1000 un 1 pasakas zemē – I.daļa

Sākumā

 

Sākumā parasti viss ir nenosakāms. Jeb kurš apstākļu kopums, kas ir nenoteikts stāvoklis starp viena posma beigām un jauna posma sākumu, ved tur nezin kur. Lai kurā dzīves sākuma, vidus vai beigu posmā mēs katrs šobrīd atrodamies, pāreja uz nākamo posmu notiek vai nu nemanāmi un it kā pati no sevis, vai arī ar lielu piepūli, sasprindzinājumu un vēlmi visu kontrolēt. Brauciens uz Ēģipti man sākas tieši tā. Sākumā es visu kontrolēju, bet dzīve vai apstākļu kopums pavisam ierasti un bez mazākās iejūtības un saskaņošanas ar mani, bezkaislīgi plēš  kārtu pēc kārtas nost veco jumtu, vecos priekšstatus par ilūziju, ka es visu kontrolēju. Ēka bez jumta nevar ilgi pastāvēt.  Ego bez priekšstatiem ir vien tukšs rēgs, kurā mostas jauns sākums. Ego sagrāve ir jauns sākums. Lai piedzimtu jaunais, vecajam ir jāmirst. Sākumā.

Tātad esam nobrieduši gan morāli, gan uzbrieduši finansiāli, lai dotos kārtējā Ziemassvētku ceļojumā kopā ar visu ģimeni. Kā nojaušat, ceļošanas prieki 7 cilvēkiem maksā tieši septiņas reizes vairāk par ceļošanu vienam. Bet es nelieku uzsvaru uz matemātiku vai lēti – dārgi līdzsvara meklējumiem. Manu izvēli nosaka prioritātes. Tās vienmēr nosaka visu, kas cilvēka dzīvē notiek vai gluži otrādi, nenotiek. Dažkārt mēs to apjaušam, bet pārsvarā nē. Vienmēr ir un būs cilvēki, kas uzskata, ka uzskati ir kaut kas nemainīgs un teju vai svēts. Jeb kas svēts vai svarīgs ir cilvēka izvēlētas prioritātes, ko veido uzskatu kopa, kas izskaidro atšķirību starp vērtīgo un nevērtīgo.

Piemēram, savulaik Jēzus Kristus centās runāt ar cilvēkiem par prioritātēm. Viņš teica, ka svarīgi ir veidot attiecības ne tikai horizontāli – loģiskā plaknē, bet arī ieiet pa šaurajiem vārtiem vertikāli – noslēpumainajā dimensijā, ko Viņš dēvēja par Debesu valstību. Tad, lūk, pasaule ir apaļa un nekas jauns nav izdomāts. Prioritātes tās pašas un arī dimensijas kā bijušas tā ir tās pašas vecās tikai ieeja pa šaurajiem vārtiem, kas arī ir izeja (atkarīgs, kurā virzienā dodamies) meklējama vietā, kas daudziem kļuvusi par pielūgsmes objektu, citiem par izsmieklu, bet vienu daļu atstāj vienaldzīgus. Tas ir krusts. Es meklēju šo krustu. Bet ne kā pielūgsmes objektu, kas nemanot pārvērties pārprastās ciešanās vai iedomātā vainas apziņa par it kā Dievam nodarītiem apvainojumiem (grēkiem) un arī ne kā izsmiekla objektu, kas noraida Jēzus nosauktās  prioritātes kā izdomas un sakāpinātas reliģiozitātes kopražojumu, nē. Es meklēju vietu, kas nemaz nav vieta. Es meklēju horizontālās un vertikālās dimensijas krustpunktu. Es meklēju vietu, kurā es esmu, kas es esmu. Esamības krustpunktu. Krustpunkts ir sākums. Viegli pateikt – es esmu, kas es esmu – bet, grūti izdarīt. Grūti ir ieiet pa šaurajiem vārtiem un nonākt sākumā. Tomēr ar kaut ko jāsāk. Un es sāku. Sāku ar sākumu.

Vienkāršāk ir sākt ar ceļošanu laikā un telpā no punkta A uz punktu B. Tā ir horizontālā plakne, kura gan prasa savas rūpes, plānošanu, ieguldījumus, apņēmību un drosmi, bet ir kaut cik ne cik saprotama un pazīstama nodarbe. Daudz grūtāk ir ar otru dimensiju, kas neatrodas ne laikā, ne telpā, jo tā nepastāv nekur konkrēti un tai pašā laikā tai var piekļūt no jeb kuras vietas. Tāpēc Jēzus saka:

– Ja kāds sauc un kliedz no jumtiem: Lūk nāciet, te ir Debesu valstība! Neejiet un neticiet. Tur tās nav!

