1000 un 1 pasakas zemē – II.daļa

Mana nasta ir viegla

Braucam ar 22.autobusu uz Rīgas lidostu. Apģērba kārtas mūsu mugurās klaji kontrastē ar ziemas laika apstākļiem. Ārā – 5 un mēs līksmes pilni plānās pavasara jaciņās dodamies ceļā. Doma par vasaru silda mani no iekšpuses kaut ķermenim ir vēss. Mūsu neiederīgais apģērbs un netipiskā līksmība piesaista apkārtējo pasažieru uzmanību. Esam raibs 7 lielo zīriņu bars uz koferiem.

 – Mamu, iedomājies! Rīt mēs peldēsimies un sauļosimies, bet pie mums ir ziema, – nespēdama tam īsti noticēt sevi un pārējos uzmundrina Amēlija.

– Jā, mīļā. Mēs būsim pie Sarkanās jūras.

– Cik tur tagad ir grādi? – jautā Gustavs.

– Nezinu, pa dienu saulē kādi + 25 varētu būt.

– Tik silts! Ā, kā es gribu vasaru un sauli, – piebilst Miķelis.

Lidostā ierodamies pulksten 15:00. Gaidām apaļu stundu. 16:03 sākas pasažieru reģistrācija lidojumam uz Izraēlu. Izejam divas drošības pārbaudes. Vispirms mūs pārbauda Latvijas robežsargi, pēc tam Izraēlas. Viss ir kārtībā. Mūsu bagāžas saturs un paši esam ir atzīti par nekaitīgiem. Ieņemam vietas rindā uz iekāpšanu lidmašīnā. 18:10 šķērsojam lidmašīnas bortu un uzmeklējam savas sēdvietas. Mana sēdvieta ir atsevišķi no mūsu ģimenes. Nolieku somu plauktā un apsēžos. Tūlīt man blakus apsēžas puisis ar meiteni. Jauns pārītis, kas dodas atvaļinājuma ceļojumā. 20 minūtes knosīšanās un mantu pārcilāšanas un 18:30 lidmašīna izkustās.

Seko prātam neaptverams paātrinājums un desmitiem tonnu smagais gaisa kuģis raujās uz priekšu kā pārbijies zilonis, kuram sausā zālē iemestas ugunsliesmas pātago pēcpusi. Zibenīgais ieskrējiens satricina manu ķermeni. Prāts paliek vietā, jo tas ir mans zilonis, kuru turu īsā pavadā. Pacelšanās gaisā rada neērtības ķermenim, spiež ausīs, saplacina vēdera saturu, bet mans zilonis lēnīgi mīdās uz vietas. Tas seko man kā paklausīgs suns saimniekam. Es sekoju savai elpai un dedzinošās liesmas mitējas. Saplacinātajā vēderā ieplūst atslābinošs vēsums. Mana elpa plūst iekšā un ārā. Esmu mierīgs un atbrīvots. Es eju pa priekšu un ķermenis kopā ar manu prātu, ziloni, seko man. Nekad otrādi. Nav iespējams atslābināties dzenot ziloni pa priekšu. Ja domās sevi sākam pātagot:

– Tagad nomierinies!

Tad nomierināšanās ir neiespējamā misija. Mēs sevi domās pātagojam un rādām sev burkānus dienu un nakti. Tas nav nekas ārkārtējs un pavēle nomierināties, ir vēl viens burkāns starp tiem pārējiem simtiem burkānu, kurus sev karinām deguna galā ik dienu. Šāds burkāns vienmēr ir priekšā un vienmēr paliek neaizsniedzams. Tas būtu pats, kas cilvēkam, kurš noskrējis pus maratonu un gāžas nost no kājām bez elpas, teikt:

 – Tagad beidz elsot un nomierinies.

Tā tas nenotiek. Tā ir vēl viena papildus aktivitāte, kas tā jau nogurušajam cilvēkam ir jāpaveic kā izklupiens špagatā pēc nogurdinoša maratona skrējiena. Nomierināties nozīmē, ka jāuzsāk nomierināšanās darbība. Prātam tā jau ir grūti un darba pilnas rokas, lai tagad uzsāktu sevis glābšanas aktivitāti un ar jaunu burkānu deguna galā izkultos no domu šļūdoņa lavīnveidīgā mutuļa. Tā ir papildus nasta, kas velk lejup un panāk pilnīgi pretējo efektu un kļūst par gremdējoši smagu nastu.

