Es uzaugu ar domu

Reiz kāds vecs vīrs man teica tā:

Tu neesi parasts zēns! Es domāju, ka no tevis dienās iznāks liels vīrs.

Es skaidri atceros to dienu, to stundu, to iedvesmu un dvesmu, ka man JĀKĻŪST PAR LIELU VĪRU.  Man iepatikās šī doma. Izteiktie vārdi manī tā ievibrēja kā daudzo zvanu skaņas govju kaklā, kas izdzirdējušas ilgi gaidīto saucienu:

 Govis – mājā!,  – traucas pāri ganību pļavām astes vēzēdamas.

Tā mēs bērnībā saucām govis no ganiem mājās. Govis nāca palēkādamās no prieka, ka vairs sānos nekodīs dunduri  un beidzot varēs saņemt savu kāroto vakara našķi – siltu kartupeļu mizu padzērienu ar maizes garozām. Tā nu arī es, dzirdēdams šos vecā vīra vārdus, domās traucos pēc našķa, pēc iedomāta nākotnes tēla, kurā es esmu liels vīrs.

Tagad pēc daudziem gadiem, kad esmu izskatījis tukšas acis, meklēdams to spaini ar kartupeļu mizām un maizes garozām, to dienu, to  stundu, to lielo iespēju, kas mani padarīs LIELU, IEVĒROJAMU, SLAVENU, ATZĪTU un BAGĀTU, lai ko tas arī katram nozīmētu – būt par LIELU VĪRU  – esmu sapratis, ka šī doma saindē prātu.

Doma, ka man ir jākļūst par kaut ko, kas es šobrīd neesmu, ir inde. Es saslimu ar šo indīgo domu. Bet ar laiku pie indes pierod un tā pat sāk iegaršoties. Ar indes apmiglotām acīm daudzus, jo daudzus gadus es skatījos nomoda sapņus. Skatījos iztēlē radītas multenes, kurās es esmu LIELS un CIENĪJAMS VĪRS. Iespējams, ka skatījos pat vairākas dzīves, neatceros, tāpēc nevaru apgalvot. Indes postošākais dzelonis ir tas, ka katrs manas dzīves mirklis, katra mana ieelpa un acu skatiens ir multene. Mana dzīve ir multene, kuru es pats projicēju, radu un iedomājos. Faktiski es ne-dzīvoju (pareizāk būtu teikt, es guļu ar 3D brillēm uz acīm), jo nekad neizeju no iztēlotas realitātes, multenes. Es esmu multenē,  vienmēr atrodos kaut kur citur un manis te nav. Manis vispār nav. Es esmu multene, es esmu kā Bārts Simsons, kurš nekad nepieaug.

Šāda inde iesūcās ļoti dziļi un pārvērš manu dzīvi par līdzekli, par papildus lietu, kaut ko, kam nav pašam savas vērtības, kamēr es neesmu kļuvis LIELS VĪRS.

 Un tā vienā, nu protams, ne vienā dienā, jo viss sākās dienā, kad es noņēmu tās 3D brilles – pieņēmu lēmumu, ka vairs tā dzīvot negribu (negribu skatīties vienas un tās pašas vecās multenes) un aizkars pavērās. Manā dzīvē ieplūda pārmaiņas. Īstas pārmaiņas, kas ārēji paliek nepamanāmās, bet iekšēji es trīcu. Es trīcu un kratos aiz smiekliem, kad izdzirdu katru reizi kādu saucam  – govis mājās! Es vairs nealkstu ne kādas balvas ne šajā, ne nākamajā dzīvē. Nealkstu kļūt liels vīrs, jo es vienmēr tāds esmu bijis. Es vienmēr esmu mājās un vienmēr esmu zinājis, kas es esmu. Es esmu šajā mirklī, es esmu te, es esmu, tas, kurš raksta visus šos te niekus un plati smaida, kad govis nāk mājās pēc sava našķa.

Vecā vīra vārdi attiecās uz ik vienu no mums. Ikviens zēns, ikviena meitene ir neparasts, unikāls cilvēks, liels vīrs un iela meita.  Ārēja atzinība, slava un panākumi ir šķietamais našķis, kas ir īsta inde. Ārēja atzinība ir tas, ko par mani domā citi un tas ne vienmēr sakrīt ar to, ko es pats domāju par sevi. Bieži vien tie nesakrīt un starp vienu un otru ir milzīga plaisa, kas ar gadiem tikai pieaug.

Patiesi panākumi nav nekas ārējs, ko es varu iegūt aplausu pilnā zālē vai kad manā kaklā karājās zvana vietā medaļa. Patiesais našķis, patiesi panākumi ir būt mājās, būt  nedalītam, iekšēji un ārēji vienotam. Tā ir atgriešanās pie sevis, pie tā, kas es esmu, tā ir svina pārvēršana zeltā. Zelts ir uz iekšu vērsta sevis izziņa, sevis pieņemšana un iemīlēšana.   Izzināt un zināt sevi ir īstais našķis, ko nespēj aizvietot ne viena doma, neviens priekšstats.

– Es esmu liels vīrs, – saka balss no būtības dziļumiem, kas ir esamības balss katrā no mums.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s