Debesu valstību nevar atrast dodoties pa horizontālo plakni, jo tā ir virzība uz āru. Debesu valstība ir virzība uz iekšu. Tā ir ielūkošanās sevī, savu priekšstatu, baiļu un aizdomu uzlūkošana. Tas ir skats “no malas”, kas ļauj ielūkoties aiz ierastā un ieraudzīt neierasto, noslēpumaino, Dievu un mūžību. Jēzus par to runā teicot vārdus – Debesu valstība ir mūsu vidū. Vertikālajā dimensija ir iekš cilvēka. Mana prioritāte ir uzmeklēt vertikālās dimensijas krustpunktu ar horizontālo dimensiju. Tieši tāpēc ceļošana ir  viena no senākajām praksēm, kas dod iespēju paraudzīties uz sevi “no malas”. Tā ir dzīves skola, ko nemāca ne vienā izglītības iestādē. Skolā nav tāda mācību priekšmeta – dzīve. Tas ir jāizvēlas pašam no fakultatīvo priekšmetu saraksta. Pati dzīve sevi dāsni dāvā tikai tiem, kam ir ausis un kas klausās, tikai tiem, kam ir acis un kas skatās. Tiem, kas ir aizmiguši, kaut staigā ar vaļējām acīm, katras jaunas dzīves sarūpētās dāvanas paslīd garām nepamanītas un katra jauna diena šķiet vien kā iepriekšējās blāva kopija. Esmu vērīgs un cītīgi mācos visu nezināmo. Ceļošana ir dzīves fakultatīvo priekšmetu saraksta augšgalā, ko iesaku izvēlēties katram, kurš meklē Debesu valstību, to krustpunktu sevī, kur satiekas izklaide un mācīšanās no nezināmām dzīves situācijām.

Zvana telefons. Esmu pie automašīnas stūres. Ar vienu aci ielūkojos telefona ekrānā. Zvana Ieva. Paceļu klausuli.

 – Čau! Paklau, ir labs piedāvājums.

– Čau! Kāds?

– Braucam uz Izraēlu, Eiltatu pie Sarkanās jūras uz 10 dienām.

– Cik maksā?

– Lidošana un viesnīca apmēram kādi 3000.00 eiro.

– Hmm, varbūt ir kaut kas lētāks?

– Labi, pameklēšu.

Uz galda virtuvē kūp tējas glāze. Ir vakars. Ieva sēž man pretī galda galā. Apspriežam ģimenes ceļojuma piedāvājumus. Ir skaidrs, ka gribam atpūtu pie jūras un, lai būtu silts. Nākamā vieta, kur ir jūra un silts, ir Ēģipte. Uzturēšanās izmaksas Ēģiptē ir ievērojami zemākas par atpūtu Izraēlā. Turklāt Ēģiptē ir arī siltāks. Decembrī tie ir apmēram + 25 grādi. Ēģiptē ir iespējams noīrēt māju par 25.00 EUR diennaktī, kas nozīmē, ka kopējās ceļojuma izmaksas strauji sarūk zem 2000.00 eiro sliekšņa. Ēģiptes cenas liekas neticamas. Bet izklausās vilinoši. Protams, ir arī mīnusi:

– Viss jādara pašiem, jo esam nolēmuši neizmantot tūrisma firmu pakalpojumus (mūsu gadījumā tas ir pluss, jo tā ir gan lētāk, gan tā ir iespēja pašiem uzzināt cik, kas maksā un izvēlēties tieši to, kas nepieciešams);

– Tā nav pierastā un pazīstamā Eiropa;

– Ceļošana uz musulmaņu valsti saistās ar papildus drošības riskiem;

– Nav skaidrības, kā nokļūsim no Izraēlas uz Ēģipti. Sabiedriskā transporta tur nav. Mūsu lidmašīna lido no Rīgas uz Izraēlas lidostu Ovda, kas ir 60 km no pierobežas pilsētas Eilatas. No Ovdas līdz Eilatai kursē sabiedriskais transports, kas maksā nepilni 7.00 EUR vienam pasažierim. Tālāk var nokļūt tikai ar taksi. Un no robežpilsētas Eilatas līdz Dahabai ir 140 km.

Ieva ir atradusi Dahabā latvieti vārdā Inese, kas tur dzīvo jau divus gadus. Inese ir atsaucīga un palīdz sarūpēt taksi, lai mēs visi nokļūtu līdz Dahabai. Taksis maksā 700.00 EGP (ēģiptiešu paundi), kas ir apmēram 40. 00 EUR par 140 km! Zīmes, ko pati dzīve izvieto ik uz sūra, rāda, ka jābrauc. Lēmums ir pieņemts. 2017.gada 17.decembrī dodamies ceļā.

Turpinājums sekos …

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s