Par nastām viss ir skaidrs, ka to gribās nomest, un tajā pašā laikā nekas nav skaidrs. Man nav skaidrs, kāpēc es bērnību lasīju grāmatu ar nosaukumu “Bībele”. Neviens man to nelika darīt. Es neapmeklēju svētdienas skolu un nebiju reliģiozs. Es neko nesapratu tajās Bībeles lietas, bet turpināju lasīt. Atgādinu, ka tur ir rakstīts par cilvēku vārdā Jēzus, kurš teicis tā:

– Mācieties no manis, jo mans jūgs ir patīkams un mana nasta viegla.

– Kas tā par nastu? Kā jūgs var būt patīkams un nasta viegla?

Dīvaini, bet es lasīju Bībeli un uzdevu sev šādu jautājumu, kad man bija 14 gadi. Es nodarbināju sevi, tas ir savu prātu, ar šādiem jautājumiem, bet atbildi nesaņēmu. Tagad. Dažus gadus vēlāk, ja precīzi, tad 26 gadus vēlāk, es esmu atradis atbildi nemeklējot. Esmu rotaļādamies nejauši ienācis pa sētas durvīm, aizslīdot garām domu straumei un nonācis sen pazīstamā vietā, kur bērnībā mēdzu bieži uzkavēties. Tā ir vieta, kuru katrs mazs bērns prot dabiski uzmeklēt. Tas ir klusums. Esot iekšējā klusumā, lūk, ko es redzu:

– Nekādas atbildes nav. Te ir pilnīgs klusums. Un ziniet, kas ir paradoksāli? Tā ir atbilde.

Jā, zinu. Izklausās smieklīgi un neprātīgi, jo tieši tā tas arī ir – neprātīgi. Bet tā nav bezjēdzība. Tieši otrādi. Tā ir jēgpilnākā atbilde, kāda ir iespējama. KLUSUMS. Parasti cilvēks uzskatīs, ka atbildes nav, jo tā nav domās radusies atbilde. Atbilde ir paslēpta kaut kur citur, ne domās. To varam nosaukt par neesamību. Bet tie ir tikai vēl vieni vārdi, kam pielīmētas visvisādas nozīmes un neskaitāmas domas. Tas nozīmē vienīgi to, ka atbilde nav racionāla, tā nav horizontālajā plaknē, tajā domu straumē, kurā mēs katrs ik dienu uzturamies un nesam smagas nastas. Neesamība ir saules gaisma, kas pastāvīgi šķērso matēriju kā saules stari šķerso ūdens virsmu.

Katrā cilvēkā ir dziļums, kurā ir bezdomu klusums. Tas nav nekāds neprāts vai vājprāts. Neprāts ir atslēgas vārds uz iekšējo klusumu, jo tieši domu straume ir trokšņainais spēles laukums, kurā pastāvīgi uzturamies. Ārpus trokšņainā spēļu laukuma, aiz domām, ārpus prāta, ir virzība iekšējā klusuma neesamības pasaulē. Neprāts nav gara vājums vai slimība. Tā ir apzināta iziešana ārpus domu straumes, nokāpšana no ziloņa un atrašanās ārpus domām, ārpus ierastā spēles laukuma.

 – Tēt, tev neaizkrita ausis? – jautā Gustavs izbāzis galvu starp sēdekļiem.

– Nē, viss ir labi. Es noriju siekalas un spiediens ausīs izlīdzinās. Tev viss labi?

– Jā, tikai drusku slikta dūša.

– Paņem pasūkā šo konfekti.

Bezdomu klusums ir tāda pati konfekte, ko ikviens var pasūkāt jeb kurā brīdi un tā nav kāda īpaša svēta vieta vai templis, baznīca vai krogs, kurā apsēsties un tikai tur būt svētlaimīgi mierīgam un atbrīvotam, nē. Bezdomu klusums ir process vai prasme neiesaistīties un nenogrimt domu straumē. Nespēja atbrīvoties no uzbāzīgām domām ir planētas zeme iedzīvotāju neciešamākais jūgs un smagākā nasta, kas cilvēkus dzen trauksmē un pastāvīgā nemierā. Tādas pašas ciešanas piemeklēja cilvēkus arī pirms 2000 gadiem, kad Jēzus mācīja cilvēkiem kā atbrīvoties no domu jūga.

Tādas pašas ciešanas piemeklē cilvēkus šodien un piemeklēs vēl daudzus gadus simtus un iespējams tūkstošus gadu uz priekšu. Nekas nav mainījies un nemainīsies. Ja nu vienīgi kāds cilvēks pamodīsies no iemidzinošās domu straumes miega un atvērs acis. Atvērs acis sen aizmirstā un tik pazīstamā klusumā, kas ir jaunas dzīves sākums. Tā ir apzināšanās. Kaut arī Bībelē tiek lietots vārds atpestīšana. Vārds atpestīšana ir piesārņots ar neskaitāmām reliģiskām nozīmēm un domām. Tāpēc izmantošu neitrālu vārdu – apzināšanās.

