1000 un 1 pasakas zemē

 Ierašanās viņpus

Sēžu baltā Toyota busiņā uz Ēģiptes un Izraēlas robežas pilsētā ar nosaukumu Taba. Beidzot iestājas miers. Trausls un tikai uz mirkli. Bet miers. Pieveru acis, lai ievilktu dziļu elpu. Iztēlojos, ka mana izelpa ir kā balti dūmi, kas ceļas naksnīgajās debesīs. Redzu baltu vilku, kas skrien pāri nakts pasaulei. Zinu, ka esmu dzīvojis vairākas dzīves. Esmu bijis gan tas, kurš bēg, gan tas, kurš dzenas pakaļ. Esmu gan kodis, gan bijis sakosts.  Tomēr tās ir tikai neskaidras atmiņas, kas izgaisušas kā dūmi vējā. Šodien esmu tas, kurš vienkārši ved savu ģimeni atpūtā pie Sarkanās jūras. Ceru, ka jau no rīta piramīdu un tuksnešu zeme būs mums vēlīga un es gūšu jaunu spēku.

Tagad esmu neziņā. Galvā riņķo juceklīgas domas par gala mērķi. Ir 1:33 naktī un aiz auto loga ārā ir 2017. gada 17. decembris. Apzinos, ka līdz gulēšanai vēl tālu. Ieva, mūsu pieci bērni, divi draugi no Latvijas – Agnese, viņas dēls Jānis. Deviņu cilvēku kompānijā esmu vienīgais pilngadīgais vīrietis, kas nozīmē, ka lielā mērā no maniem pieņemtajiem lēmumiem ir atkarīgs mūsu ceļojuma liktenis.

Šajā ceļojumā, kas ir dzīve, es esmu vilks. Balts vilks, kas traucās cauri tumsai vadot savu baru pa nezināmiem maršrutiem, bez gidiem, bez tūrisma kompāniju sagatavotajiem piedāvājumiem “all included” (viss iekļauts cenā – ceļš turp un atpakaļ, transports no lidostas uz viesnīcu, viesnīca, ēšana, ekskursijas un citi iepriekš noorganizēti pasākumi) un priekšā ir melna tumsa. Tumsa ir neziņa, jo pirmo reizi esam devušies ārpus Eiropas. Viņpus ierastā un pazīstamā. Mūsu gala mērķis ir Sinajas pussalas dienvidos pilsētiņa pie Sarkanās jūras Dahaba (protams, ka bija cilvēki Latvijā, kas centās mūs atrunāt no došanās uz musulmaņu valsti, Ēģipti, jo īpaši pēc 2017. gada 25. novembra sprādziena mošejā Sinajas pussalas ziemeļos).

Kopš bērnības man ir paticis raudzīties ugunī un dūmos, kas paceļas virs liesmām. Nekad nevar iepriekš zināt, vai dūmi trauksies stāvus debesīs vai līdīs gar zemi kā vainīgs suns bailēs no saimnieka dusmām. Dūmi aizmiglo skaidro skatu un noteiktu ainavu ieģērbj iztēles drānās kā konfekti smukumpapīrā ar bārkstīm. Konfektes ar garām bārkstīm izskatās daudz iekārojamākas par tām, kas ir bez tām.  Bārkstis piešķir kaut ko no noslēpuma un nezināmā. Tāpēc mana izvēle nav nejauša: ģimenes atpūtas ceļojums ir kā konfekte, bet nezināmā musulmaņu valsts, Ēģipte, ir bārkstis. Divi vienā. Ceļošana un sevis izziņa. Sevis izziņa caur nezināmo. Nekur citur nevar iepazīt sevi un ceļabiedrus labāk, kā svešā vidē, neierastos apstākļos un iepriekš neparedzamās situācijās, caur nezināmo.

