Šis mirklis ….

Svētdien aizbraucām pie vecākiem. Ieva ar manu mammu ilgi nekavējoties devās ziemassvētku tūrē pa veikaliem. Es ar tēti palikām mājās. Kamēr mūsu liktenīgās sievietes bija prom, mums vīriem bija daudz laika aprunāties par dzīvi. Mēs runājām, runājām un runājām par visām pasaules tēmām sākot ar pasaules radīšanu, Dieva eksistenci, pasaules reliģijām un sarunas noslēgumā pietika pat pāris mirkļiem klusuma.

– Ja cilvēks 20 gadu vecumā vēl nav kristietis, tad viņam nav sirds. Bet, ja 30 gadu vecumā cilvēks vēl ir kristietis, tad viņam nav prāta, – pārtraucot mirkli klusuma, tētis citē senu teicienu.

I. Daļa. SIRDS

Es stāvu Cesvaines pils parka estrādē. Cauri biezai koku lapotnei spraucas cauri silti saules stari.  Vējš šalc augstu virs manas galvas un loka koku galotnes kā okeāna viļņus. Blakus man stāv tētis un mēs sarunājamies ar mācītāju no Austrijas (notikums risinās 1991. gada vasarā. Toreiz man bija 12 gadi).

Tā ir parasta svētdienas pēcpusdiena un kopā ar mammu un tēti esmu atnācis uz estrādi noklausīties kristīgo jauniešu no Austrijas koncertu un mācītāja publisku uzrunu. Pēc pasākuma mēs nolemjam izmantot izdevību, lai aprunātos ar gudru vīru no ārzemēm aci pret aci. Saruna norit vāciski. Mums palīdz tulks. Tētis jautā par kristietības būtību un reliģisko rituālu nozīmi. Skaidrības labad tētis jautājumu iesaiņo līdzībā par cilvēku uz vientuļas salas (man vienmēr patīk klausīties līdzības, jo tā vislabāk var izprast, par ko tieši ir stāsts).

Tēta jautājums:

– Vai cilvēks, kurš dzīvo uz vientuļas salas un nekad nav saticis nevienu, kurš stāstītu par Jēzu Kristu, un nekad nav lasījis Bībeli, pēc nāves nonāks paradīzē?

Neatceros mācītāja atbildi. Atceros, ka atbilde uz tēta jautājumu izvērtās par stundu garu sarunu. Vārdi, vārdi, daudz vārdu. Es stāvēju pa vidu starp diviem lieliem vīriem, kas kaismīgi diskutē un es centos atrast savu vietu notiekošajā. Izteiktie vārdi sitās pret zaļajiem okeāna viļņiem virs mūsu galvām un nozuda virzienā, no kurienes spraucās cauri saules gaisma. Es centos noķert pateiktā jēgu, kaut ko svarīgu. Bet. Nekā. Vien žilbinoši saules stari, vēja šalkošana un neskaitāmu vārdu birums čaukstot izkusa kā putas viļņu mugurās. Un tad kaut kas notika. Kad saruna strauji tuvojās neizbēgamām beigām, mācītājs pasniedzās pēc nelielas grāmatas melnos vākos un atvēra to. Viņš tur kaut ko ierakstīja un pasniedza man. Es paņēmu grāmatu, pateicos un mēs devāmies mājās. Mājās es atvēru nelielo grāmatu. Iekšā bija rakstīts Jaunā Derība (man tas likās dīvains grāmatas nosaukums, jo saistījās ar vārdu “derības”. Es domāju, kurš ar kuru un par ko ir saderējis, no jauna, atkal, vēl reiz). Tad es pāršķiru lapu un tur uz iekšējā vāka ar zilu tinti uz mani raudzījās neskaidrā rokrakstā slīpi uzvilkti burti vācu valodā:

– JESUS IST DEIN TREUER FREUND! ER VERLÄSST DICH NIE!

( aptuvens tulkojums – Jēzus ir Tavs patiess draugs. Viņš Tevi nekad nepametīs.)