Mēs visi esam savu domu pielūdzēji. Domas ir elku dievi, kas rada dzīves spēles noteikumus, priekšstatus, uzskatus, pārliecību un ticību. Mēs staigājam aizmiguši kaut mūsu acis ir vaļā. Mēs esam aizmiguši, jo neko citu kā savas domas neredzam. Neiesaistīšanās domu straumē ir apzināšanās. Apzināšanās ir atskārsme, ka es neesmu prātā notiekošās domu spēlēs, es neesmu manas domas un uzskati.

Man blakus notiek nemitīga rosība. Sportiskas miesas būves vīrietis vecumā ap 25 nemitīgi kaut ko stāsta. Viņa meitene pacietīgi klausās. Parasti ir otrādi, bet šoreiz runā viņš. Runā par atvaļinājumu, par sauļošanos Ēģiptē un peldēšanos baseinos. Iztēlojas gaidāmos priekus un atpūtu, kas tikai vēl būs. Sajūta, ka sēžu blakus aktīvam krāterim, kas sevī iekšienē tur brīvībā izrauties gribošu vulkānu. Viņa mēle rībina kā krātera bungas bez apstājas un vārdi kā tvaika vāli gāžas pār krātera lūpām. Tuvojas izvirdums. Vēl nespēju konkretizēt, kāda veida izvirdums gaidāms, bet būs. Viņš gaida piemērotu brīdi, lai varētu kļūt par verdošu lavu. Viņš grozās, knosās un runā par lietām, kas atrodamas kaut kur nākotnē vai notikušas pagātnē. Bet tas ir fons, tie ir tvaiki no krātera pirms izvirduma.

 – Zaķīt, tas ir tikai laika jautājums. Man drīz būs labāks darbs, es iekrāšu naudu, mēs nopirksim dzīvokli, un tad … tad es tevi bildināšu. Tas ir tikai laika jautājums. Tie ir divi gadi. Ne ilgāk.

Pēc brīža uztveru blakus sēdošā pāra sarunu pavedienu. Noprotu, ka šobrīd viņš īrē dzīvokli un nevēlas lieki tērēties īrei, tāpēc plāno pirkt dzīvokli. Viņš iejūtīgi skaidro savai iemīļotajai un tur savu lielo lāča plaukstu viņai uz ceļgala. Zaķītis saprotoši pasmaida un kaut ko klusi bilst par brālēnu, kurš tikko apprecējies.

 – Jā, bet es neesmu tāds. Tu taču zini, ka es neko nedaru, lai kādam izpatiku. Tagad, nē. Es netaisos kādam te izrādīties. Ja es saku, ka tevi precēšu, tad tā arī būs. Čotka, Zaķīt! Tā būs! Tie ir divi gadi un mums būs dzīvoklis un tad mēs apprecēsimies. Ka es tev saku.

Zaķītis, pieglaužas iemīļotajam lācim un nesaka neko.

Tāds ir cilvēka prāta dižums un posts. Vienmēr spēlēt šo spēli, kas saucās “visu pabeigt līdz galam”. Prāta daba ir sakārtot un pabeigt lietas, kas ir notikušas pagātnē vai, kas vēl notiks nākotnē. Kā viena tā otra darbība ir neīsta. Pagātne jau ir notikusi un tur neko nevar pielikt un atņemt. Bet nākotnes vēl nav, tā pastāv tikai domās. Neīstums jeb fikcija ir cilvēku posts un smagākā nasta. Jeb kas neīsts domās top īsts un pārtop izdomātā  nākotnē. Nākotnei piemīt viena nejauka īpatnība, tā ir un paliek nekad neaizsniedzama un tā tad neīsta  – pēc diviem gadiem, Zaķīt.

