1001 un 1 pasakas zemē – IV.daļa

Tukšuma vidū

 IV.daļa

 Līdz izbraukšanai atlikušas 20 minūtes. Gaidām. Mūsu sabiedrotie ir vējš un smiltis. No lidostas puses nāks vīrietis. Viņš atver durvis un iekāpj autobusā.

   – Vai biļeti var nopirkt ar karti? – jautāju šoferim.

– Nē, skaidrā naudā – nevērīgi atbild tumsnējs Klūnija tipa vīrietis ar koptu vaigu bārdu.

Dodos atpakaļ lidostas virzienā mainīt naudu. Tuvojos bruņotam vīrietim ar ložmetēju plecā. Viņš stāv nekustīgs ieejas durvīs un liek saprast, ka nedomā mani laist iekšā.

– Es gribu lidostā izmainīt naudu, – skaidroju vīrietim ar ložmetēju.

– Lidostā nedrīkst, – strupi noskalda drošībnieks.

– Kur lai izmainu naudu?

– Tur! – viņš rāda uz durvīm tālāk.

Atrodu īstās durvis un eju iekšā maiņas punktā.

– Hello! – sveicinu maiņas punkta darbinieku aiz bieza bruņu stikla.

– Hi! – vīrietis aiz stikla pasmaida.

Tā ir patīkama pārmaiņa pēc saspringtajām sejām lidostas terminālī. Smaids ir malks vēsa ūdens tveicīgā vasaras dienā. Tas nav ne daudz, ne maz. Tas ir tieši tas, kas vajadzīgs nogurušam ceļiniekam. Atslābinos. Pieliecies uz priekšu pie lodziņa, skaidroju, ka man nepieciešama nauda 7 biļetēm. 7 riez 40 ir 280 šekeļi. Tas maksā nepilni 40 eiro. Izmainu naudu un dodos atpakaļ uz autobusa pieturu. Manējie stāv pieturā ar kapucēm galvā. Kapucēs un šallēs ievītās zīriņu sejas nekustās. Vienīgi nogurums lēni kustās vienā dejā ar smilšu vērpetēm un vējā plandošām šalles bārkstīm. Tas ir tikai viens vienīgs neliels mākonis, bet ar to pietiek, lai tas pilnībā aizsegtu saules gaismu skaidrās debesīs. Tā ir tikai viena niecīga doma – varbūt tā nebija labākā izvēle braukt uz šejieni -, kas iepil medus mucā kā melna eļļa. Mucā satumst kā akas caurumā, kurā metu iekšā nelāgās domas par – ko es te daru? …. Nē, ne tagad. Aizveru akas vāku.

– Labi, ka uz šejieni nebraucām īsajos krekliņos – smaidīdams cenšos uzmundrināt savu komandu un apsēžos uz kofera, kas ir akas vāks, ko turu noslēgtu.

– Atceraties, kā pirms braukšanas mēs spriedām, ka ziemas džemperi un jakas jāatstāj mājās? Domājām, ka te būs karsti un biezās drēbes, būs lieka nasta.

– Jā! – Ieva pasmaida. – Labi, ka Inese no Dahabas mūs brīdināja, ka vakaros te ir vēss.

Bērni neiesaistās sevis uzmundrināšanas spēlē. Savilktu pieri grumbās klusē. Es saprotu. Viņi te ir atbraukuši pēc siltuma un vasaras. Bet tagad stāv spokainas lidostas auto placī tuksneša vidū, vējā un aukstumā. Šoferis iedarbina autobusu. Atveras durvis un drebulis iekāpj autobusā. Gaidīšanas režīms izslēgts. Kāpjam iekšā. Siltums un aizvējš piepeši ir vairāk nekā tikai siltums un aizvējš. Tā ir drošība un miers, ko var nopirkt par 280 šekeļiem. Tā ir cena par 7 biļetēm no lidostas līdz Eilatai. Eilatai ir robeža ar Tabu. Taba ir pilsēta Ēģiptes pusē.