Nesen kārtojot grāmatu plauktu atradu Jauno Derību, bet lapa ar ierakstu un autogrāfu bija izplēsta. Tomēr, lai arī pagājuši daudzi gadi un mācītāja vārdu esmu aizmirsis, vārdus, ko mācītājs ierakstīja Jaunajā Derībā, es atcerēšos vienmēr. Šie vārdi mani pārsteidza un ieinteresēja. Es nespēju aptvert, ka svešs cilvēks, mācītājs no Austrijas, kuru es satiku pirmo reizi mūžā, pazīst kādu, kurš grib būt ar mani kopā un būt mans draugs.

– Kas tas par Jēzu, kuru es nepazīstu, bet kurš acīmredzot pazīst mani un grib būt mans patiess draugs? Kaut kāda mistika!

Tas izklausījās neticami, ka man beidzot ir īsts un reizē noslēpumains draugs. Sajutos tā, ka manā iekšējā tukšumā paveras aizkars, kas atsedz manam skatienam apaļu restorāna galdiņu, pie kura sēž divi suņuki un loka iekšā garos makaronus – spageti (katru reizi sajūsminos par vārda “makaroni” izrunas atšķirībām. Citi izrunā vārdu makaroni noapaļojot burta “o” skaņu, citi izrunā īso “o”. Noapaļotā “o” izruna mani sajūsmina visvairāk. To dzirdot, uz mēles sajūtu miltaino klīsterim līdzīgo saķepušu makaronu pikuča garšu. Tādus parasti pasniedza skolas ēdnīcā. Jautri! Bet suņi multenē ēd spageti, tie nav makarooooni. Kaut arī spageti pārvārot sanāk tas pats vecais labais makarooonu klīsteris. Bet tagad atpakaļ pie suņiem restorānā).

Suņu acīs kautri zaigo mulsums un te pēkšņi sūcot iekšā garo makaronu spageti, suņuku lūpas tuvojas, līdz neviļus saskaras. Izrādās, ka viņi iesūc vienu un to pašu makaronu, tikai katrs no sava gala (tas ir mīlīgs skats no kādas multenes, ko bērnībā skatījos).

Mācītāja ierakstītie vārdi Jaunajā Derībā ir garais makarons spageti, kuram otrā galā jābūt kādam, kurš ir mans patiess draugs.

Es sāku sūkt iekšā to makaronu. Atvēru grāmatu un sāku lasīt Jauno Derību. Es meklēju noslēpumaino draugu. Tomēr ar lasīšanu necik tālu netiku, jo makarona galā parādījās nevis mans noslēpumainais draugs, bet bars cilvēku ar neizburtojamiem vārdiem. Tas bija garš saraksts ar cilvēku vārdiem, kuri viens pēc otra dzima un dzima, un nebeidza dzimt. Vienīgais vārds, kas man bija kaut cik izlasāms un pazīstams, ir Tamāra, kura dzemdināja Ferecu un Caru. (nesaprotu, kam man tas viss, ja meklēju patiesu draugu, bet atrodu nepazīstamu cilvēku ciltsrakstus).

Es aizvēru grāmatu. Makaronu izspļāvu, kaut arī miltainā klīstera garša mutē vēl kādu laiku neizzuda. Tomēr mana sirds čukstēja, ka tādam draugam ir jābūt. Sirds mudināts es bez izpratnes un, taustoties tumsā, tuvojos tam aizkaram, aiz kura jābūt apaļam galdiņam, pie kura sēdētu mans noslēpumainais draugs un teiktu:

– Andri! Nu tad beidzot tu mani atradi! Es jau sen Tevi gaidīju. Kur Tu tik ilgi kavējies? Vai vēlies uzēst ar mani kopā makaronus? (nē, satraukumam nav pamata. Te viss ir kārtībā, jo mans noslēpumainais draugs noteikti izrunātu vārdu makaroni ar īso “o”. Es vismaz tā gribētu domāt. Lūdzu, nenodari man to!)