Mans kaimiņš ne tikai runā bez apstājas, bet arī knosās. Viņa lielais rumpis jūtas iesprostots lidmašīnas sēdekļu šaurībā. Tā ir dabiska ķermeņa reakcija. Cilvēks vēlas atbrīvoties no neērtībām. Vēlme atbrīvoties no visa, kas nospiež, apkrauj ar nastām un ierobežo, ir vēlme pēc brīvības. Brīvība doties ārā no krātera un izvirst ārpus domās nospraustajām robežām. Būt brīvam un pārkausēt zilās prieka liesmās visu kas nomāc, traucē, nervozē un rada trauksmi. Nav nekāds brīnums, ka cilvēki labprāt dodas atvaļinājumos, jo tas palīdz aizmirsties un izvēdināt galvu. Perfekti piemērots teiciens, jo tieši galva, ir piesmakusi un ir jāizvēdina. Jāizvēdina no smacējošā ieraduma spēlēt prāta iedomāto spēli, kurā viss ir jāsakārto un jāpabeidz. Tas izklausās paradoksāli – bet tieši prāta ieradums visu pabeigt, cilvēku iedzen nemitīgā trauksmē, panikā un apkrauj ar smagām nastām. Pabeigtība ir prāta radīta fikcija, kas ir iekšējs diktators. Diktators nepārtraukti diktē mums savus noteikumus. Noteikumus, kādai ir jāizskatās pagātnei un kādai būs būt nākotnei. Tas ir neatrisināms konflikts, jo dzīve rit vien pēc sev zināmiem noteikumiem un nekas nav tik noteikts un paredzams, kā tas, ka viss plūst un mainās. Cenšoties pēc iedomātas pabeigtības prāts ir kā suns, kurš pats ķer savu asti. Prāts risina problēmas, kuras pats rada.

Ierastā domu straume saka:

– Vispirms jābeidz skola, jāpabeidz kursa darbs, bakalaura darbs, maģistra darbs, doktora darbs, jāiegūst diploms, zinātņu grāds, jāiekārtojas labā darbā, jāsaņem paaugstinājums, algas pielikums, jānopērk māja, mašīna, jāiekrāj nauda un TAD ….. tad es sakšu DZĪVOT pa īstam.

Tā ir neciešama nasta, jo diena – tikai tad – mēdz dzīves laikā tā arī nepienākt. Tā ir nasta, ko mēs paši sev esam uzkrāvuši plecos. Mēs ar ciešu pārliecību turamies pie domas, pie neskaitāmām domām, ka tikai tad, kad viss būs pabeigts, ka tāda diena, tāds notikumu pavērsiens ir iespējams. Un kad tas beidzot notiks, tikai tad es būšu brīvs darīt un dzīvot, kā gribu. Tā ir fikcija, visizplatītākā domu infekcija, kas padara cilvēkus nomāktus, neapmierinātus un trauksmainus. Dienu no dienas domāt domas par dienu, kad viss būs pabeigts, izdarīts, atrisināts, nokārtots, ir kā lasīt vienu un to pašu lubeni uz priekšu un atpakaļ no pirmās līdz pēdējai lapai un cerēt tur kādu dienu beidzot izlasīt kaut ko jaunu.

Aizveru acis. Cenšos nosnausties pirms nolaidīsimies Izraēlā. Priekšā vēl gara nakts, kamēr sasniegsim galamērķi.

 – Trrrrkšss, – man blakus atskan ļoti pazīstama skaņa.

 – Gribi? – dzirdu kaimiņa balsi vērstu manā virzienā.

Atveru acis. Manā priekšā ir pacelts balts celofāna maisiņš, no kura kā sniegotas kalna virsotnes izspraucies ārā pudeles kakliņš ar tumši brūnu saturu. Gaisā uzvirmo reibinoša saldi rūgtena smarža un izvirdums var sākties. Puisis smaida un tur paceltu pudeli manā virzienā.

 – Nē, paldies!

– Kāpēc, nē? Tas ir tīrs brendijs. Labs. Pagaršo!

– Nē, paldies. Es negribu.

– Nu, beidz. Mēs braucam atvaļinājumā. Forši atpūtīsimies. Paņem!

– Es nevaru. Es iedzēru zāles, – saprotu, ka izvirdumu apturēt nav iespējams un izmantoju atrunu, kas paredzēta īpaši uzstājīgajiem, lai man nebūtu jārij ugunīgā lava.

Kaimiņš atstājas no manis un pats met pie lūpām brūno lavas dzērienu. Atskan divi krietni glunkšķi un dzira virpuļodama noslīd lejā pa kaklu. Seko liesmojoša izelpa, ko pavada plīvojoši dūmakaina atbrīvotības un veldzējuma nopūta. Ugunīgā lava plūst dziļumā un izlauž sev ceļu, noslaucīdama savā priekšā jeb kuru satraukumu, jeb kuru nastu. Tas ir mirklis atelpas. Viņš pasniedz “atelpas” sniegoto virsotni draudzenei un atskan nākamie divi glunkšķīši. Šoreiz nedaudz īsāki un ar liekāku intervālu:

  – Glunk, glunk!

Kaimiņš paņem pudeli no draudzenes un vēl reiz paskatās manā virzienā.

– Varbūt, tomēr? Nekautrējies, droši! Es cienāju!

