1000 un 1 pasakas zemē – III.daļa

Baiļu tvēriens

12:40 šķērsoju lidmašīnas borta slieksni un ievelku plaušās Svētās zemes gaisu. Tveru Izraēlā notiekošo ar visām maņām, prātu un apziņu. Cenšos iegūt pirmo iespaidu, sajūtu, smaržu, noskaņu un atbildes reakciju:

 – Sveika, Izraēla! Svēta zeme! Tik daudz esmu par Tevi dzirdējis un lasījis. Tagad skatu Tevi pirmo reizi vaigu vaigā.

Manam skatam paveras lidlauks noklāts ar betona plāksnēm, bariņš vientuļu palmu aiz drāšu žoga un pabalējis uzraksts – Welcome to Israel! -, kuram blakus uzkrāsota gaiši zilos toņos Dāvida zvaigzne. Pie ieejas lidostas ēkā, kas atgādina neliela izmēra 60 – tajos gados celtu dzelzceļa staciju, stāv vīrietis melnās drēbēs ar nopietna paskata ložmetēju plecā. Ne daudz tālāk stāv sieviete ar tādu pašu ložmetēju plecā. Viņai galvā ir zila naģene ar Dāvida zvaigzni pierē un melnie mati saņemti astē. Dziļāk pie ieejas stāv vēl divi vīrieši armijas formās un pilnā kaujas bruņojumā. Bruņotie vīri un sievas mūs katru rūpīgi vēro.

Man sejā iepūš dzestrs vējiņš un pirmais iespaids ir:

 – Kur es esmu atbraucis?

Šodienas Izraēla ir man nepazīstama un nesaprotama zeme. Cilvēku sejās ar ieročiem rokās redzu nesatricināmu pārliecību darīt visu nepieciešamo un vēl vairāk, lai neviens un nekas neradītu apdraudējumu drošībai. Tik ierastās robežsargu attieksmes – nekā personīga, tas ir tikai darbs – vietā, saskaros ar aizdomu pilniem skatieniem, kas tiecas sagūstīt manu nepiespiesti klejojošo uzmanību. Tēraudā kaldinātie skatieni ir kā kovboju mestas cilpas, kā laso, kas žvidzina virs manas galvas. Es izvairos no vienas, otras, trešās, piektās. Man nojūk skaits. Aizdomas ir visur. Tuvojamies pases kontroles postenim. Robežsargs uzlūko katru seju ar tādu vērību, kā snūkera spēlētājs tēmē pa bumbiņu pirms sitiena. Es esmu melnā bumbiņa uz zaļā snūkera galda. Robežsargs aiz lodziņa ar uzrakstu – pases kontrole – ir pieliecies nedaudz uz priekšu un tēmē. Viņš rūpīgi slidina savu stindzinošo skatienu un vēro katru kustību. Es gaidu. Tūlīt sekos sitiens, lai iedzītu stūrī manu uzmanību, melno snūkera bumbiņu. Par melnās bumbas iesišanu spēlētājam piešķir 7 punktus. Tie esam mēs, 7 krāsaini zīriņi uz koferiem. Lai arī lidostas drošības kovboji neķer ne zīriņus, ne snūkera bumbas, viņi ķer ko tādu, kas manī ir pārpārēm. Un tās ir bailes. Bailes, kas mīt katrā parastajā homo sapiens – saprātīgajā cilvēkā.

Apstājamies rindā pie pases kontroles lodziņa. Cenšos turēties iespējami tālāk rindas galā. Ieva dodas pirmā. Robežsargs paņem Ievas, tad bērnu pases. Rūpīgi pēta. Tad kaut ko jautā. Ieva pagriežas pret mani un saka:

 – Andri, nāc šurp! Viņš grib redzēt visu mūs kopā.

Bliukš! Es lidoju uz priekšu.

Sitiens ir izdarīts. Tiešs trāpījums.  Melnā bumba ar lielu joni traucas tieši tur, kur es vismazāk vēlos nonākt – robežsarga tērauda cietajos skatiena apskāvienos. Es jau zinu, ka mani sagaida un, tā ir ne jau govs ar izvalbītām acīm, kas izmisīgi tiecas atbrīvoties no tvēriena (tieši tā es šobrīd jūtos), bet … bailes. Esmu pārbijies kā tāds nabaga sagūstīts lops. Esmu iekritis baiļu slazdā. Baiļu cilpa apvijas ap manu kaklu. Jūtu elpas trūkumu un tveru pēc dziļākas ieelpas. Nu jau es pats sev šķietu aizdomīgs. Tas kļūst personīgi.

