Mana Latvija

 – Uzraksti par Latviju! – saka man Ieva vairākas dienas pirms 18. novembra svinībām.

– Nezinu, jāpadomā. Nav īsti mana tēma.

Turu drošu distanci aiz priekšā braucošā BMW. Šodien ir otrdiena vai trešdiena. Nezinu. Dienas lido vēja spārniem. Tikko spēju tām traukties līdzi. Reizēm nespēju. Iedegas spožas stop signāla lampas. Piebremzēju.

Uz ietves pie sētas stāv cilvēks ar suni. Suņa pakaļkājas ir piesaitētas ratiņiem uz divām riepām. Suns spēj pārvietoties tikai uz priekšējām ķepām. Pirmo reizi redzu suni ar kustību traucējumiem. Dzīvnieks pārvietojas lēni un neveikli.

Radio ziņo, ka Eds Šīrans (Ed Sheeran) laidīs klajā jaunu dziesmu sadarbībā ar mākslinieku, kura vārds tiks izpausts dienu pirms dziesmas iznākšanas dienas gaismā. Jaunā dziesma būšot nākamais Despacito (dziesma, kurai youtube kanālā šodien ir 4,5 miljardi skatījumu – uhhh).

Vakar biju izstādes atklāšanā “Dvēseles anatomija” (tas ir manas sievas Ievas – labi rīmējas – sieva Ieva, Ieva sieva – izlolots un īstenots starpdisciplinārs projekts, kura ietvaros vizuālās mākslas studenti iepazīst medicīnas studentu pasaules redzējumu un otrādi. Mākslinieks glezno, medicīnas students pozē, bet abi kopā un katrs atsevišķi ļaujas jaunajam, nezināmajam, vēro procesu un meklē savu vietu notiekošajā, meklē savu vietu, nozīmi, piederību un jēgu kompozīcijā, ko par dzīvi sauc). Vakar, 27. novembrī pulksten 17:00 Medicīnas muzejā (acu priekšā redzu plakātu ar datumu un laiku. Tā ir mana redzes atmiņa) notika portretu atklāšanas pasākums. Tā tad šodien ir otrdiena.

Esmu piebraucis pie mājas. Skatos ārā pa auto logu. No pelēki miegainas rīta segas spraucās ārā jaunas dienas apgarota seja. Vāri oranžīga gaisma spoguļojas Z torņu stiklotājās rūtīs. Tikko pie skolas izlaidu savus mazākos puikas Pēteri un Gustavu.

– Tēt, paldies, ka atvedi! Lai Tev veicas darbā! Mīlu Tevi! – pār sēdekļa atzveltni pārliecies uz priekšu pie mana bārdainā vaiga piekļāvies un, dodams man buču, saka Gustavs vienkāršākos un nozīmīgākos vārdus pasaulē.

– Paldies! Lai Tev arī jauka diena! Mīlu! – atbildu.

– Paldies, tēt! Mīlu Tevi ļoti! Lai Tev veicas darbā! – bučodams mani vaigā, saka Pēteris.-

– Paldies, lai Tev veicas skolā! Mīlu Tevi!

Noklaudz auto durvis un abi brašuļi pazūd manam skatam skolas pagalmā. Esmu viens pats. Lēni ripoju cauri pilsētas blīvajai satiksmei un dodos pretī dienai, kas mostas. Rakstīšana ir vientuļākā nodarbe pasaulē. Mani sabiedrotie ir neveikli teikumi, kas gārdz par manu vēlmi nesapīties savā nepaturamajā apmātībā ar rakstīšanu. Bet lai! Es neveikli turpinu kā tas suns uz priekšējām ķepām.

Esmu nezināmā un jaunā vietā. Vēroju šo brīdi. Esmu apstājies. Mans auto turpina ripot un nes mani pretī otrdienai, trešdienai ….piektdienai….. pretī nezinu kam. Tas, ko es zinu, ir tas, ko es jūtu ar visu savu augumu, ar katru sirds pukstu, katru ieelpu un izelpu.

Un es zinu, ka mana Latvija ir vienkāršākie un patiesākie vārdi pasaulē:

 – Paldies, ka atvedi! Lai Tev veicas darbā! Es Tevi mīlu!   

Mana Latvija ir mirkļi, kad apstājos, lai būtu kopā ar mīļajiem. Es klausos un dzirdu, ko man saka Pēteris un Gustavs automašīnā pie skolas. Pirmajā brīdī es apjūku un esmu jaunā nezināmā vietā. Ieslēdzas mans vērīgums, kas te notiek. Vērīgums pret tuvāko ir dārgāks par visu pasaules zeltu, ko mēs visbiežāk novērtējam tikai tad, kad iespēja pateikt savam tuvākajam vienkāršākos un nozīmīgākos vārdus pasaulē ir palaista garām.

Mana Latvija ir manas vecmammas glāstošais acu smaids, kādu redzēju, kad uzlūkoju viņu pēdējo reizi savā mūžā (toreiz jutos apjucis un nobijies un nepateicu neko no tā, ko būtu gribējis).

Mana Latvija ir mirkļi, kad apstājos. Kad apstājos ielas vidū pēc neprātīga skrējiena, lai nenokavētu zobārsta vizīti pulksten 8:00 no rīta. Es stāvu ietves vidū un esmu sastindzis. Kustās tikai mirklis vērības un manas acis, kas vēro strazdu, kurš rīta agrumā dāsni bārsta savus treļļus tepat blakus koka zarā.

Mana Latvija ir koka smarža. Koka smarža, kādu spējis pārnest no dabiskās vides industriālajā vidē arhitekts Juris Poga. 15. novembrī apmeklēju koncertzāli Cēsis.  Arhitekta Jura Pogas veikums mani pārsteidza. Gaumīgi, funkcionāli un ar koka smaržu, kuru sajūtot – es apstājos. Es apstājos, lai būtu vērīgs.

Mana Latvija ir godīga, nesavtīga sevis došana ar prieku, kādu ikdienu dāsni man dāvā Ieva, piekļaujoties manam augumam un apskaujot mani.

Mana Latvija ir krāsns, kas kurās virtuvē un izdala siltumu ap saimes galdu, pie kura mēs visi kopā šad un tad mēdzam, jautri čalodami, vakariņot, skatīties viens otram acīs un ļauties būt kopā viens priekš otra.

Mana Latvija ir starpdisciplinārs projekts, kas pārsteidz mani ik uz soļa, kad apstājos mirklī, lai meklētu dzīves nozīmi un dzīves nozīme meklē mani.

Mana Latvija ir pārsteidzoši mirkļi, kad notiek kaut kas tik vienkāršs un reizē ārkārtīgi nozīmīgs.

Acu skatieni satiekas. Austošs rīts raugās uz mani un es raugos austošā rīta gaismā. Pār manām lūpām plūst vienkārši un nozīmīgi vārdi:

– Es Tevi mīlu, Latvija!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s