Es pamodos vakar, 7:07

Veļas mašīna centrē. Flauta spēlē. Kaķis vēro. Vēroju arī es. Vēroju savas kailās pēdas. Vēroju istabā krītošo rīta saules gaismu. Dzirdu pulksteņa tikšķus. Vēroju sevi mostamies.

Vakar no rīta kā ierasts skuvu bārdu vannas istabā pie spoguļa. Tad, ne no šā, ne no tā, sajutu savos pirkstos bārdas mašīnas formu, izliekumus, materiāla struktūru, vibrāciju, kustību, pieskārienus. Skujos no rītiem jau 20 gadus, bet nekad agrāk tā nebija noticis. Savādi. It kā bārdas mašīna man atklātu savu būtību. Bet tā ir tikai puse no tā, ko es ieraudzīju. Bārdas mašīna un es tajā mirklī šķita viens un tas pats. Tā kļuva teju vai daļa no manis. Un es biju daļa no tās. Izjutu to kā savas rokas turpinājumu. Tajā bija kaut kas tik pazīstams un savs, kas patiesībā nav mans. Caur šo mirkļa pieredzi, pamanīju kaut ko lielu un tuvu, kas ir pāri visām robežām – mans, tavs, savs un es.

Vakar strādāju kafejnīcā “Zaļais gurķis”. Tur mēs kopā ar Ievu gatavojam ēdienu bez gaļas. Mēs pārdodam beznosacījuma prieku, ko pasniedzam svaigu un veselīgu kā tikko noplūktu zaļu gurķi. Tāds ēdiens ir vairāk kā tikai ēdiens. Nu lūk. Un atnāk meitene, mūsu pastāvīgais klients un uz viņas T – krekla ir uzraksts  AWARENESS. Skatos uz uzrakstu un smaidu.

– Man kā parasti, – saka meitene. Viņa ņem ēdienu lielajā kastītē līdzņemšanai.

– Jauks uzraksts, – saku meitenei.

– Viņa smaida.

– Vai ir kāda saistība ar šo uzrakstu? – es jautāju.

– Nē, man tas vienkārši patīk!

Manā galvā skan Snoop Doggy Dogg dziesmas Lodi Dodi  vārdi  – becouse this types of shit happens every – day! Kas aptuvenā tulkojumā varētu nozīmēt, ka šāda veida sūdi notiek katru dienu.  Katru dienu kaut kas notiek:

  • es mostos,
  • es skujos,
  • es skatos pulkstenī,
  • eju uz darbu,
  • ēdu …

Katru dienu es daru visus tos sūdus, kas šķiet tīrie nieki un putekļi. Ikdienišķas lietas šķiet kā sūdi bez kādas īpašas vērtības, kamēr atgadās kaut kas dīvains. No sūda man pretī pabāž galvu krāšņs dimants. Sūdi notiek katru dienu. Bet te hops un šitāds pavērsiens – zem sūda guļ apslēpts dimants. Parasti es to neredzu, jo manis vēl nav. Es vēl guļu un neko neredzu izņemot nomoda sapņus. Es guļu, kad veļas mašīna centrē, kad flauta spēlē un kaķis vēro. Viss notiek miegā, mehāniski, ieraduma pēc sūds ir sūds un nekad nevar būt nekas savādāk. Un ieraduma pēc es turpinu gulēt, kaut esmu pamodies jau pusstundu atpakaļ un stāvu vannas istabā pie spoguļa ar sūdu, nē tas ir ar bārdas mašīnu rokā. Es esmu mašīna. Es guļu nomoda miegā. Bet vakar es atvēru acis. Mirklī, kad bārdas mašīna ievibrējās manos pirkstos, es pamodos un ieraudzīju, ka manā rokā nav sūds. Es pats nebiju savs.  Bet, kad tas reiz ir noticis, kaut uz īsu mirkli, atpakaļ ceļa nav. Sūdi krīt un iemirdzas dimanti. Pamošanās ir beznosacījuma prieks, kam nav nepieciešams nekāds ārējs iemesls. Tas plūst no centra, no būtības, no veseluma, kurā es esmu visā un viss ir manī. Tā tas notiek, es pamodos vakar, 7:07.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s