Falls jeb es tevi gribu

Ir pirmdienas rīts. 8:30. Sēžu pie rakstāmgalda. Secīgi rakstu dienasgrāmatā 8. janvāra notikumus.

Ieraksts nr. 1.

Piecēlos 6:00. Precīzāk, telefons nozvanīja pulksten 6:00 un tad es gandrīz atvēru acis.  Vēl minūtes 20 virināju acis ciet un vaļā (atslābinošais Ziemassvētku brīvdienu laiskais dienas ritms kā svara bumbas nogūlies uz maniem plakstiem). 6:20 izrāpjos no gultas. Dodos uz virtuvi un pagatavoju Ievai rīta kafiju. Ielieku kaķim bļodā našķi. Kafijas krūze smaržo istabā uz galda un es dodos uz vingrošanas zāli. Mana zāle atrodas tepat istabā blakus gultai uz grīdas. Izripinu vingrošanas paklājiņu un nostājos izejas pozīcijā. Visas darbības veicu “autopilota” režīmā. Esmu gatavs rīta jogai. Mans runcis, Persijs, ir pabeidzis mieloties un steidz ieņemt SAVU vietu uz MANA vingrošanas paklāja. Atkal. Esmu viņam neskaitāmas reizes skaidrojis, ka tas ir MANS PAKLĀJS. Bet katru rītu atkārtojas viens un tas pats. Ieraduma spēks. Neko darīt. Esmu atmetis domu “izskaidrot” kaķim, ka …. (ko gan es cenšos panākt, lai daba maina savus mūžīgos likumus, tāpēc, ka es tā gribu?) Vienkārši un maigi ar kāju pastumju runci sānis. Tagad kaķis ir “savā” vietā. Blakus “manam” paklājam (kaķim nav sapratnes par “mans” un “tavs” jēdzienu nozīmi). Es stiepjos pretī debesīm kā koks, noliecos pie zemes kā suns, uzmetu kūkumu kā kaķis, nolaižos uz grīdas kā tārps, izliecos atpakaļ kā čūska, virpuļoju un griežos kā garā pupa, manās dzīslās un miesās plūst silta dzīvības straume. Sastāvējušā dīķa ūdeņi sakustās. Tagad esmu pamodies. Esmu silts kā tikko no krāsns izcelts plācenis. Saripinu paklāju un esmu gatavs brokastīm.

Ieraksts nr.2.

Pēc brokastīm 7:40 vedu bērnus uz skolu. Ārā ir vēss. Mans siltais plācenis strauji dziest. Pa nakti ir uzsnidzis sniegs.  Noslauku sniegu no auto un dodamies ceļā. Satiksme rit lēni. Pēc Ziemassvētku brīvdienām pilsētas ierastais ritms šķiet miegains, tāds kā autopilota režīmā. Pie skolas izlaižu bērnus un dodos atpakaļ uz māju. Braucu garām sētai. Ar acīm nofotografēju zīmējumu uz sētas. Kails pimpis uz sētas dēļiem. Radio atskaņo dziesmiņu par dzīvošanu uz asmeņa. Dziesma sākas ar vārdiem, kaut kas nav kārtībā ar pasauli šodien, bet es nezinu, kas  ……

Ieraksts nr. 3.

Kāpju augšā pa kāpnēm. Atslēdzu durvis un steidzu novilkt mēteli. Rokas ir nosalušas.  Mājās esmu viens (ja neskaita kaķi, divus suņus, 100 domas manā galvā un sajūtu, ka esmu nosalis). Pieglaužos pie siltas krāsns un sildos. Man vēl ir pusstunda, tad došos uz darbu. Pieglaužu vaigu pie siltās virsmas un aizveru acis. Acu priekšā nostājas pimpis uz sētas. Atveru acis. Ir laiks veikt ierakstu dienasgrāmatā. Nē, vēl drusku jāpasildās. Apsēžos pie galda un sāku.