 – Par ko es trīcu? Kas man lēcies? Es neko neesmu izdarījis, lai man tagad būtu jāuztraucas, – metos saprast savas bailes, to cēloni un cenšos atrast baiļu iemeslu.

Jūtos kā nogrēkojies bērns, kurš dodas saņemt pērienu. Bet es neesmu bērns. Es esmu skolā. Ir pirmdienas rīts. Otrā stunda. Latviešu valoda. Sēžu solā un klausos, ko runā skolotāja. Tad paveras klases durvis un durvju spraugā parādās vīrieša seja. Durvis atveras plaši un mūsu priekšā nostājas milicis pilnā formas tērpā ar pagoniem un cepuri galvā.

 – Atvainojiet par traucējumu, – milicis runā skolotājas virzienā, – es vēlos uzdot dažus jautājumus Andrim Tarandam.

– Jā, lūdzu, jautājiet.

– Ne, šeit. Iecirknī.

– Kas ir noticis? – jautā skolotāja.

– Tieši to es gribu uzzināt. Taranda, nāc man līdz!

Klasi apskauj stindzinošs kapa klusums. Manas krūtis strauji cilājas. Es dzidru savu ieelpu un izelpu. Nu, ko! Ja jāiet, tad jāiet. Ceļos augšā no sola un atbīdu krēslu atpakaļ. Krēsla metāla kājas norīb pret dēļu grīdu. Tas ir starta šāviens. Šāviens paceļ gaisā izbiedētu baložu baru, kas ir simtiem šaubu pilnu domu manā galvā. Ārēji esmu mierīgs un cenšos tāds arī palikt. Jūtu ar visu augumu, ka katrs skatiens klasē ir pievērsts manām kustībām. Es lēni lieku somā grāmatas. Sarkani – melnās rūtis uz mana flaneļa krekla ir šaha laukums. Pirms izdarīt nākamo gājienu, es cenšos uzminēt miliča negaidītās vizītes iemeslu. Pelēkās džinsa bikses manās kājās iztaisnojas – man nav ne jausmas, par ko ir runa. Aizveru melnās muguras somas rāvēj slēdzi – varbūt par tiem riteņiem? Veicu pirmo gājienu ar bandinieku – es neko nezinu. Klusi izslīdu pa klases durvīm.

Pagalmā mūs gaida melna volga, kurā sēž vēl viens milicis. Piestājam pie iecirkņa. Iecirknī mani sagaida vēl viens milicis. Sēžu pie galda ar trīs miličiem. Bez gara ievada sākas jautājumu krusa. Lieta tāda, ka pagasta priekšsēdētājam ir uzlauzts pagrabs un nozagti velosipēdi. Es dzīvoju tajā pašā mājā, tajās pašās kāpnēs, kurās dzīvo pagasta priekšsēdētājs. Viņš dzīvo primajā stāvā, es trešajā. Man rodas iespaids, ka miliči nevis uzdod jautājumus, lai kaut ko noskaidrotu, bet jautājumu veidā izsaka apgalvojumus. Gramatiski tie ir jautājumi, bet to emocionālais kodols ir aizdomas, neticība maniem vārdiem un klaja varas demonstrēšana. Mūsu “saruna” beidzas. Jautājumi ir palikuši bez atbildēm. Šaha galdiņš ir apgāzts un figūras izmētātas. Tagad esmu brīvs. Dodos ārā no iecirkņa. Iekšēji neesmu brīvs. Man seko aizdomas, ka es noteikti kaut ko zinu, esmu redzējis, dzirdējis, vai varbūt pat pats esmu iesaistīts velosipēdu zādzībā. Tā bija mana pirmā un pēdējā saruna ar miličiem, jo zagļus, protams, atrada. Aizdomas no manis tika noņemtas, bet bailes palika. Ja runa ir par bailēm, tad mēs kļūstam kā bērni.

Pasniedzu savu pasi. Robežsargs rāda, lai nāku tuvāk pie lodziņa. Viņš vēro pases foto, tad mani. Atkal ieskatās pasē un vēro mani. Ielūkojas datorā un kaut ko jautā kolēģei blakus. Tad vēl reiz paskatās uz mani. Katra robežsarga darbība ir rūpīgi izsvērta kā filmā ar lēnām kustībām. Redzu savā priekšā trīs miličus. Mēs droši vien izskatāmies aizdomīgi liela kompānija, bet tajā pašā laikā nekā aizdomīga nav. Un tas izskatās vēl aizdomīgāk. Nu labi, redzēsim – robežsargs apņēmīgi paceļ acis un saprotu, ka pirmais informācijas analīzes raunds noslēdzies.

– Vai jūs esat viena ģimene? – angliski jautā robežsargs.

– Jā.

– Cik cilvēki, jūs esat?