Pirms esmu, ko bildis, draudzene iesaistās sarunā un steidz man palīgā:

 – Beidz uzbāzties cilvēkam! Viņš taču tev paskaidroja, ka dzer zāles un nevar lietot alkoholu. Liec viņu mierā!

– Nu, labi! Kā gribi! Es tikai gribēju kā labāk.

Nekādas zāles es, protams, nedzeru (patiesībā jau dzeru gan, un tās ir zāles visām kaitēm. Par zālēm nedaudz vēlāk). Bet šī atruna parasti vislabāk iedarbojas uz uzbāzīgiem cilvēkiem, kas tikai veselības problēmas uztver nopietni. Tas nostrādā arī šoreiz un man nav vairāk jāizdomā citi atteikuma iemesli. Neslēpšu, ka man glaimo kaimiņa dāsnums vispirms man piedāvāt pirmo malku no svaigi pavērtā vulkāniskā izvirduma.

– Paldies par to! Bet, nē.

Un nav jau tā, ka man neapmierinātu dzēriens vai sabiedrība, nē. Viss ir lieliski. Es jūtos lieliski. Un tieši tas ir iemesls. Nekādi papildus uzmundrinātāji, atslābinātāji un nomierinātāji man nekad nav snieguši to atbrīvotības, pacilātības un nastas viegluma sajūtu, kādu sniedz iekšējā bezdomu klusuma uzmeklēšana. Es jūtos lieliski un zinu no savas pieredzes, ka alkohols nav tās zāles, kas sniegtu mieru un “atelpu” pārslogotajam prātam. Domu straumē, cilvēka ierastajā lasāmvielā – lubenē – mēs, protams, cenšamies uzmeklēt sadaļu – 100 un 1 veids, kā nomest smago ikdienas nastu. Tomēr tur sniegtie padomi labākajā gadījumā parasti saistās ar pievēršanos reliģijai, ja izmēģināts un rezultāts neapmierina, tad aicinājums nomainīt pret citu efektīvāku reliģiju vai pievērsties kādām Austrumu filozofijām un senajām indiešu atziņām un tā tālāk. Un vēl, protams, lubenes sarakstā ir atrodami visi iespējamie apreibinošie līdzekļi, kas sniedz mirklīgu atslēgšanos no dubļu, šaubu, baiļu un nemiera lavīnas, kas traucās cauri prātam ikdienas. Lubenē atrodamo sarakstu katrs var papildināt pats pēc savas patikas. Tomēr jeb kas no lubenē atrodamā saraksta parasti mēdz apmierināties ar nosaukuma un izskata maiņu, bet būtību nemaina. Jeb kurš risinājums, kas neskar cilvēka būtību, ir garām. Un tieši šī netrāpīšana mērķī, paslīdēšana garām būtībai, ir tas, ko Jēzus sauca par grēkošanu. Es šobrīd rakstu šo tekstu (jā, tas esmu es un tas esi Tu, kas šo tekstu lasa. Sveiciens Tev!) un brīdī, kad vēlos ko tekstā labot, es nolieku kursoru vajadzīgajā vietā un veicu labojumus. Bet bieži gadās tā, ka es netrāpu. Es nolieku kursoru vajadzīgajā vietā tikai ar acīm, bet ne ar pirkstiem. Domāju, ka viss ir savās vietās un sāku dzēst vai rakstīt un ieraugu, ka kursors ir pavisam citā vietā un es darbojos garām, ne tur, kur vajadzīgs. Precīzi tas pats notiek ar izvēlēm no lubenes saraksta – tā ir darbošanās ne tur, kur vajadzīgs, garām (suns ķer savu asti vai viena prāta daļa apkaro citu prāta daļu).

Aizveru acis. Pamostos un jūtu, ka mans kakls ir stīvs. Tas nozīmē, ka esmu gulējis vismaz stundu. Lēni pagriežu galvu sānis. Blakus esošais izvirdums ir noplacis. Mani kaimiņi guļ. Lācis atspiedis savu lielo galvu uz zaķīša trauslā pleca. Meitene ik pa brīdim cenšas atbrīvoties no smagās nastas, bet puisis noskurinās un atkal nolaiž galvu uz draudzenes pleca.

 – Cienījamie pasažieri. Mēs ielidojam Izraēlas gaisa telpā. Saskaņā ar Izraēlas drošības noteikumiem, lūdzu atveriet iluminatoru aizbīdņus.

Piespiežu pieri pie iluminatora stikla un redzu lejā tumsā izgaismotas pilsētas aprises. Tā ir Jeruzaleme. Tuvojamies.

Turpinājums sekos ….

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s