ESAMĪBA

Uz skatuves uznāk sieviete ar gariem rudiem matiem. Rokās viņai ir čells un pieres vidu rotā zeltītā ietvarā iekārts tumšs akmens. Viņa spēlē un dzied par esamību. Tāds ir dziesmas nosaukums – ESAMĪBA.

Citēju dziesmas vārdus:

– Ielūkojies sevī, savā butībā, atrod mieru savā esamībā. Nav nozīmes slēpties, no tā, kas tevī mīt …

Vakar 24.februārī skātījos Supernova finālu un dzirdēju Madaras dziesmu pirmo reizi. Sajūtas, kas mani pārņēma klausoties ESAMĪBAS mūziku un uztverot dziesmas vārdus grūti aprkastīt. Tomēr tāds ir mans darbs un es rakstu. Spēlējos ar vārdiem un vārdi spēlējas ar mani. Spēle nozīmē, ka vai nu tā ir Dieva griba (tas tomēr izklausās tā lepni, it kā es pats sev sistu pa plecu un teiku – jā – lieliski, tā turpināt) vai otrs variants – svētdienas rītā man vienkārši nav citu ko darīt un es rotaļājos ar ESAMĪBU. Manas rotaļas izpaužas kā melni burti uz baltas lapas, kas manā pavadībā rindojas viens aiz otra kā pelēku dzērvju kāsis uz dūmakaini pelēcīgām rudens debesīm. Es vēroju un redzu, ka caur ne – esamību izspraucas esamība, neiespējamais kļūst iespējams, neizsakāmais top pateikts.

Kaut ir svētdienas rīts, es pieceļos agri. Nolemju izstaipīt kājas un muguru kā ierasts. Aizdedzinu vīraka salmiņu un nolieku to uz grīdas balkus vingrošanas paklājam. Kad esmu uzsilis un izlocījies, nozlēdzošais vingrinājums ir asinsrites atslodze (refresh – atsvaidzināšana angļu v.). Es nostājos uz galvas. Manas kājas ir gaisā un acis vaļā. Es redzu pavisam neierastu skatu. Viss ir otrādi. Vīraka dūmi kāpj lejup no debesīm uz zemi (bet zeme nav zeme, bet griesti un es neko nesaprotu). Kaķa acis, kas neatlaidīgi mani vēro, ir ieņēmušas neparastu formu. Tās ir kļuvušas smaidīgākas un izbrīna pilnākas. Es vēroju un pamanu katru kaķa acs kustību. Agrāk min likās, ka kaķi nemirkščina acis, bet manējais piemiedz man ar aci. Un dara to vairkākas reizes un pat uzsmaida. Laiks beigt refrešoties, nodomāju un nolaižos uz paklāja. Viss atkal ir savās vietās. Normāli.

Tā ir pati ESAMĪBA. Viss, kas notiek ne tā, kā tam jānotiek, ir ESAMĪBAs riņka deja. Te augšā, te lejā. Vīraka dūmi kāpj lejā no debesīm, smaidīgās kaķa acis apgrieztas otrādi, kas mirkšķina, Madaras dziesma, kas nav eirovīzijas formāts, bet ievelk mani iekšējā klusumā, kur es nonāku bērnībā pie zaļgandzidra ezera un pazaudējot laika un telpas sajūtu, raugos tajā kā esmības spogulī. ESAMĪBA griež riņķa danci uz dzīves skatuves un reizēm tā noliek mūs atpakaļ uz kājām, reizēm nomet uz glavas ar kājām gaisā, tā ka es nesaprotu, ko es redzu īstenībā un ko, sapņoju.

– Ielūkojies sevī, savā butībā, atrod mieru savā esamībā. Nav nozīmes slēpties, no tā, kas tevī mīt …

Turpinājumā Madara dzied par patveršanos iekšējā klusumā, kas ir tava esamība.

No kurienes šie vārdi, par ko Madara dzied, kas tas par iekšējo klusumu, kas tā par esamību manī, kur man ir jādodas, kas jāņem līdzi, vai ieeja iekšējā klusumā ir par brīvu, vai ir jāmaksā – šādi un daudzi citi jautājumi grūstās manā galvā kā nemierīgi apmeklētāji rinādā pirms koncerta sākuma.