Vadītājs paņem naudu, vāri pasmaida un pasniedz man biļetes. Viņa seju klāj labvēlība, kas ir tikai eļļas plankums virs dziļiem ūdeņiem, kuru dzelmē guļ gadu simtiem uzkrātās bailes no svešiniekiem. Patiesībā aiz jeb kurām bailēm slēpjas neziņa kā melns bezdibenīgs tukšums. Tukšums, no kura mums uzglūn NEKAS. Cilvēki nekas nosaukuši par nāvi. Nāve ir tikai tukšs vārds, kas nespēj ne piepildīt NEKAS tukšumu ar kādu saturu, ne padarīt to vēl tukšāku. Par nāvi ir neiespējami domāt. Tukšums ir tukšums, lai kādā vārdā mēs to nosauktu vai censtos to ar kaut ko piepildīt. Tas ir un paliek apslēpts zem neziņas tumšā plīvura. Varbūt tāpēc cilvēkiem tīk NEKAS salīdzināt ar nāvi. Nāve ir neziņa par to, kas ar mani notiks, kad es nomiršu. Šajā dzīvē mēs visi esam vienā autobusā, kas no sākuma pieturas dodas uz gala pieturu. Ja ir sākuma pietura, tad ir arī beigu pietura. Ja ir ieelpa, tad ir arī izelpa. Ja ir piedzimšana, ir arī nāve. Piedzimšana un nāve ir pretstati. Nav sākuma bez beigām un beigu bez sākuma. Mēs iznirstam no tukšas neziņas un pazūdam tukšā neziņā. Pa vidu ir tas, ko mēs saucam – dzīve.

Dzīve ir iešana pa virvi virs NEKAS tukšā cauruma. Dzīve ir tik dzīva un koša, bet caurums tik nekāds, ka gribot negribot šī pretruna dzen izmisumā. Izmisis prāts pieķeras pie jeb kuras domas, kas sola kādu glābiņu. Piemēram, dzīvošanu mūžīgi. Kurš nav apsvēris iespēju piedzimt un nekad nenomirt? Mūžīgs prieks un miers ir katra cilvēka kārotais gala mērķis. Cilvēks, baiļu dzīts, sāk iztēloties un izdomā stāstus par dieviem, kas cilvēku glābj, pasargā no iekrišanas melnajā tukšumā un sarūpē mūžīgu dzīvi paradīzē. Paradīze ir ielāps virs tukšā cauruma, kas mierina ar domu, ka es neiekritīšu NEKAS tukšumā. Balts zirnekļu tīklam līdzīgs ielāps maigi satvers mani un es atvēršu acis paradīzē.

Ielāps uz ielāpa. Viss baltiem diegiem šūts. Dzīve ir vienīgais, kas mums patiesi IR. Dzīvei ir visas tiesības būt neatkarīgi no tā, vai es domāju par dzīvi, ticu dzīvei, neticu dzīvei, pielūdzu dzīvi vai nicinu to. Dzīve ir dzīva. Pat NEKAS nespēj padarīt to neesošu vai atcelt. Man nav ne mazāko šaubu par to, ka es esmu dzīvs. Par nāvi, mūžīgo dzīvi, paradīzi, pēcnāves dzīvi, Dievu, velnu mēs varam šaubīties, domāt vai pareizāk būtu teikt, ticēt, prātot, pielūgt un strīdēties. Bet nav iespējams strīdēties par to, ka es esmu, esmu šeit un sēžu autobusā.

Piebraucam pie lieliem metāla vārtiem. Pienāk vīrietis ar ložmetēju plecā un kaut ko jautā šoferim. Šoferis pasniedz viņam nelielu lapiņu un vārti sakustās. Vārtu režģis trīcēdams lēni slīd sānis, kā kapenes vāks, nozūdot aiz vējā dejojošu palmu pudura. Vējš ir tāds pats kā visur. Tikai vairāk smilšu. Vējš nepazīst ne bailes šķērsot robežas, ne bailes spert soli nezināmā virzienā.

