Zvēri un eņģeļi

Jā, šoreiz sākšu uzreiz ar dūri pa aci. Pliukšs! Bez gariem ievadiem un iesildīšanās. Tā, lai jūt. Plakstiņš piepampst tumši zilā krāsā kā piepūties krupis un tup uz acs.

– Andri, kas tev ar aci? – nākamajā dienā manas sejas rotājums raisa draugu interesi.

– Dabūju pa aci – smaidot atbildu.

Mēs abi zinām (gan es, gan jautātājs), ka tas nav tiesa. Bet, ko lai citu saku? Kā lai pasaku:

– Zini, es nespēju mierīgi elpot, pārdzīvoju, ciešu no iekšējas trauksmes, raizējos. Dusmas ar vainas apziņu abi kopā ārdās un šausta mani par lietām, kas citam šķiet tīrie sīkumi.

Iekšējā spriedze, ko nemāku un nespēju izlaist laukā, sit mani no iekšpuses. Labi, ka šoreiz cietis ir tikai acs plakstiņš. Dažiem sit pa kuņģi, sidri un citiem orgāniem, kas nodara nopietnus kaitējumus veselībai. Nevienam nav noslēpums, ka stress nav veselīgs. Stress ir nemitīga trauksme, tā ir dzīve negatīvu emociju krātiņā pie baismīgas lauvas ar atņirgtiem zobiem. Es izvairos un pretojos, rāpjos un lecu no viena krātiņa kakta otrā, bet viss velti. Lauva mani noķer un rotaļās kā ar mazu zaķēnu:

– Tas nebija labi, tu kļūdījies, viss varēja būt citādi, kāpēc tu to pieļāvi, vai tad tu nezināji, ka tā notiks ….pliukš, plaukš un es sevi atkal šaustu.

Es aizspiežu ausis un izliekos, ka neko nedzirdu. Es ignorēju negatīvās emocijas un cīņu sevī. Protams, ka ignorēšana ir slēptas agresijas veids. Es esmu pasīvi agresīvs un cīnos ar to lauvu manī. Reizēm es izliekos un meloju sev, ka ar mani nekas tāds nenotiek. Bet fakti ir sejā (fakti na ļico – krieviski) un neļauj man noslēpties aiz meliem. Es stāstu pats sev, ka kontrolēju iekšējo spriedzi. Bet faktiski tā ir ierasta un neefektīva metode.

Noteikti no jums ir kāds, kurš to ir izbaudījis uz savas ādas. Pieļauju, ka tādu ir ne mazums. Tad lūk, ko gribu pavēstīt. Šai mūžsenajai problēmai, ir risinājums. Un vislabāk to jautāt tam, kurš ir atradis izeju no iekšējās trauksmes krātiņa. Un es pajautāju. Es jautāju vīram, kurš sabija tuksnesī 40 dienas.

Lūk, ko es uzzināju. Gars aizveda Viņu tuksnesī, kur sātans Viņu kārdināja. Viņš bija pie (vai kopā ar) zvēriem un eņģeļi viņam kalpoja.

Pēkšņi krātiņā iestājas sen nebijis klusums.

– Kas tas tāds par svētdienas skolas stāstiņu?

– Stāstiņš tas ir tiem, kas nemeklē atbildes. Šajos divos teikumos ir paslēpta kopsakarību sistēma, kas norāda uz risinājumu ārā no negatīvo emociju krātiņa.

Parasti cilvēku pirmā reakcija, piedzīvojot negatīvas emocijas, ir censties tās turēt pa gabalu, kontrolēt, norobežoties, nepieļaut, atgrūst, izstumt vai ignorēt. Negatīvās emocijas ir kā mežonīgi zvēri, kuru savaldīšana un kontrolēšana prasa no mums daudz uzmanības un nereti nodara traumas veselībai (es staigāju nedēļu ar zilu aci un iedomājos, ka visu kontrolēju).

Tad, lūk, stāsts par vīru tuksnesī, ir stāsts par Jēzu no Nācaretes. Bet ne par reliģiju es vēlos runāt. Es vēlos runāt par negatīvām emocijām un veidu, kā ar tām sadarboties.

– Ko Jēzus zina tādu, ko nezinu es?

Aicinu pievērst uzmanību vārdiem: sātans Viņu kārdināja – tas ir Viņu nomocīja sliktas domas. Tad Viņš bija pie (vai kopā ar) zvēriem.  Kad galvā ir sliktas domas, emocijas spēj pārvērsties par plēsīgu zvēru un plēst miesu no iekšpuses. Bet Jēzus pavada tuksnesī 40 dienas un atgriežas sveiks un vesels.

– Kā Viņš to paveic?

Atbilde ir mazais vārdiņš – pie (vai būt kopā ar), kas norāda uz atšķirīgu pieeju negatīvām emocijām – zvēriem. Slēptu vai atklātu agresiju nomaina sadarbība.

– Kā es varu sadarboties ar negatīvām emocijām?

– Nepretojies un apskauj savas emocijas, lai kādas tās būtu! Esi kopā ar zvēriem.

Būšana kopā norāda uz sadarbību bez agresijas vai vēlmes kontrolēt. Būt “pie” un “būt kopā ar” ir emociju pieņemšana bez vardarbības. Tas ir sadarbības vieds, kas aprakstīts stāstā par Jēzu tuksnesī. Emocijas nav iespējams kontrolēt vai atgrūst, jo agri vai vēlu, tās atradīs vārīgāko vietu un sagrābs kā lauva mazu zaķēnu. Lai sadraudzētos ar emocijām, ir jāizprot emociju rašanās mehānisms.

Emociju rašanās mehānisms: Pirmā ir doma (ja domas ir sliktas, tās kārdina kā sātans). Domai seko emocija. Emocija izplatās pa ķermeni un rada sajūtas.

Viss sākas galvā. Viss ir galvā. Ar to ir jāsaprot, ka mūsu prieku un bēdu sākums ir domās. Domas mūs reizēm ceļ spārnos (kā eņģeļi), vai iegrūž visdziļākajā peklē (kā sātans). Pa sētas durvīm cauri tuksnesim kopā ar zvēriem un eņģeļiem uzlūkojam vaigā atbildi:

– Un eņģeļi viņam kalpoja!

 Domas var būt gan eņģeļi, gan sātans. Bet svarīgi ir apzināties, ka domas nedrīkst valdīt pār mums. Domām ir jākalpo cilvēkam, nevis otrādi. Cilvēkam ir jāpārvalda un rūpīgi jāizvēlas domas, ko domāt. Ne katra doma ir tā vērta, lai tai dzītos pakaļ. Tas nozīmē, ka pirmkārt ir svarīgi apzināties, KAS ES ESMU. Es domāju un ES ESMU, nav viens un tas pats. Es ESMU ir daudz dziļāk par manām domām un daudz vairāk par manām emocijām. Domas un emocijas ir tas, kas ar mani notiek, bet es neesmu ne domas, ne emocijas. Domas ir eņģeļi, kas kalpo cilvēkam un emocijas ir zvēri, ar kuriem es draudzīgi esmu kopā.

Mana acs ir vesela un ar smaidu sejā vēlu jums jauku pastaigu tuksnesī vai kur citur un lai eņģeļi jums kalpo un zvēri murrrrrā, kā mājas kaķis pie sāniem.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s