Ceļos augšā no vingrošanas paklāja un dodos pēc atbildēm. Mana roka sniedzas pēc grāmatas baltos vākos, uz kuras muguriņas rakstīts – Laodzi. Viņš ir kāds viedais meistars no Ķīnas, kas dzīvojis apmēram 2500 gadus pirms Madara kāpa uz skatuves. Leģenda vēsta, ka Laodzi ir gudrs un cienījams vīrs, kas nokalpojis valsts bibliotēkā garu mūžu, dodas ārā no valsts, lai baudītu pelnīto vecumdienu atpūtu. Uz valsts robežas sargs sirmajam vīram jautāja, vai tikai jūs neesat tas slavenais Laodzi, vīrs atbildēja apstiprinoši. Robežsargs uzzinājis, ka Laodzi dodas prom no Ķīnas uz neatgriešanos, lūdza viedo meistaru pirms pamest valsti, uzrkastīt vārdus, no kuriem visi varētu smelt gudrību. Laodzi piekrita un šodien pasaule šos vārdus pazīst ar nosaukumu – Sacerējums par DAO un DE.

Tāda bija Dieva griba vai Laodzi vienkārši nebja nekur jāsteidzas un rakstīšana viņam sagādāja gandarījumu, nav zināms. Tāpat nav zināms, cik ilgu laiku Laodzi rakstīja sacerējumu un vai vispār tāds Laodzi kādreiz ir dzīvojis. Bet atstāsim leģendas tur, kur ir to vieta, pagātnē. Skaidrs ir viens, ja teksts, kas ir uzrakstīts tik senā pagātnē, ir nonācis līdz mūsdienām, tas satur kaut ko, kam ir vērtībā ārpus laika. Tā ir pati – esība (vārdu spēle – pati un esība saliekot kopā veido vārdu Patiesība), par ko raksta Laodzi.

Viss ir jauki, jo šķiet, ka nu atbildes uz mūžsenajiem jautājumiem par esamību ir rokā. Bet lēnāk par tiltu draugi. Tās ir tikai norādes par virzienu, kurā doties meklēt ESAMĪBU. Gluži kā Madaras dziesmā. Madara, paldies Tev par norādēm.

Laodzi 11.pantā norāda uz iekšējo tukšumu:

“Trīsdesmit spieķu saistīti vienā rumbā,

Ratu vieglumu nosaka tukšums starp tiem.

Podnieki mīca mālu, lai veidotu traukus,

Lietojams tikai trauku iedobums.

Namdariem, ceļot māju, jāatstāj logi un druvis,

Tikai mājas iekšējais tukšums ir apdzīvojams.

Esamība ir manta, bet lieto neesamību.”

Laodzi raksta līdzībās, kas ir norādes, kur meklēt iekšējo klusumu, savu esamību. Te ir viena nianse, Laodzi iekšējo klusumu sauc par Ne – ESAMĪBU. Faktiski tās ir vienas monētas divas puses. Abas ir ļoti tuvu un bieži grūti nošķiramas, jo esmība ir daļa no ne-esamības un otrādi, gulži kā in_jaņ zīmē:

in_jan

Viss atkarīgs no skatu punkta, no kura raugāmies. Ja stāvam uz kājām – tā ir esamība, ja uz galavas, tad ne-esmamība, ja ieelpojam, tad tā ir esamība, ja izelpojam, tad tā ir ne-esamība. Interesants ir fakts par gaisu, ko ielpojam un izelpojam. Atmosfēra jeb gaiss, ko elpojam, sastāv 78 % no slāpekļa (nitrogen – angļu v.) gāzes, ko organisms vispār neizmanto. Tikai 21% atmosfēras sastāvā ir skābeklis un vēl 1% citas gāzes, kas tiek izmantotas dzīvības funkciju uzturēšanai. Neizmantots tukšums ir mums visapkārt un ieelpojot, tas nonāk mūsos, lai atkal atgrieztos, no kurienes nācis, tukšumā.

Lūk, piemēru un norāžu ir bez skaita un vēl vairāk. Kurš klauvē, tam atver. Cilvēka būtība sakņojas iekšējā klusumā jeb tukšumā, ne-esamībā. Cilvēks vienmēr ir tik tuvu šim klusuma stāvoklim un tieši tāpēc, to ir tik grūti pamanīt. Balss galvā ar lielu troksni griežas kopā ar neskaitāmām domām par to, kas bijis un būs, ka pavediens uz iekšējo klusumu apraujas. Kad EGO dzemdina “pareizas” un “ne-pareizas” domas, kas viena ar otru cīkstās kā niķīgi bērni par vecāku uzmanību, tad iekšējais klusums prāta troksnī noplok un ieraujas dziļāk klusumā. Manī mīt neviena nepamanīts iekšējs klusums – esamība.

Kad domu troksnis noplok un patmīlīgais EGO nobīstās vai aiz kauna metās bēgt, tad visā spožumā iemirdzas iekšējais KLUSUMS, kas ir PATI – ESĪBA visā savā godībā.

– Ielūkojies sevī, savā butībā, atrod mieru savā esamībā. Nav nozīmes slēpties, no tā, kas tevī mīt …

Un tagad …… klusums …… ir manī ….. es esmu klusumā …. es un klusums esam viens …..

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s