Sevis izziņa nav nekas jauns. Tā ir ļoti sena prakse, ko dažādu reliģiju pārstāvji sauc par svētceļojumu. Un ne bez iemesla, jo svētceļojumam parasti ir kāda garīga jēga. Šādu pārgājienu vai svētceļojumu mērķis mēdz būt savas ticības apliecināšana un reizē ticības stiprināšana, kas ļauj pavērt vaļā konfektes papīrīša stūrīti, lai paraudzītos, kas ir zem tām bārkstīm. Cilvēki mēdz piešķirt lielu nozīmi vietām, kurās ir uzturējušies, dzimuši vai miruši svētie, bet šīs vietas un nostāsti par tām, ir kā irstoši dūmi, aiz kuriem tur tumsā, skrien balts vilks. Katra svētceļnieka kvēlākais sapnis ir nonākt svētajā vietā un piedzīvot garīgu apskaidrību vai dievišķu pieskārienu kā cauri dziļas tumsas aizsegam ieskatīties divās kvēlojošās acīs. Tā ir dziļi personiska pieredze, un daudzi apgalvo, ka svētajā vietā to ir piedzīvojuši. Kas zina, varbūt arī es atgriežas mājās pārveidots un traukšos pāri neziņā grimstošai pasaulei kā balts vilks ar bārkstīm rotātu konfekti zobos.

Ikviens kristietis ilgojas pēc atpestīšanas no grēkiem un ieiešanas Dieva valstībā, budists meklē apskaidrību un atbrīvošanos no ciešanām, islāmticīgais alkst pēc pilnīgas atdošanās Dievam un nonākšanas paradīzē.  Ikvienas ticības ideāls ir viena un tā pati konfekte, pēc kuras tiecas katrs cilvēks. Atšķiras tikai dievišķo labumu fasējums, kas ietīts dažādu krāsu papīrīšos. Katrai reliģijai ir savs iemesls būt un pienākums vest cilvēkus pa garīgās atmošanās ceļu ir neapšaubāmi slavējama lieta.

Mūsu ceļojuma galamērķis ir Dahaba, bet tikpat labi tā varētu būt svētā Pētera bazilika Romā, svētā Mekas pilsēta Saūda Arābijā vai kāds no Budas tempļiem Indijā, Šrilankā, Ķīnā, Korejā, Japānā vai Tibetā. Cilvēka izvēli nosaka priekšstati, kas sakņojas pārliecībā, kuriem visbiežāk ir reliģiska nokrāsa ar kuplām bārkstīm abos galos. Viens no pamat iemesliem, kāpēc cilvēks izvēlas ticēt tam vai citam Dievam, ir vieta un vide, kurā piedzimstam un uzaugam. Grūti iedomāties citu iemeslu, kāpēc kādai no reliģijām būtu īpašākas privilēģijas, vairāk patiesības, labāki sakari ar Dievu un svētāki raksti par citu reliģiju svētajiem rakstiem, kā tikai pašu cilvēku radīti priekšstati par savas ticības patiesīgumu un pārākumu pār citām reliģijām.

Ja atceraties, tad es vēl arvien sēžu tajā baltajā busiņā, kas aizvedīs mūs sasildīt atdzisušās miesas pie Sarkanās jūras, kur mēs sauļosimies, peldēsimies, ēdīsim svaigus banānus, zemenes, mango un, protams, es došos meklēt to balto vilku manī. Vilks manī nozīmē garīgu pieredzi, kas visās nozīmēs aizvedīs mani pie dievišķā – tur “viņpus” zināmā. Jauki es te tā papļāpāju ar sevi domās, bet tagad es patiešām, kā teiktu mūsdienu jaunatne “reāli”, esmu viņpus robežas, ārpus pazīstamās Eiropas, viņpus ierastā stāsta, un cenšos sevi pieradināt pie domas, ka musulmaņi nav bīstami. Šī doma ilgi neuzkavējas manā galvā un nozūd aiz tumša klana muguras, virzienā, no kura nākusi – “viņpus”.

Došanās “viņpus” nozīmē patiesu sevis izziņu, patiesu garīgumu. Nepalikt esošajās robežās, priekšstatos un TV kastes stāstos par to, kas ir musulmaņi, kāda ir 1000 un 1 pasakas zeme, kultūra, ticība un dzīves veids. Tieši tāpēc mani nevilina konfektes bez bārkstīm. Tas ir tik paredzamas, zināmas un drošas, jo tajās nav nekā no noslēpumainības, neziņas un ja vēlaties – BAILĒM. O, jā, bailes garīguma ceļā ir galvenajā lomā. Bez bailēm nav iespējama pat doma par došanos “viņpus”.  Tieši tāpēc mani nevilina “all -included” piedāvājumi, kas tiek plānoti tā, lai ceļotājus pēc iespējas pasargātu un turētu drošā attālumā no ceļošanas garīgās jēgas – doties viņpus pazīstamā.

 

Turpinājums sekos …..

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s