, ir intuīcijas iesaistīšana, kas ir virzība uz iekšu, uz cilvēka centru. Bet intelekts spēj rast risinājumu vienīgi ārpusē, bet nekad sevī. Risinājums ir ieklausīšanās savā intuīcijā. Intuīcija palīdzēs apjaust, ka ir bez – jēdzīgi jautāt otram vai pārmest:

– Kā tu man to varēji nodarīt? Es tevis dēļ ziedoju visu, bet pretī nesaņemu neko!

Pārmaiņas sākas no sevis, no mūra iekšpuses, no prāta kontrolētā vadības biroja iztīrīšanas no drazām un aizspriedumiem. Patiesas pārmaiņas sākas vienīgi no iekšpuses, iepazīstot sava prāta mehāniku un idejas, kas liek man nekritiski tām sekot.

Būtiski ir apzināties, ka prāts nepalīdzēs iekšējā ļaundara meklējumos. Un ne tikai nepalīdzēs, bet pat traucēs. Prāts ir izcils instruments, lai analizētu ārējus objektus, bet nederīgs un varmācīgs, lai analizētu sevi. Es nenoliedzu prātu. Tam ir izcilas īpašības, lai iepazītu ārējus objektus.  Es neaicinu apkarot prātu un tā varmācīgās darbības. Uzsākt karu, ir kārtējais triks, ko izspēlē pats prāts. Prāts lieliski prot ar vienu roku sevi apkarot un ar otru atbalstīt. Prāts ir sašķelts – tas vienlaicīgai saka – gan jā, gan nē.

Vienīgās zāles, ārstēšana un ļaundara sevī atmaskošana ir sevis iekšēja vērošana – meditācija.  

Kas ir meditācija? Pirmā atskārsme, ko atnes meditācija – ir:

Es neesmu prāts. Par šo tematu ir sarakstīts tonnām literatūras un mans sacerējums nebūs izņēmums. Par to var runāt un rakstīt gadiem, bet bez personīgas prakses, tās būs kārtējās tukšās idejas.

Ceļa iesākumā, pirmā soļa speršanai, piedāvāju darba ”1984” fragmentu, kas ir centrējošais motīvs, lai saprastu caur meditāciju (prāts te daudz ko nepalīdzēs), ap ko tā lieta grozās (jeb kas, kas griežas, griežas ap savu asi).

Autora aprakstītā aina risinās mežā, kur Vinstons un Džūlija slepus tiekas un mīlējas. Pēc jaukajiem tuvības mirkļiem, Vinstona uzmanību piesaista kaut kas mulsinošs. Tas ir strazds. Mazais dziedonis, kas savādā godbijībā dziedādams ielej meža klusumā siltas krāsas. Tas rada Vinstonā neizpratni.

– Kam dēļ šis putns dzied? Ne draudzene, ne sāncensis to nenovēro. Kas tam liek sēdēt zarā šajā vientuļajā meža malā un izliet savu dziesmu nebūtībā? – jautā sev Vinstons.

Putns rīkojas saskaņā ar savu dabu. Tas nav iestrēdzis idejā, ka dziedāt ir labi, slikti, drīkst, nedrīkst, cienījami, peļami un jādzied tikai tad, ja uz mani skatās, tas atmaksāsies, es nopelnīšu, mani paslavēs, ievēros …. bla… bla… bla…..

Pārtulkošu racionāliem cilvēkiem saprotamā valodā punta dziesmas jēgu:

Dziesmā nav jēgas! Ne tādas, kādu esam pieraduši meklēt un neatrast. Pārstājiet meklēt un sāciet atrast jēgu ārpus izdevīguma un citām grabažām.

Ja cilvēki rīkotos saskaņā ar savu dabu, no būtības centra, ko var iepazīt ar intuīciju virzoties iekšpus sevis, tad Mīletības partijas birojā uzziedētu brīnišķīgi mīlestības ziedi.  Tā pat vien bez kādas slēptas nozīmes. Skaistumam. Mīlestība nav nosacījumi vai idejas par to, kādai jābūt mīlestībai. Mīlestība IR. Tā ir  kā zieds, kas zied un smaržo saskaņā ar savu dabu. 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s