Mācītāja ierakstītie vārdi bija kā caurvējš, kas pavēra aizkaros spraugu uz iekšējo pasauli, kurā mīt bezdibenīgs tukšums, no kura uzpeld ilgas pēc kāda, kuram es būtu nozīmīgs un svarīgs. Vējš rāmi pūta manu laiviņu pār dzīves okeānam un es slīdēju pretī pasaules malai. Tuvojos tam neredzamajam aizkaram, kas nošķir redzamo no neredzamā. Tuvošanās aizkaram es salīdzinātu ar tuvošanās pasaules malai laikā, kad cilvēki uzskatīja zemi par plakanu disku.  Tādā gadījumā pasaules mala ir aizas mala, kurai pietuvojoties var viegli pārkrist pāri (šādu kritienu bezdibenī sauc par bez konceptuālo domāšanu vai par bezvainīgo ieņemšanu. Tā ir domāšana, kuras galvenais ofiss nav prāts un lēmumu pieņemšanas vieta ir SIRDS). Tomēr iespējamais kritiens bezdibenī mani neatturēja meklēt noslēpumaino draugu, jo vēlme aizpildīt manī mītošo tukšumu bija lielāka par bailēm no nezināmā.

Mana sirds klusi čukstēja man, ka tāds draugs noteikti ir. Un es piekritu, ka tādam noslēpumainam draugam ir jābūt! Ja jau mācītājs tā ir uzrakstījis, viņš noteikti kaut ko zina, ko nezinu es. Un, ja tā, tad es to uzzināšu. Tas ir tikai laika jautājums, kamēr es uzmeklēšu manu noslēpumaino draugu.

II. daļa. Prāts.

Gāja gadi. Bet es turpināju meklēt savu noslēpumaino draugu. Es meklēju piepildījumu iekšējam tukšumam, manai vēlmei pēc patiesa drauga. Un dabā tukša vieta nemēdz būt. Tukšumu pamazām aizpildīja jauki stāsti no Jaunās Derības par Jēzu no Nācaretes. Man patīk vienkārši cilvēki un iepatikās arī galdnieks, kurš pastaigājas ar basām kājām, gana avis, jāj uz ēzeļa un sarunājas ar cilvēkiem. Kļuvu par dedzīgu kristieti. Tomēr komplektā ar jaukajiem stāstiem par Jēzu, tā teikt makarona otrā galā, es centos norīt neizpildāmas pavēles, grūti izskaidrojamus uzstādījumus, pretrunīgus apgalvojumus un kamēr to visu centos kaut kā dabūt sevī iekšā, saņēmu pirkstu kratītāju komentārus, ka jārij neuzdzerot.

Reizēm es noskaitos uz visiem pirkstu kratītājiem un visām neizpildāmajām pavēlēm un centos izspļaut to makaronu. Tomēr tas izrādījās grūtāk, nekā biju domājis.  Makarons pieņēmās spēkā un vēlās kamolā kā tāda sniega bumba līdz iestrēga manā rīklē. Es cerēju to bumbu izkausēt ar karstvīnu un spirtotiem dzērieniem, bet tā nekusa. Sasodīts! Tā makaronu bumba tupēja manā rīklē kā piepūties balodis un kūkoja:

– Tikai tad, kad tu labosies, tikai tad, kad tu būsi tāds, kad nonāksi tur, nolaidīsies uz ceļiem, kad būsi mainījies, labāks, kad vairs nedarīsi tā, tikai tad, tikai tad …………………. UN VISPĀR TIKAI PARADĪZĒ!

Tāpēc es neciešu stāstus par iztēlotām paradīzēm, par neaizsniedzamu nākotni, par traukšanos kaut kur – nezin kur, par dzīvošanu “pagaidām” un nekad nenonākšanu gala mērķī pa īstam. Es dzīvoju prātā radītu kristieša dzīvi, kas saucas – visu laiku garām tam, kas man jau IR. Absurds! Kad gribēju atkratīties no tā absurda, kas tupēja manā rīklē un kūkoja dziesmiņas galvā, es uzmeklēju savu draugu, kurš teica tā:

 – NEVERMIND! (aptuvens tulkojums – pie kājas)

Es saplēsu kreklu un izplēsu biksēs caurumus. Nēsāju garus matus un ar plaši atvērtām rokām apskāvu manu muzikālo draugu, kurš solījās pieņemt mani tādu, kāds esmu. Beidzot, ir kāds, kurš nevēlas mani pārtaisīt. Draugs, vārdā Kurts Kobeins no grupas NIRVANA (mana mīļākā grupa toreiz un tagad) man teica:

– Come as you are! (aptuvens tulkojums – nāc kāds tu esi. Dziesmas ievadošie akordi kaut uz mirkli izkausēja vainas apziņas bumbu manā rīklē un siltums mutuļoja manās vēnās kā pavasara palojošās upes).

