1000 un 1 pasakas zemē – V.daļa

Uz robežas

 

Autobuss apstājas. Priekšā redzu sarkanbaltsarkanos robežstabus. Tā tad tur ir Ēģipte. Birstam ārā kā sīpoli no vērša vezuma. Dzirdu skaņu, kas atgādina čemodāna triecienu pret asfaltu. Paskatos pa logu un redzu lidojošus čemodānus. Tie uzlido gaisā un met kūleņus, tad piezemējas.

 

– Kurš tur ārdās? Kurš ir tik agresīvs un met ārā mūsu ceļa somas?

Izkāpju no autobusa un redzu igauni. To pašu igauni, kuram garšo lēts alus un, kurš tagad mēt ārā no autobusa čemodānus.  Steidzos klāt un pastumju igauni sāņus. Nākamie, pēc kuriem sniedzas igaunis, ir mūsu koferi. Pieliecos un paņemu savējo. Igaunis kaut ko neskaidri murmulē. Izslejos taisni un atņemu viņam čemodānu, kuru viņš grasās lidināt laukā uz ietves. Tad igaunis pagriežas pret mani:

– Vai tu runā angliski?

 – Nē!

– Hotel, hotel! Kur ir mans hotel!? Es pazudis. Es pazudis, adrese! Nav! Nav mans hotel. Lūdzu, palīdzi! – šļupst igaunis un lūr uz mani.

– Es nezinu! – dusmīgi noskaldu.

Pametu skatienu tieši viņa acīs. Skatiena bultas lido garām. Tas netrāpa mērķī, jo mērķa nav. Precīzāk, mērķis ir izplūdis, nekonkrēts. Igauņa acis ir izplūdušas un bezmērķīgi klejo izplatījumā. Novēršos. Tajā pašā mirklī ar sānu redzi, ar acu kaktiņu paskatos uz sevi no malas. Tas ir dīvaini. Agrāk es tā nemēdzu darīt, skatīties uz sevi no malas. Dīvaini ir tas, ka es sadalos teju vai divās daļās. Viena daļa manī ir aizēnota un dusmu piedegušā čarkstoņā nebeidz zēvelēt:

 

– Es negribu neko zināt par piedzērušiem ākstiem.

Bet otra daļa, tā kas vēro it kā visu no malas, jūtās neiesaistīta visā, kas noticis līdz šim starp mani un igauni, mani un visiem agresīviem alkoholiķiem, kurus agrāk esmu saticis, jo īpaši manā bērnībā, brīva no negaidītiem dusmu izvirdumiem, no neracionālās un apmātas reaģēšanas vienā noteiktā veidā – man sit, es situ pretī. Tā otra daļa manī uzvedās kā mazs kucēns, kurš laiza saimnieka muti pat tad, ja saimnieks pārnācis mājās piedzēries lopā 3:00 no rīta.

 

– Kāpēc es tā reaģēju? (jautā tas vērotājs manī) Kāpēc es dusmojos?

Es turpinu sevi vērot. Vērot to necaurredzamo nepatikas miglu, kas sabiezē starp mani un igauni. Nepatika, kas negrib neko zināt ne par igauņa viesnīcu, ne vispār …. kaut ko par … es neciešu to alkohola dvingu. Dvinga ir inde, kas ieplūst manās nāsīs un pārskrien pāri manai līdzjūtībai kā uguns sausai pļavai pārvēršot pelnos to kripatiņu atsaucības, kādu sevī parasti atrodu sastopoties ar svešiniekiem. Manai nepatikai nav sakara ar konkrētu cilvēku, igauni, bet ar kaut ko, kas ir ārpus šī brīža, ārpus notikuma, kas tagad risinās. Esmu iesprūdis. Visa šī tumsas migla ir ārpus manas kontroles. Tā notiek ik reizi, kad satiekos ar dzērušiem svešiniekiem. Alkohola dvinga un svešinieks ir vielas, kas sajaucas un pārtop par eksplozīvu kokteili:

 – Nē, es to negribu, man tas riebjas, liec mani mierā – dusmu – dinamīt kokteili!

Es pats neesmu savs un es nesaprotu, kas ar man notiek. Šis cilvēks man neko nav izdarījis, bet es pret viņu jūtu naidīgumu un reizē bailes. Jā, bailes, kas izplūst no melna cauruma kaut kur pagātnē. No tā paša cauruma, kurā tikko iebira trīs atvadu saujas laipnības un vēlmes palīdzēt svešiniekiem, lai nozustu uz neatgriešanos. Es vēroju melno caurumu. No tā lēni kāpj augšup nepatikas tumsa, kas gailē no alkohola dvingojošām oglēm. Es lūkojas oglēs liesmiņā, meklēju iemeslu, sākumu šai nepatikas miglai. Es attopos, ka vēl arvien raugos igauņa acīs. Es meklēju viņa skatienā kaut ko, kas ļautu izspraukties cauri tumsas mākonim, šai nepatikai, kas mani paralizē un liedz iesaistīties igauņa glābšanas operācijā.

