Vai vēlies būt laimīgs?

–  Vai vēlies būt laimīgs?

– Jā, protams! Kas tas par jautājumu? Kurš tad negrib?

– Skaidrs, ka grib visi. Un tomēr. Reti kurš apgalvo, ka tāds ir.

Mēs visi vēlemies iet savu izlolotu laimes taku, bet, iztēlojoties sevi stāvam tur, kalna augšā, un skatoties lejā, pēkšņi nobīstamies, ka nerīkojamies pareizi.

Kā man “patīk” šis vārds – PAREIZI!

Nočīkst aubobusa bremzes. No ventilatora pūš silts gaiss. Sniegs klāj zemi. Motora murdoņa apklust. Esam klāt. Ir otradiena. Ārā – 5. Aizmugurē pāri priežu galotnēm izslējies mūs vēro sniegots milzis. Raušamies ārā no autobusa.

– Sveiks! – saku baltajam milzim. – Šodien baudīsim ziemas priekus tavā mugurā. Kalna sejā nepakustās ne krunciņa. To uztveru kā atbildi:

– Vienmēr laipni!

– Paldies!

Esam 46 cilvēku grupa. Ieva noorganizējusi saviem skolniekiem aktīvās atpūtas ekskursiju uz slēpošanas kalna. Lieliski. Man patīk būt svaigā gaisā pie dabas. Bet šoreiz mana daba, mans vērošanas objekts, nav piežu meža šalkas, baltā kalna virsote un traukšanās pāri sniegotai kalna mugurai lejā iekšējā klusumā. Šodien esmu slēpošanas instruktors. Iesācēju pieskatītājs (manas slēpošanas prasmes ir kaldinātas tālā bērnībā, kad ziemas bija garākas, sniega vairāk, saule spožāka un manas prasmes, protmas, nevis vienkārši labākas, bet …… lai nu paliek. Tas bija sen un tā vairs nav taisnība).

Tā tad, aiziet. Esmu uz klana ar trim meitenēm iesācējām.

Jautrība sākas. Saprotu, ka vienlaicīgi uz trijām pusēm darboties nespēšu. Tā tad organizēju plūsmu pa vienam. Visatsaucīgākā uz mācīšanos ir mazā Antonija. Mazais pirmklasnieks ar katru nobraucienu acīmredzami progresē, līdz pamanu, ka mazā meitene noslīd lejā no kalna pati. Skola rokā. Lielās meitenes mācās lēnāk. Bailes liedz atraisīties un slīdēt brīvi ritmā, kādu kalns laipni atvēl. Dīvaini, jo liekas, ka tieši mazie neko vēl nezina un jāmācās būs ilgāk. Bet nekā. Mazā laiž pa priekšu.

Mācīties nozīmē, nevis zināt, bet aizmirst. Vecā atmešana un aizsmiršana mācīšanas procesā ir visgrūtākais. Mazi bērni prot lieliski aizmirst veco, zināmo, jo zināmais uzkrājumā ir mazāk. Jo lielāki esam, jo uzkrājums ir lielāks un zināmā, no kā jāatbrīvojas, vairāk. Tas arī mācīšanos padara grūtāku. Tieši zināšanas ir lielākā nasta, kas patiesībā ir slēptas BAILES.

Nekas jauns nevar ienākt vietā, kur priekšā sēž BAILES. Bailes nekad neatzīstās, ka mēs te esam, nāc un pastum mūs malā. Tās ir viltīgas un slēpjās zem “pareizajiem” vārdiem:

– es zinu, kā būs ….

– es taču teicu, ka tā notiks …..

– es zinu, ka es nokritīšu …..

– es zinu, ka man nesanāks ……. un sarakstu var turpināt un turpināt.

Zem visiem šiem daudzajiem apgalvojumiem slēpjas viens un tas pats – bailes, kas attur no mācīšanās, no  jaunā apgūšanas.

Bailes cildina un ciena visu veco un zināmo. Mācīšanās ir drosme atteikties no vēcā un zināmā, lai apgūtu jauno. Kamēr neapzināmies baiļu ietekmi uz saviem lēmumiem, tās slepus diktē visu mūsu dzīvi, liedz atbrīvoties no bailēm un aizbīda laimi neaizsniedzama barjerskrējiena finišā.

  1. Protams, ka es vēlos būt laimīgs, bet …. es zinu, ka šodien man nesanāks nobraukt no kalna ….. (es gribu būt laimīgs, bet spēšu tāds būt tikai tad, kad nobraukšu no klana).
  2. Protams, ka es vēlos būt laimīgs, bet …. sieva mani šodien pameta ….. (es gribu būt laimīgs, bet spēšu tāds būt tikai tad, kad sieva atgriezīsies).
  3. Protams, ka es vēlos būt laimīgs, bet …. priekš pilnas laimes man ir nepieciešmas milijons ….. (es gribu būt laimīgs, bet patiesi tāds būšu, kad man būs daudz naudas).

Aiz visām šīm barjerām un nosacījumiem slēpjas bailes, kas rausta mūs kā marionešu lelles.

– Bet vai tad jautājums ir – nosauc visus šķēršļus, kas liedz būt tev laimīgam?

– Nē! Tāds nav jautājums. Jautājums ir – vai tu vēlies būt laimīgs?

Tas nozīmē vienkārši un skaidri, lai kas arī notiktu, nesktoties uz visiem tiem … BET … es VĒLOS UN ESMU LAIMĪGS ŠODIEN, tagad, te uz šī kalna. Laime ir ieraudzīt tās baiļu auklas, kas rausta mūs kā marionešu lelles un liedz būt mums “pašiem”. Es nokāpju no baiļu skatuves, atbrīvojos no nosacījumiem un esmu kopā ar meitenēm, kas mācās slēpot, esmu kopā ar priedēm, kas šalc, kopā ar sniegu, kas ir balts, kopā ar kalnu, kas nesatricināmi stāv, kopā ar klusumu manī, kas smaida.

Laime nav atkarīga no iznākuma barjerskrējienā. Laime nav nosacījumu piepildīšanās. Es nespēju kontrolēt dzīvi, es nezinu, vai man viss izdosies, vai mani neviens nepametīs, nesāpinās, vai es nekad vairs nebaidīšos un vai manā kontā iekritīs milijons. Tie visi ir ārēji nosacījumi, kas var piepildīties, var arī nepiepildīties. Jeb kurš nosacījums ir baiļu radīts, lai censtos mani atturēt būt laimīgam tagad. Baiļu radītie nosacījumi ir vecais un zināmais tvēriens, kas zaudē savu varu, ja ļaujamies nezināmajam, jaunajam un biedējošajam.

-Paldies, ka iemācijāt man slēpot, – skan kautra balss pār autobusa sēdekļa atzveltni.

– Lūdzu! –  pie sevis nodomāju, ka neko īpašu neesmu paveicis. Bet neko tādu jau arī nevajag. Pati dzīve ir visvērtīgākais garīgais ceļš.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s