Lielos vilcienos un mazos vagonos

–   Tas nav iespējams! Bet es to izdarīšu!

– balansēdams uz dvīņu torņa jumta pārkares 410 m augstumā, saka aktieris filmā uz ābolīšdatora ekrāna. Ekrāna spozmes izlietajā gaismā vāri blāzmo tumsā Ievas un mana seja. Zinu, ka blāvā ekrāna gaisma mēdz lēni un nemanāmi aprīt dvēseli, bet tik un tā man patīk noraudzīties kā acu zīlīšu melnās akas dziļumos spulgo zilganblāvā virtuālās pasaules gaisma. Mēs skatāmies vakara filmu gultā un sekojam kustīgo bilžu iedomātajām trajektorijām no Filipa Petī (Philippe Petit) jeb ”cilvēka uz virves’ dzīvesstāsta. Filips iemantoja slavu 1974. gadā 7. augustā, kad pārgāja pa virvi starp dvīņu torņiem, Pasaules tirdzniecības centrs World Trade Center (WTC) Ņujorkā, ASV. Iespaidīgi!

Pēkšņi vienvirziena gaismas kūli starp acu zīlītēm un ekrānu pāršķeļ spilgts gaismas ugunskurs uz galda. Satrūkstos. Uz galda liesmo mobilais telefons. Nopīkst īsziņas signāls. Labi, ka čalis uz dvīņu torņa jumta malas to neredz un nedzird (pie sevis nodomāju. Man ārkārtīgi nepatīk augstums. Un vēl vairāk neciešu, ja kāds grib “pajokot” un uzsāk grūstīšanos vai stumšanu tuvāk jumta malai). Paceļos sēdus un pagriežu galvu uz galda pusi. Liesmojošais zilganbaltās gaismas ugunskurs kā bākuguns sauc mani ārā no kino gaismas tuneļa, prom no dvīņu torņa jumta malas.

– Kurš tādā nepiemērotā brīdī raksta īso ziņu? –  pie sevi noņurdu.

– Padod man, lūdzu, telefonu, – saku Ievai.

Ieva pasniedzas ārā no gultas un padod man telefonu. Sagatavots jauns LMT rēķins – spīd paziņojums telefona ekrānā.

Nekas tāds. Pienācis kārtējais rēķins par telefonu. Pirms aizvērt īso ziņu un mesties atpakaļ uz jumta malas, ziņkāres vadīts paskatos, cik tad būs jāmaksā. Summa 65 eiro un 10 centi.

– Ko!? Kas tas tāds? – acu zīlīšu melnās akas dzīles nodzirksteļo sprandas nervus nospriegojoši baltas strāvas triecieni. Vēl ar vien turu rokās mobilo ierīci, kas pārvērtusies par elektrozuti, kuru pārpratuma pēc esmu noturējis par savu telefonu. Mans elpošanas ritms ir divreiz ātrāks un mana satrauktā prāta turbīnās vienā acumirklī mutuļo visa Ķeguma, Aizkraukles un Pļaviņu HESa jauda kā pavasara plūdu laikā.

– Tā noteikti ir kļūda! Tas nav iespējams! Man dzīve nekad nav bijis tāds rēķins par telefonu! Pat tad, kad esmu pārrunājis atļautos limitus, esot ārzemēs. Kas te notiek? – pētu rēķinā norādīto informāciju.

Sašutums manī pieaug gaismas ātrumā un manu acu zīlīšu melnās dzīles ir izpletušās visuma apmēros. Es liesmoju kā ugunscilvēks bezgalīgi melnā visumā gatavs sadedzināt, pāršķelt un satriekt visu savā ceļā. Pirmais, ko vēlos sašķaidīt miljoniem sīkās galaktikās un aizsviest miljardiem gaismas gadu tālumā, ir cipars 65.10. Tas ir sātana cipars. Tas ir elektrozutis, kas slēpjas dvēseles akas dziļumos un tagad izniris, lai saēstu manu mieru, labsajūtu, vakara kino baudīšanas prieku, visu, kas man dārgs un svēts.

– Nolādēts! Kā es neciešu šo nevaldāmo un “nevēlamo notikumu” pēkšņo tvērienu aiz sprandas (vai arī zemāk. Nē, vēl zemāk. Bet tas, kā kuram. Mani parasti sagrābj aiz sprandas kā to dara kaķene nesot savus kaķēnus). Manī mostas aizdomas, ka dzīvei sagādā baudu darīt visu, lai brīžos, kad esmu atslābinājies un pie sevis domāju, nu gan viss man ir “bumbās”, es reāli labi ripoju pa dzīvi, lai tūlīt no tumsas dzīlēm iznirtu elektrozutis un sagrābtu mani aiz (nu ne jau aiz turienes, bet) sprandas:

– Andri, vai tiešām viss ir tik labi? Vai tikai tu neesi aizmirsis par mani?

– Kādu tevi? Es neko negribu zināt par tevi! Liec mani mierā! Un pirms aizvācies prom no manas dzīves uz neatgriešanos, parauj sev līdzi to elles ciparu 65.10!

Neturpinot attīstīt Dantes Aligjēri sižetiskās līnijas Dievišķās komēdijas manierē, vēlos pateikt:

– TAS NAV IESPĒJAMS! BET ES TO IZDARĪŠU!