Izbraucam ārā no lidostas teritorijas un ieslīdam necaurredzamas tumsas plīvurā. Gar ceļa malu ripo pa kādai vēja dzītai sausai žagaru bumbai. Braucam pa melnas tuksneša čūskas muguru, ko rotā divas dzeltenas līnijas. Tuksneša čūska spraucas cauri tumsā uznirstošām smilšu grēdām un lokās te augšā, te lejā. Autobusa gaismas starmešu steidzīgie apskāvieni liedz aptvert klanu patiesos apmērus. Klanu sejas izvairās atklāties visā dailē, lai kā es censtos izurbties caur tumsu.  Autobusa šoferis dzen lielo strappilsētu busu uz priekšu kā sacīkšu vērsi. Bēgam no tumsas rēgiem un kalnu fragmentāriem siluetiem, kas aiz katra nākamā līkuma ir atkal mums priekšā.

Priekšā autobusa ejā turpu šurpu mētājas iereibis igaunis. Viņš cenšas uzsākt sarunu ar visiem pēc kārtas. Bet cilvēki novēršas. Tikko iedomājos, lai tikai tas igaunis nedomā nākt pie mums, tā viņš paceļ acis mūsu virzienā. Acu kontakts nodibināts. Viņš sasver savu grīļīgo augumu uz priekš un tenterē šurp. Nolāpīts, ko tam te vajag.

– Vai tu runā krieviski? – igaunis jautā angļu valodā.

– Nē, – atbildu, lai pabeigtu sarunu vēl neiesāktu.

– No kurienes tu esi? – viņš līgojas līdzi autobusa manevriem ar rokām iekrampējies sēdekļa atzveltnē.

– No Latvijas.

– O, Latvija! Es esmu no Igaunijas.

Pamāju ar galvu.

– Paklau, vai tu zini, kad ir Latvijas dzimšanas diena?

– Jā, zinu!

– Nu, kad?

– Novembrī.

– Nē, es domāju, neatkarības dienu!

– Jā, tā ir 18. novembrī.

– Nē, nav vis. Tā ir februāri.

– Varbūt jums ir februārī, bet Latvijai ir 18. novembrī.

– Nevar būt, – igaunis neizpratnē metas riņķi un klumpačo atpakaļ pie savas kompānijas. Sākas vētraina diskusija igauņu valodā par datumiem. Izskatās, ka igaunis nav apmierināts ar savu tautiešu atbildēm un kāto atpakaļ pie manis.

– Februārī Latvijā, Rīgā būs liels notikums, kurā ieradīsies kādi 20 000 igauņi. Tā būs protesta akcija pret augstajiem nodokļiem. Vai tu zini par to?

– Nē.

– Tā būs milzīga akcija! Nodokļi ir pārāk augsti. Tā nedrīkst būt. Mums Igaunijā alus ir dārgāks nekā Latvijā. Latvijas alus ir garšīgs un lēts. Man garšo jūsu alus. Vai gribi? – igaunis sniedz man alus bundžu.

– Nē, – pagriežu seju sānis un skatos ārā pa logu. Igaunis ir neizpratnē par manu ne ieinteresētību par tik neatvairāmu piedāvājumu. Viņš kādu brīdi vēl lokās blakus manam krēslam, kaut ko mēģina teikt, jautāt, atbildēt vai paskaidrot, bet tad attopas, ka sarunājas pats ar sevi. Tad noskurinās un metās atpakaļ pie savējiem. Viņš vēl nav tik daudz dzēris, lai brīvi sarunātos balsī pats ar sevi un nejustos par to neērti.

Nav ko kautrēties un slēpt. Ikviens cilvēks sarunājas ar sevi domās. Pats sev uzdod jautājumus un pats atbild. Tas ir tik ierasti. Bet tikko kāds to sāk darīt skaļi, tā cilvēki atskatās un rāda ar pirkstu – nojūdzies. Ja sarunāšanās ar sevi ir vājprāta pazīme, tad visi mēs esam jukuši. Tikai vieni to vēl neatzīst ne paši sev un ne citiem, bet citi dod vaļā, skaļā balsī nekautrējoties. Tas ir viens un tas pats vājprāts, tikai vienam izslēgta skaņa, kamēr rāda reklāmas, bet cits skatās galvā runājošas bildes pilnā skaļumā.

Autobuss apstājas. Priekšā redzam robežstabus. Tur ir Taba. Esam atbraukuši.

Turpinājums sekos …

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s