– Andža, ejam. Mūs gaida taksis! – saka Ieva.

Es pagriežos, paņemu koferus un dodos pa priekšu čemodānu karavānai robežkontroles posteņa virzienā. Ieejam pa durvīm. Eilatas muitnieki neizrāda par mums nekādu interesi. Soļojam cauri drošības pakaviem, slidinām somas caur gumijas strēmeļu aizkariem un dodamies tālāk. No slīdošās lentas paņemam koferus un dodamies ārā. Esam ceļinieku armāda, ko pavada koferu riteņu grabošās zalves ar klusībā apslēptiem saucieniem:

– Ēģipte, mēs nākam!

Dodamies ārā pretī Ēģiptes muitas kontroles punktam. Jo tuvāk esam, jo grūtāk saprast, kur ir ieejas durvis robežpunktā. Priekšā ir liela stiklota ēka, kura ir pārklāta ar pamatīgu putekļu kārtu. Acīmredzot ēkā vēl norisinās remonta darbi un robežpunkts ir citās telpās. Kur doties, nekādu norāžu nav. Aputējušās ēkas durvis ir plati vaļā. Soļojam iekšā. Te manam skatienam paveras klusā ainava, kurā mēs esam objekti, kurus uzlūko bariņš vīru melnās ādas jakās. Tumšas ādas krāsas vīrieši kaut ko košļā, laikam ēd sēkliņas. Esam bariņš svešinieku, kas pirmo reizi ienākušu nepazīstamā krogā un vietējie čomi uzlūko svaigu gaļu.

– Esi rāms un ne uz vienu pārāk neblenz! – manī ieslēdzas sen aizmirsti bāru apmeklēšanas pašaizsardzības instinkti.

 

Valdu savas acis, kas neizpratnē joņo uz visām pusēm. Pie sienas ieraugu uz ugunsdzēšamā aparāta uzkārtu melnu ādas jaku. Es daru tāpat, apklāju savu neizpratnē liesmojošo skatienu ar rāmu savaldības apmetni. Mana neizpratne ir koši sarkans ugunsdzēšamais, ko sedzu ar nomierinošo melno ādas jaku.

  – Viss ir kārtībā! Nomierinies, šie puiši ir nekaitīgi – darbinu pašaizsardzības programmu.

Visu telpu no griestiem līdz grīdai klāj putekļi. Mani pārņem mirklīga apskaidrība.

– Te nenotiek ne kāds remonts un vīri ādas jakās nav vietējie celtnieki bārā. Te ir robežkontroles punkts un šie vīri, ir robežsargi!

Ha, tas ir tik acīmredzami, ja uzlūko to, kas IR, nevis apklāj notiekoša ar savu iepriekš piedzīvoto notikumu interpretāciju. Ēģiptē izskatās savādāk, nekā esmu radis redzēt Eiropā. Lai arī pašaizsardzības programma iedarbojas nomierinoši, nekādu dižo mieru tā nerada. Mani nepamet sajūta, ka te viss jeb kurā brīdi var pagriezties citādi. Šie vīri ir mierīgi, bet tik un tā vide te ir kaut kāda nesaprotama. Viņi ir ne tikai apģērbušies kaut kā ne tā, bet viņu skatienos viz pārliecība, kurā nav baiļu, ne ierēdņiem raksturīgās tukšās iedomības, ka es te visu nosaku. Šaubu nav – viņi nosaka visu, kas te notiek un arī nenotiek. Ēģiptiešu acīs liesmo neizprotama vara. Vara, kas nav piešķirta no priekšnieka kopā ar dienesta pakāpi, apbalvojumiem vai uzkrāto pieredzi. Tā ir vara, kas nāk no  – es pat nezinu, no faraonu kapenēm, piramīdām un tuksneša smiltīm. Katrs no viņiem te ir saimnieks, kuru neregulē nekādi ierēdņu atvilktnēs sakrauti līgumi, rīkojumi, regulas un cita veida papīru ķīpas. Neizprotamā vara virmo gaisā un ir skaidrs kā dienā, kaut ārā ir melna nakts, ka šiem vīriem ir visa teikšana. Tas ir tik nepierasti, ka mani pārņem divējādas sajūtas. Viena, ka mēs esam pilnīgā drošībā, jo esam viņu ciemiņi, kas tērē naudu viņi valstī. Otra, ja kaut kas noies greizi, tad  … labāk neturpināšu šo domu.