– Vīrs un sieva kopā ar pieciem bērniem.

– No kurienes jūs esat?

– No Latvijas, Rīgas.

– Kāds ir jūsu ierašanās mērķis?

– Atpūtas ceļojums uz Ēģipti.

– Kurā vietā, Ēģiptē, jūs dzīvosiet?

– Dahabā.

– Cik ilgi?

– 10 dienas.

– Kurā vietā?

– Dahabā pie Sarkanās jūras.

– Kādā viesnīcā?

– Mēs noīrējām ģimenes villu.

– Kāda ir adrese?

Rādu telefonā rezervācijas informāciju ar adresi.

 Robežsargs atkal ielūkojas datorā un izskatās, ka viņu īsti neapmierina neviena mana atbilde. Tad viņš paceļ savas acis un ar ērgļa skatienu cenšas ieurbties manās acīs un ieraudzīt to, ko es viņam nesaku vai noklusēju. Skatos pretī un zinu, ka tas ir velti. Man nav, ko slēpt. Mēs esam parasta tūristu ģimene no Latvijas, kas dodas atpūtas ceļojumā uz Ēģipti. Sasprindzinājums robežsarga sejā uz mirkli noplok. Viņš nolaiž acis. Skatās datorā un, lai arī ne līdz galam apmierināts, tomēr paceļ acis un parāda mierīgu seju, kas varētu tik tulkots kā smaids. Aleluja! Tās ir beigas. Robežsarga sejas grimases nav pat drusku uz smaida pusi, bet seja liecina, ka viss ir kārtībā. Un tas ir tik pat kā smaids. Viņš saliek mūsu pases čupiņā un pastumj tās manā virzienā:

 – Jūs varat iet. Nākamais.

Klusējot salasu pases un salieku jostas somiņā. Jūtos kā būtu izgājis jautājumu un atbilžu seansu ar melu detektoru.

Sērfošanas māksla ir slīdēt pa, nevis pret viļņiem. Ārēji notikumi ir vilnis, kas satrauc prātu. Īpaši satraucoši ir notikumi, kuriem ir attiecības ar mūsu pagātni. Tādi notikumi šķiet sen pagaisuši un aizmirsušies, bet noteiktos apstākļos tie ceļas augšā no miroņiem un ir dzīvāki par dzīvu. Nevēlami pagātnes notikumi ir noglabāti iekšā, zemapziņā. Un tur katrā no mums sēž pār pār pārēm visa kā. Visizplatītākā zemapziņas populācija ir bailes. Bailes kā pagātnes nospiedumi, atmiņas. Es nespēju atbrīvoties no bērnībā iegūtām bailēm, ka pagātne neatkārtosies. Pagātne ar miličiem un velosipēdu zādzību. Situācijā ar robežsargu lidostā es nepazināti atkal biju 14 gadīgs zēns iecirknī ar trīs miličiem. Tagadnes notikumi manās acīs ieņēma tieši tādas pašas aprises kā seni pagātnes notikumi. Un sliktākais ir tas, ka es zinu, kas notiks, jo esmu to jau reiz pieredzējis. Es zinu, ka man neviens neticēs, lai ko es teiktu. Vainīgs, vainīgs, vainīgs – dun manās ausīs.

Un tagad par viļņiem un sērfošanu. Mans nolūks nav jums klāstīt savas bērnības atmiņas, lai izklaidētu, nē. Es dalos savā pieredzē, lai dotu norādes kā atbrīvoties no pagātnes nastas, no bailēm un uzlektu dzīves vilnim mugurā.

Lūk, pirmais vilnis.

Pirmkārt, viļņošanās tas ir ego. Bailes rada ego. Bailes rodas no tā, ka mēs kaut ko padarām par savu, izveidojam identitāti. Identitāte ir ego produkts. Identitāte ir sevis pielīdzināšana kaut kam. Kad pielīdzināšana ir notikusi – ego pārliecina, ka viss, kas ar mani ir noticis pagātnē, tas esmu es. Ego tā ir sevis pielīdzināšana pagātnei. Ego saka: Es esmu tas, kas ar mani ir noticis. Ja esmu izcietis netaisnību, tad es esmu (miliču ne profesionalitātes) upuris. Esmu pieņēmis upura identitāti. Ikviena identitāte paredz, ka ir savējie un ienaidnieki. Manas upura identitātes gadījumā ienaidnieki jeb pāri darītāji ir varas struktūru pārstāvji, miliči, robežsargi utt.

Otrkārt, ir jāapzinās, ka ego cenšas man iestāstīt, ka nākotne ir iespējama tikai kā nedaudz uzlabota pagātne (šo reiz mani pārtinās nevis trīs miliči, bet viens robežsargs). Tāds ir ego ieradums – veidot nākotni balstoties uz pagātnes notikumiem, balstoties uz upura idenitāti, ko esmu pieņēmis kā savu. Piederība un padarīšana par “savu” ir ego viļņi.