Ir pirmdienas rīts. 8:30. Bet man no prāta neiziet tas pimpis uz sētas. Sāku apsvērt domu, ka tas ir labs temats jaunam stāstam. Vēl tikai jāizdomā nosaukums. Piemēram: pimpis uz sētas. Nē. Varbūt: falls. Nav tas. Atceros, ka pie mūsu mājas uz apputējuša 1.stāva stikla vitrīnas ar pirkstu uzvilkts viens tieši tāds pats. Liels loceklis. Tādi pimpīši ir uzzīmēti visās pilsētas malās uz sētām, sienām, tilta balstiem, afišu stabiem, paceļamajiem vārtiem un iegrebti ar nazi uz koka durvīm.

– Kāpēc tas ir tik svarīgi, zīmēt kailu dzimumorgānu publiskā vietā? Kāds ir vēstījums?

 Minēšu. Varbūt vēstījums ir:

– Dārgā, dārgais, es tevi mīlu?!

(mīlu skan cēli, bet faktiski nozīmē – es tevi gribu. Es gribu savukārt nozīmē – es gribu, lai mans krāns būtu tevī. Tas nozīmē es esmu tevī un tu esi manī. Robežas saplūst. Kāds, kurš neesmu es, tagad ir daļa no manis. Jocīga doma, jo nāk prātā vārdi no Bībeles – es un Tēvs esam viens).

 Versija Nr. 1.

Tāda rīcība ir piedauzīga un amorāla – zīmēt kailas ģenitālijas uz sienām un sētām.

– Kurš labi audzināts cilvēks tā rīkotos?

Pieļauju, ka zīmēt kailas ģenitālijas publiskās vietās spēj vien neizglītoti, amorāli, rupji, vulgāri, zemāko instinktu atkarībā slīkstoši tipi. Nekāda smalkuma un gaumes. Tas ir tas pats, kas atpogāt bikšu pogas, atkailināt savu “mantību”, lai visi skatās, un platiem soļiem doties ielās.

– Paskatieties uz mani! Uz to, kas man ir! Vai tad tas nav skaisti?!

 Šāda pastaiga ātri beigsies īslaicīgās aizturēšanas izolatorā, lai noskaidrotu “pikantos” apstākļus.

– Kurš gan grib izolatorā noskaidrot “pikantos” apstākļus?

 Bet pamat instinktu izolatorā neiebāzīsi. Tas vienmēr meklē izejas un ejas. Un atrod pilsētas skatlogus un sētas stabus, lai uztrieptu savu anonīmo vēstījumu:

 – Paskaties uz mani! Tas esmu es! Es tevi gribu! (uzzīmēts – pimpis)

Versija Nr.2.

Kopš neatminamiem laikiem (iespējams, ka neatminamie laiki sākās dienā, kad Dievs izņēma no Ādama ribas kaulu, lai no tā pagatavotu nevis pusdienas, bet sievieti) cilvēki tiecas viens pēc otra, pēc savas otras pusītes. Būt kopā ar mīļoto, tiekšanās vienam pēc otra, vēlme pēc tuvības ir cilvēka būtība. Ar krāsu nemākulīgi uztrieptais kaila falla siluets uz sētas ir atgādinājums:

– Cilvēkam nav labi vienam būt!

(lai arī izpildījums ir vulgārs, tas tomēr norāda uz cilvēka būtību, uz vēlmi pēc otras pusītes, pēc tuvības, pēc seksa).

Lūk, īsumā divas versijas. Pirmā sākas rupji un beidzas rupji (neiziet ārpus savām robežām), otra – ārēji izskatās rupja, bet norāda uz iekšēju dziļumu, cilvēka būtību un uz dievišķo cilvēkā (dodas pretī otram, ārpus sevis, savām robežām).