– Kas tās par lapām, ko visu tur raksta? – jautā Ieva.

– Iešu pajautāt.

– Ko jūs tur rakstāt? – jautāju meitenei.

– Tā ir ieceļošanas anketa, kas katram ir jāaizpilda. Lūk, tur paņemat un aizpildiet.

Dodos pēc septiņām anketām. Tur ir jānorāda vārds, uzvārds, valsts, adrese, ieceļošanas mērķis, pases dati, uzturēšanās ilgums. Aizpildu anketas un dodamies pie lodziņa. Nopērku ieceļošanas vīzu (30 USD par personu). Mana eiropeiskās domas prāta gaisma pamazām sāk ieraudzīt konkrētas aprises caur aizmigloto interpretācijas stiklu. Sāku redzēt cauri pirmajā acu skatienā necaurredzamajiem putekļu slāņiem, kas te klāj visus un visu. Es attopos, ka putekļi te nav netīrība, bet pilnībā iederīga tuksneša smilšu sastāvdaļa, kas nekad nav pametusi šīs telpas, un nekad nepametīs. Eiropeiskā izpratne man liek domāt, ka ēka vispār nav pabeigta, jo ēkas ieejas stikla durvju nav vispār, bet blakus durvīm uz stikla rūtīm ir uzlīmēti ar papīra līmlenti lieli krusti, lai ārzemnieki neieskrien stiklā. Putekļu slānis ir tik biezs, ka grūti noteikt, kur ir stikls, bet kur nav. Putekļainajā grīdā iemīta taciņa un intuīcija ved mani pretī izejai no robežpunkta.

Soļojam ārā. Katrs vīrietis, kas iznāk no kāda tumsas kakta, ir robežsargs, kuram jārāda pases. Šķiet ielūkoties pasē, ir robežsargu iecienītākā nodarbe. Esam pie izejas vārtiem. Atkal rādām pases. Tālāk priekšā ir auto placis, kurā stāv bariņš arābu. Ieraugot mūs, tie sāk uzgavilēt kā izsakluši zvēri, kuru krātiņā tūlīt ielaidīs svaigu gaļu:

 – Taxi, taxi! – skan viņu izbadējušies saucieni.

Robežsargs ieskatās pasē un ielūkojas man acīs. Mani nepamet sajūta, ka šie cilvēki vairāk uzticas acu kontaktam, nevis drukātiem papīriem. Bet vairāk par acu skatieniem, mani satrauc tās biedējošās taksistu auras. Tūlīt mūs izlaidīs no “drošības”, no robežpunkta un mēs dosimies iekšā vienā krātiņā ar aurojošu arābu baru. Laipni lūgti, Ēģiptē!

Lēni tuvojamies draudīgajam arābu mēlē kliedzošajam baram. Nakts tumsā viņi izskatās pēc hiēnām, kas līksmē gaudo par tuvojošos svaigo gaļu. Pat bail iedomāties, kas sekos, ja atteikšos izmantot uzstājīgo taksistu “piedāvātos” pakalpojumus. Te lēni no bara aizmugures uz priekšu izspraucas kāds stāvs ar pazīstamu uzrakstu rokās:

– IEVA, LATVIA.

– Mēs esam glābti! – priekā gavilēju. Mums nebūs nevienam jāatsaka, jo mums jau ir savs atksists.

Tas ir mūsu taksists, ko atsūtījusi Inese no Dahabas. Sekojam arābam dziļāk auto placī. Apstājamies pie balta busiņa. Šoferis atver durvis un mēs salādējam iekšā bagāžu. Sēžu baltā Toyota busiņā uz Ēģiptes un Izraēlas robežas pilsētā ar nosaukumu Taba. Beidzot iestājas miers. Trausls un tikai uz mirkli. Bet miers. Pieveru acis, lai ievilktu dziļu elpu. Iztēlojos, ka mana izelpa ir kā balti dūmi, kas ceļas naksnīgajās debesīs. Redzu baltu vilku, kas skrien pāri nakts pasaulei. Zinu, ka esmu dzīvojis vairākas dzīves. Esmu bijis gan tas, kurš bēg, gan tas, kurš dzenas pakaļ. Esmu gan kodis, gan bijis sakosts.  Tomēr tās ir tikai neskaidras atmiņas, kas izgaisušas kā dūmi vējā. Šodien esmu tas, kurš vienkārši ved savu ģimeni atpūtā pie Sarkanās jūras. Ceru, ka jau no rīta piramīdu un tuksnešu zeme būs mums vēlīga un es gūšu jaunu spēku.