Treškārt, nekāda ego nav. Kad vēja nav, ir tikai okeāns bez viļņiem. Viļņi bez okeāna nepastāv. Ego neeksistē nekur citur, kā tikai manās domās. Domas ir vējš. Tieši tāpat, kā pagātnes nav ne kur citur, kā tikai atmiņās un nākotnes nav nekur citur, kā tikai domās un fantāzijās par to. Okeāna dzelmē viļņu nav, tur nav ego viļņošanās. Ieejot tagadnes dziļumā, ego pārstāj eksistēt.

Ceturtkārt, kad pūš stiprs vējš un tagadnes notikumi atgādina par pagātnes atmiņām, tad prāts ir satraukts un pagātne kļūst par tagadni. Ir grūti ienirt dziļumā un atgūt mieru. Ego rāda pagātni, kas ir bērnības foto albūma vai video ierakstu arhīva neapzināta pārlūkošana noteiktās tagadnes situācijās. Noteiktas tagadnes situācijas (robežsargi, kas pārvēršas par dusmīgiem miličiem no bērnības) atsauc atmiņā notikumu, kuru esmu padarījis par savas identitātes daļu – man atkal nepamatoti uzbruks un es cietīšu. Es atkal piedzīvošu pazemojumu, kā to reiz. Vienmēr būs kāds dusmīgs varas pārstāvis, kas mani pazemos un es cietīšu un cietīšu. Ego identitātes aplis noslēdzas.

Noslēgtais aplis atveras, ja ļaujos pazemojumam, ļaujos būt sāpināts, jo sērfošana ir iespējama slīdot pa, nevis pret vilni. Ļaujoties es varu apzināti atgriezties pagātnē, kas nozīmē uzlūkot pagātnes notikumus bez ego. Bez ego radītās identitātes, kurā es vienmēr biju, esmu un būšu upuris un milicis bija, ir un būs  pāridarītājs. Necīnoties pret ļauno robežsargu un ļaujoties sāpinošajai emocijai, es apzināti atgriežos pagātnē. Bet ne jau pagātnē es atgriežos, es dodos lejā pagrabā, kurā ir noglabāts viss, ko es nevēlos redzēt. Visu, ko es nosodu – milicis tā nedrīkstēja pret mani izturēties – visu to, mans prāts aizvāc prom no acīm un noslēpj zemapziņas pagrabā.

Gadiem ejot, mēs visi zemapziņas pagrabu esam piepildījuši ar visu kaut ko. Bet kurš ir mācījis tā rīkoties? Neviens. Neviena vārds ir ego. Ego ir tas, kas ar mums notiek neapzināti. Tieši te slēpjas atrisinājums – visu, ko esmu noteiktā situācijā padarījis par “savu” (pazemojumu, bailes, nedrošību utt.), esmu darījis nepazināti, ego ieraduma varā. Lai atbrīvotos no bailēm, pazemojuma un nedrošības, ir jāatgriežas pagātnes situācijā apzināti. Ir jāieslēdz tumšajā zemapziņas pagrabā apziņas gaisma. To sauc par apzināšanos.  Viss, kas ir noticis nepazināti, ir jāapzinās.

Es sekoju bailēm, tās ved mani tumša pagrabā.

Bailes saka:

– Tu atkal tiksi pazemots un cietīsi!

Es atbildu:

– Lai notiek!

Es vēroju sevi no malas, savu uzvedību, atceros katru tās dienas detaļu, kas man bija mugurā, kādā krāsā bija milicijas auto, kā es jutos. Un apziņas gaismā es ieraugu, ka manā vietā varēja būt jeb kurš cits zēns vai meitene un miliči būtu izturējušies tieši tāpat. Notikušajam nav nekāda sakara ar mani, ar to, kas es esmu. Pagātnes bailes un pazemojums nav jāpadara par “savu”, tas nav manas identitātes daļa. Zemapziņas pagrabā noglabātās kastes vāks atveras un gadiem glabātās bailes ir izgaismotas. No kastes sprūk ārā bailes sajaukušās ar pazemojumu. Tas ir tikai izbiedēts raibu baložu bars.

Lēna solī dodamies uz izeju. Lidostas otrā pusē ir stāvlaukums, kurā atrodas sabiedriskā transporta pietura. Matos iepūš spēcīgs vējš. Paceļu acis. Palmu zari vējā lokās un purina zaļās šķēpu uzgaļiem līdzīgās lapas.

 

 

Turpinājums sekos …

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s