Un es nācu. Es skrēju. Lēcu. Kliedzu un vārtījos pa grīdu kā epileptiķis un dziedāju līdzi dziesmas vārdus. Tā bija īsta nirvāna (iekšēja atbrīvotības sajūta, sviedru aumaļas un siltums visā ķermenī).

III. Daļa. Ne – prāts

Ir brokastu laiks. Ēdot runājamies par ķermeni. Saku saviem dēliem, ka cilvēka ķermenis ir apbrīnas vērts. Tas paveic tādas neticamas lietas, par kurām mums nav ne mazākās nojausmas. Ķermeņa dzīvībai būtiskās darbības norisinās bez mūsu līdzdalības (bez prāta līdzdarbības). Miegā vai nomodā, gribam vai nē, viss notiek tāpat. Ķermenis turpina pumpēt asinis, regulēt asinsspiedienu, vielmaiņu, gremot barību, elpot, noturēt līdzsvaru utt. Ķermenis ir kā super – jaudīgs dators, kas pats zina, kas jādara. Tas darbojas ar tādu precizitāti un gudrību, kāda mums sapņos nerādās.

– Tēt, varbūt Dievs dzīvo mūsu vēderā?! – iestarpina Gustavs.

– Jā, iespējams! – es atbildu.

Nebiju iedomājies, ka Dievs varētu dzīvot cilvēka vēderā, bet izklausās ticami. Kurš gan cits spētu tik gudri pārvaldīt cilvēka ķermenī notiekošo? Es nezinu, vai Dievs dzīvo cilvēka vēderā vai, kur citur. Bet es zinu, ka ķermenis ir durvis uz neredzamo pasauli aiz aizkara (reiz vārdos neizsakāmas sāpes man pavēra aizkaru un es nonācu klusajā istabā. Klusās istabas pieredzi esmu aprakstījis stāstā – Laiks klusēt un laiks runāt).

Kāpēc es to visu stāstu, jūs jautāsiet. Labs jautājums, kam seko vēl labāka atbilde. Un tā nav vienkārši laba atbilde. Atbilde ir makarons, kuram otrā galā ir noslēpumainais draugs. Jā, tas ir noticis. Beidzot es esmu atradis savu noslēpumaino draugu. Bet, pirms atklāju kārtis, vēlos pārstāstīt stāstu par kādu svētu/apgaismotu mūku, kurš, atrazdamies uz nāves gultas, savu mācekļu ielenkts, atbild uz pēdējo jautājumu. Māceklis jautā:

– Skolotāj, lūdzu pasakiet uz atvadām mums kādu gudru padomu! Kā, lai mēs dzīvojam, kā lai tiecamies pēc apskaidrības un iekšēja piepildījuma?

Skolotājs ievelk elpu un, brīdī, kad uz mājas jumta atskan troksnis, saka:

– Dzirdiet, kā vāverīte skrien pa jumtu? Cik tas ir jauki! – to pateicis aizver acis.

– ŠIS MIRKLIS – tā ir atbilde

(piekrītu, pilnīgs ……………………. vājprāc, ne – prāc un apsruds, viss kopā sakrustots. Vai pamanījāt pareizrakstības kļūdas, es arī …… smaidiņš).

Šis mirklis ir īsts. Šis mirklis ir vienīgais, kas mums ir. Nekā cita nav. Šis mirklis nav ne īss, ne garš. Šis mirklis vienkārši IR. Šis mirklis ir viss un nekas. Kristus reiz teica – esiet nomodā.

Ir pienācis laiks mosties! Pamosties, lai atvērtu neredzamu aizkaru un ienāktu šajā mirklī. Tikai šis mirklis pieņem mani tādu, kāds esmu (bez prātā radītiem stāstiem kāds es reiz biju un kādam man vajadzētu kļūt).

Šis mirklis ļauj sajust kā vējš glāsta manus matus, kustina koku galotnes, kā saules stari žilbina manas acis un mūsu lūpas saskaras.

– Cik tas ir jauki! Beidzot mēs satikāmies, mans noslēpumainais draugs! Vai vēlies uzēst ar mani kopā makaronus?

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s