Patiesībā runa nav tikai par seksu vai fizisku tuvību. Sekss ir darbība, ārēja forma, kas saistīta ar to, kas ir iekšā (vai arī iekšās, kā labāk tīk. Ne velti ir teiciens, – vecīt (vecenīt), tev ir iekšas!)

Stāsts par pimpuku un vēlmi tuvoties otram ir stāsts par ego uzzīmētajām robežām. EGO nav kāds ļaunais pavedinātājs kaimiņvalstī, blakus pilsētā vai pretējā mājā pāri ielai. Ego dzīvo daudz tuvāk. Ego dzīvo mūsos. Un robeža, kurai ego nekad nepieļaus tuvoties, ir BAILES (tik daudzi piekrīt dzīvot aprēķina attiecībās, jo baidās, ka pazaudēs vecāku atbalstu, naudu, mantojumu, īpašumus, labo slavu un visus citus redzamās pasaules spīguļus, kuri ir bezvērtīgi krāmi, ja nav saskaņā ar cilvēka iekšējo būtību).

Jeb kura darbība, kas māca cilvēkiem nebaidīties no kļūdām (tajā skaitā fiziska tuvība), ir ego uzzīmēto robežu šķērsošana. Tas, ka kļūdies, nozīmē vienīgi to, ka esi šeit. Šeit ir vienīgā vieta, kurā tu patiesi esi. Šī vieta saucas TAGAD. Visas citas vietas ir vai nu pagātnē, vai nākotnē. Tās ir neīstas un pastāv vienīgi kā doma galvā par to, kas bijis vai būs.

Cilvēka būtība, iekšējā pasaule, “iekšas” ir vieta, kurā satiekas cilvēks ar Dievu, vulgārais ar dievišķo, pareizais ar nepareizo, grēks ar atpestīšanu, ciešanas ar svētlaimi. Tieši te, šajā vietā, TAGAD ir cilvēka darba vieta un cīņas lauks. Tas ir naža asmens, pa kuru staigājam (kā tajā dziesmiņā par pasauli, kas sagājusi “sviestā”). Neviens cits, izņemot pašu, nepalīdzēs izkārpīties no sviesta un noturēties uz naža asmens.

Naža asmens ir šaurais ceļš, pa kuru iet retais. Plats un gluds ir taisnais ceļš, pa kuru iet daudzi. Dzīve uz naža asmens ir dzīve nomodā. Tā ir dzīve tagad. Tikai tagad ir iespējama sevis vērošana, sevis iepazīšana dažādās situācijās, kurās mēs iesaistāmies iekšējos dialogos ar balsi galvā, kas attur mūs pieņemt nepārbaudītus, pārsteidzīgus, nedrošus un nepareizus lēmumus.

Nav nozīmes, cik reizes dienā mēs kļūstam nikni, nemierīgi, satraukti, uzbudināti vai nobijušies, svarīgi ir nepalikt ego būrītī, neapstāties baiļu priekšā. Uzdrīkstēties pieņemt nedrošus lēmumus un apzināties, ka ego, balss galvā, darīs visu iespējamo, lai noturētu mūs niknus, nemierīgus, satrauktus un uzbudinātus, ir garīgas izaugsmes pamatnosacījums. Ego tā ir viltus identitāte, tās ir neesošas robežas. Cilvēka būtības pamat uzstādījums ir RADĪT MIERU UN MĪLESTĪBU sevī un apkārt sev. Tāds ir Radītāja, Inteliģences, Dieva, kas radījis visu Esošo uzstādījums, kas nepazīst robežas.

Paceļu acis. 8:56. Nu gan laiks doties uz darbu. Izeju uz ielas. Nobildēju pimpuku uz stikla rūts (varbūt foto nopublicēšu blogā. Tomēr, nē. Tādi daiļdarbi ir uz katra stūra).  Ak, jā nosaukums ir – falls jeb es tevi gribu.

Viena atbilde “Falls jeb es tevi gribu”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s