Galvā riņķo juceklīgas domas par gala mērķi. Ir 1:33 naktī un aiz auto loga ārā ir 2017. gada 17. decembris. Apzinos, ka līdz gulēšanai vēl tālu. Ieva, mūsu pieci bērni, divi draugi no Latvijas – Agnese, viņas dēls Jānis, viss šķiet kā sapnī, kā filmās. Tagad jūtu ar muguras smadzenēm, ka deviņu cilvēku kompānijā esmu vienīgais pilngadīgais vīrietis un no maniem pieņemtajiem lēmumiem ir atkarīgs mūsu ceļojuma liktenis.

Šajā ceļojumā, kas ir dzīve, es esmu vilks. Balts vilks, kas traucās cauri tumsai vadot savu baru pa nezināmiem maršrutiem, bez gidiem, bez tūrisma kompāniju sagatavotajiem piedāvājumiem “all included” (viss iekļauts cenā – ceļš turp un atpakaļ, transports no lidostas uz viesnīcu, viesnīca, ēšana, ekskursijas un citi iepriekš noorganizēti pasākumi) un priekšā ir melna tumsa. Tumsa ir neziņa, jo pirmo reizi esam devušies ārpus Eiropas. Viņpus ierastā un pazīstamā. Mūsu gala mērķis ir Sinajas pussalas dienvidos pilsētiņa pie Sarkanās jūras Dahaba (protams, ka bija cilvēki Latvijā, kas centās mūs atrunāt no došanās uz musulmaņu valsti, Ēģipti, jo īpaši pēc 2017. gada 25. novembra sprādziena mošejā Sinajas pussalas ziemeļos).

Nekur citur nevar iepazīt sevi un ceļabiedrus labāk, kā svešā vidē, neierastos apstākļos un iepriekš neparedzamās situācijās, caur nezināmo. Tā ir sevis izziņa. Tā ir ļoti sena prakse, ko dažādu reliģiju pārstāvji sauc par svētceļojumu. Un ne bez iemesla, jo svētceļojumam parasti ir kāda garīga jēga. Šādu pārgājienu vai svētceļojumu mērķis mēdz būt savas ticības apliecināšana un reizē ticības stiprināšana, kas ļauj pavērt vaļā konfektes papīrīša stūrīti, lai paraudzītos, kas ir zem tām bārkstīm. Cilvēki mēdz piešķirt lielu nozīmi vietām, kurās ir uzturējušies, dzimuši vai miruši svētie, bet šīs vietas un nostāsti par tām, ir kā irstoši dūmi, aiz kuriem tur tumsā, skrien balts vilks. Katra svētceļnieka kvēlākais sapnis ir nonākt svētajā vietā un piedzīvot garīgu apskaidrību vai dievišķu pieskārienu kā cauri dziļas tumsas aizsegam ieskatīties divās kvēlojošās acīs. Tā ir dziļi personiska pieredze, un daudzi apgalvo, ka svētajā vietā to ir piedzīvojuši. Kas zina, varbūt arī es atgriežas mājās pārveidots un traukšos pāri neziņā grimstošai pasaulei kā balts vilks ar bārkstīm rotātu konfekti zobos.

–  Money! – atskan taksista balss.

Pasniedzu taksistam iepriekš norunātos 800 EGP par aizvešanu uz Dahabu. Taksists paņem naudu, paskatās un sniedz atpakaļ. Neko nesaprotu. Bet labi, vēl ir laiks. Busiņš ierūcas un mēs dodamies ārā no auto plača. Taksistam mugurā ir bieza brūnas krāsas ziemas jaka ar kapuci, ap kaklu tipisks arābu balts lakats ar sarkanām rūtīm. Zem brūnās ziemas jakas taksists nēsā beduīnu tuniku baltā krāsā, kas sniedzas līdz potītēm. Baltā tunika atgādina tik pierasto klostermāsu baltās krāsas kleitu. Nesaprotu, kāpēc taksists saģērbies kā ziemā. Mēs taču braucam uz vasaru. Mūsu taksists runā maz.