Ir neiespējami nesatraukties un neuzvilkties par negaidītiem dzīves pavērsieniem, lai cik tie šķistu sīki vai lieli. Ir neiespējami ignorēt faktu, ka mans telefona rēķins ir trīskāršojies un tas mani besī ārā (apzināti lietoju žargonu, jo vārdam “bes” ir dziļa nozīme. Krievu valodā vārds “bes” nozīmē velns. Velns ir tas, kurš izvelk no manis ārā visu to, ko es negribu redzēt vai izliekos, ka tā nav. Katrā cilvēkā dzīvo kaut kas melns kā velns, kas slēpjas tumsā. Un kad melnais velns top izgaismots – to spēj izdarīt nieka īsziņas blāvā gaismiņa tumsā, lai pāri lūpām birtu daudzkrāsaini un daudznozīmīgi krievu valodas vārdi, kādiem latviešu valodā līdzīgu nav).

Nav iespējams ignorēt faktus, bet ir iespējams mainīt veidu vai leņķi kādā uz tiem raugāmies. Un šajā atziņā slēpjas viss pasaules zelts un briljanti.

 

BET ES TO IZDARĪŠU – nozīmē, ka mani neizsitīs no sliedēm tāds nieks, kā telefona rēķina īsziņa. Lai arī esmu satraucies, nikns, neizpratnē un jūtos pievilts, pat piečakarēts (protams, ka vēlāk es noskaidroju rēķina pieauguma iemeslu un tā nebija nekāda kļūda. Vienkārši tā mēdz notikt), es ļaujos satraukumam. Es ļaujos HESa mutuļojošām turbīnām un ļaujos grimšanai dzīvības spēkus izsūcošā atvarā. Es nepretojos un palaižu vaļā rokas, lai nogrimtu. Un notiek neiespējamais. Neredzamas pārvērtības. Atvars mani griež un kūleņo līdz beidzot izspļauj no savas mutes bez kādiem paskaidrojumiem  (gluži kā nav zinātniska izskaidrojuma, kāpēc karsts ūdens ievietos saldētavā sasalst ātrāk par aukstu ūdeni. Tā vienkārši notiek).

Es noraugos uz turbīnas virpuļiem, kas saplok un iesūcas kā ūdens sausās smiltīs. Viss, kam mēs pretojamies, ar ko cīnāmies, tas pieaug un vairojas. Pretestība ir dzinējspēks nemieram. Pretestība dzīvei ir nemitīga nemiera uguns kurināšana, pedāļu griešana, turbīnu mutuļošana, lai griestu iekšējā nemiera un stresa dzirnavas. Atliek ļauties notiekošajam un trauksme noplok, iekšējās trauksmes gaņģi apstājas. Atliek pateikt:

– Labi, ja jāmaksā EUR 65.10, tad maksāšu!

 

 Un turbīnās spiediens krītas, jauda zūd. Izrādās, ka velns nemaz nav tik melns, kā to mālē. Izklausās vienkārši. Pamēģiniet. Tas nav vienkārši, bet nav arī neiespējami.

Ja dzīvošana mierā, harmonijā un vienos priekos būtu tik vienkārša lieta, tad jau visi dzīvotu bez stresa un fobijām, neapmeklētu psihologus un neraudātu viens otram uz pleca, nemeklētu glābiņu centienos aizbēgt no sevis, no tā, kā es jūtos, no tā velna, kas izlien no akas melnā dziļuma. Nav viegli braukt dzīves lielajos vilcienos. Nav viegli izkāpt no mazajiem vagoniem dzīves pakaļgalā, lai izrautos no sprandu lauzoša negatīvo emociju tvēriena.

Tomēr dzīves pakaļgala mazie vagoni ir stāvgrūdām pilni. Veiksminieki, kā mēs mēdzam saukt tos, kuri brauc pārējiem pa priekšu lielos vilcienos, gadiem ir strādājuši ar sevi, lai pārietu pāri šņorei, kas savieno divus torņus 410 metru augstumā. Šie cilvēki nav izvairījušies no “besī ārā” brīžiem un izmantojuši patiesības brīdi (reiz kāds vīrs teica, ka patiesība darīs jūs brīvus), lai tiktu ārā no stindzinošā tvēriena “besī ārā”. Bez ieskatīšanās tam velnam acīs, nesanāks braukt lielos dzīves vilcienos, bet stāvēt kājās kaut kur aizmugurē mazos vagonos. Lai vadītu savas dzīves lokomotīvi, ir jāmeklē atbildēs uz jautājumiem:

– Cik lielā mērā es vēlos izdzīvot dzīvi?

– Ko es vēlos dzīvē sasniegt?

– Vai, tiecoties uz piepildītu dzīvi, esmu gatavs piedzīvot zaudējumu un kļūdīties?

– Vai esmu gatavs, ka mana sirds lūzīs vai pušu no sāpēm, kad piedzīvošu neveiksmi?

Tikai tos, kurus nebiedē ieskatīšanās velnam acīs, kurus nebiedē šādu jautājumu uzdošana sev, mēs redzam priekšējās rindās pie panākumiem bagātas dzīves  lokomotīves stūres.

Veiksminiekus un laimes lutekļus dzīve neizvēlās pēc nejaušības principa kā cipar -bumbiņas no loterijas trauka. Tā ir apzināta izvēle – tas ir neiespējami. Bet es to izdarīšu!

Viena atbilde “Lielos vilcienos un mazos vagonos”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s