Klusībā ceru, ka baltajā busiņa vadītājs mūs aizvedīs sasildīt atdzisušās miesas pie Sarkanās jūras, kur mēs sauļosimies, peldēsimies, ēdīsim svaigus banānus, zemenes, mango un, protams, es došos meklēt to balto vilku manī. Vilks manī nozīmē garīgu pieredzi, kas visās nozīmēs aizvedīs mani pie dievišķā – tur “viņpus” zināmā. Jauki es te tā papļāpāju ar sevi domās, bet tagad es patiešām, kā teiktu mūsdienu jaunatne “reāli”, esmu viņpus robežas, ārpus pazīstamās Eiropas, viņpus ierastā stāsta, un cenšos sevi pieradināt pie domas, ka musulmaņi nav bīstami. Šī doma ilgi neuzkavējas manā galvā un nozūd ar kliedzienu, kas seko mums nopakaļ, pirms pametam auto placi. Busiņš strauji nobremzē. No aizmugures mūsu virzienā nāk kāds arābs. Viņš pienāk klāt un caur atvēru logu kaut ko jautā mūsu taksistam. Viņi kādu brīdi sarunājas.

Šajā brīdi man ir grūti nepalikt esošajās robežās, priekšstatos un TV kastes stāstos par to, ka musulmaņi nav bīstami, ka svešā ticība un dzīves veids ir miermīlīgs un draudzīgs. Tagad manī dzīro bailes. O, jā, bailes garīguma ceļā ir galvenajā lomā. Bez bailēm nav iespējama pat doma par došanos “viņpus”.  Tieši tāpēc mani nevilina “all -included” tūrisma frimu piedāvājumi, kas tiek plānoti tā, lai ceļotājus pēc iespējas pasargātu un turētu drošā attālumā no ceļošanas garīgās jēgas – doties viņpus pazīstamā.

Saruna beigusies un barjera paceļas. Viss kārtībā. Varam doties. Taksist tur atvērtu auto logu. Lai arī esam Ēģiptē, naktī te ir + 8 grādi. Aukstums sit pa smadzenēm, jo mūsu atpūtas ceļojums uz Ēģipti ir ieplānots kā ceļojums pēc siltuma, saules un jūras. Nezinu, ar ko tas viss beigsies. Pulkstenis rāda 1:45 naktī. Pagaidām ne miņas no siltuma, saules un jūras. Ir tikai nogurums un neizpratne par notiekošo un neskaidrība, kad sasniegsim gala mērķi. Vienīgais mans siltums un saule pagaidām ir vāra nojauta, ka visam ir jābūt labi. Tik vien un nekā vairāk

Šobrīd no visa draudīgā mūs sargā baltais busiņš un doma, ka viņi ir tikai cilvēki, kas grib nopelnīt un saņemt mūsu naudu (kaut arī ir citi veidi, kā viņi var brīvi dabūt visu mūsu naudu, bet par to es vismazāk gribi šobrīd domāt). Ārēji mūsu pārbrauciens līdzinās filmām par eiropiešu nolaupīšanu islāma zemēs. Ceru, ka mazrunīgais taksists mūs pasargās no …..

Busiņš strauji nobremzē. Redzu kādu vīru ceļa mālā. Viņš nāk klāt un ver vaļā busa sānu durvis. Nesaprotu, kas notiek. Skatos uz mūsu taksistu. Viņš saka:

– Money, money!

Saprotu, ka šis vīrs mūs grib aplaupīt, jo kāpēc gan vēl ielas malā man būtu jāmaksā vīram ar ložmetēju plecā.

– Cik? – jautāju.

Taksists rāda ar pirkstiem 10. Saprotu, ka jāmaksā 1000 EGP (Ēģiptes paundi, kas ir apmēram 50 EUR). Atveru maku un pasniedzu naudu. Vīrs paņem naudu, bet ar to nav gana. Izrādās viņš grib vēl. Taksists rāda uz mobilā telefona ekrāna summu 1080.

 – Kas te notiek? – pie sevis nodomāju.

Tomēr labāk, lai viņš ņem manu naudu un mēs varam dotes tālāk. Iedodu vēl 100 EGP. Vīrs nozūd tumsā. Taksists gaida. Kas vēl? Es taču naudu iedevu. Sēžam un klusējam.

– Par ko tu maksā? – klusi jautā Ieva.

– Es nezinu. Bet domāju, ka labāk ir samaksāt.

Turpinām gaidīt ceļa malā. Nedomāju, ka viņš aizgāja pēc atlikuma. Mazliet atslābinos un vēroju. Blakus mums  ir milzīga ceļazīme, kur rakstīts:

 BORDERTAX, 120 EGP PER PERSON.

Pēc mirkļa pienāk tas pats vīrietis un pasniedz man 9 biļetes un 20 EGP. Tikai tagad man pielec, ka tā nav aplaupīšana, bet vēl veins iebraucēju nodoklis, par kuru man nebija ne jausmas. Jā, neierasts nodevas iekasēšanas veids. Beidzot busiņš izkustās un mēs nozūdam tumsā.

Turpinājums sekos …

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s