7 minūtes

Pulksten 14:00 man jābūt Aizkrauklē. Skatos pulkstenī. 13:43. Līdz Aizkrauklei vēl atlikuši 26 km. Ārā līst. Ceļš ir slapjš. Negribas traukties virs atļautā ātruma. Pieļauju, ka kādas 15 minūtes nokavēšu. Mana prognoze izrādās precīza. Iebraucu Aizkrauklē un apstājos pie bankas pulksten 14:14.

Automātiskās stikla durvis atveras. 14:15 šķērsoju bankas slieksni. Banka kā izslaucīta. Saskaitu sešas darbinieces un pamanu vienu apmeklētāju. Sarunu kabīne ir aizņemta. Neko neesmu nokavējis.

Atlaižos krēslā un gaidu. Klejoju domās, līdz no nerimtīgu domu straumes dziļumiem virspusē starp izplūdušām fona skaņām iznirst skaidra balss:

– Jūsu kontā ir 28 eiro un 23 centi, – lietišķā balsī paziņo bankas darbiniece.

–  Divdesmit ……astoņi ……eiro? Tas nevar būt! – pēc nelielas pauzes novibrē satrauktas balss tembrs.

– Kad jūs saņēmāt pensiju?

– Pensiju? Nē, ne jau pensijas nauda! Tā otra! – turpina kundzīte pensijas gados.

– Jūs domājāt to, kas krājkontā?

– Jā, taču!

– Tūlīt pārbaudīšu. Tur ir 4208 eiro un 11 centi.

– Es jau nobijos. Ņemiet nost no šitās naudas.

– Labi.

– Man te stāstīja kaimiņiene, ka viņai ņemot nost banka kaut kādus procentus no naudas, kas ir bankā. Laikam reizi gadā vai pusgadā. Īsti neatceros. Es tā padomāju, cik tad banka man noņems par manu naudu? Ka tik nesanāk tā, ka ņem un ņem, bet beigās tur vairs nekā nebūs un es vēl būšu bankai parādā.

– Banka par jūsu naudu krājkontā nekādus procentus nost neņem.

– Ak, tā? Bet mana kaimiņiene teica, ka viņai ņem nost. Ziniet, es tikko taisīju jaunas zobu platītes un izņēmu no bankas 1000.00 eiro. Man banka paņēma nost 7 eiro.

– Tas ir par to, ka bankai ir laicīgi jāpiesaka naudas …

– Un ziniet, kaimiņiene man vēl teica, ka viņa dabūjusi, kaut kādu atlaidi un tagad viņai mazāk ņem nost no tās naudas bankā. Es tikko samaksāju zobu dakterim kopā 327 eiro par platītēm. Par abām platītēm kopā. Par augšējo un apakšējo. Un vēl tos 7 eiro bankai. Dakteris ir labs. Tikai nācās iet pie viņa vēl otro reizi, jo man te tā platīte spieda. Es gribu zināt, cik tad man īsti banka ņems nost no manas naudas?

– Banka par jūsu naudu krājkontā neko nost neņem.

– Ak, tā? Sakiet, neko neņem? Hmm …bet, kāpēc manai kaimiņienei ņem?

– Iespējams, ka viņai ir izsniegts aizdevums un tas saistīts ar procentiem …

– Jā, un ziniet…. es ar to čeku par zobu platītēm aizgāju uz to sociālo aprūpi. Bet viņi man saka, ka mana pensija ir lielāka par mazturīgā un nekādu naudu atpakaļ par platītēm nedabūšu. Iedomājaties? Man ir, cik tur tie eiro, vairāk un tāpēc neesmu mazturīgā. Tā sociālā aprūpe man neko nemaksās. Tā viņi teica, iedomājaties? Un vēl teica, ka tikai caur bērniem varot dabūt to naudu par zobu platītēm atpakaļ. Man ir meita. Bet viņa dzīvo Balvos. Es tak neiešu skriet pa visu pasauli, lai dabūtu to naudu atpakaļ.

Bankas darbiniece velti cenšas iespraukt kādu vārdu un paskaidrot, ko banka ņem vai neņem nost no naudas kontā. Kundzīte grib runāt un viņa ir neapturama. Kundzīte nav nākusi, lai uzklausītu, ko teiks bankas darbiniece. Kaimiņiene taču  viņai jau visu ir izstāstījusi. Ir grūti uzklausīt otru cilvēku. Kur nu vēl ieklausīties citu cilvēku sniegtajos padomos. Cilvēki grib, lai viņus vienkārši uzklausa. Katrs grib satikt dzirdīgas ausis, kas apstiprina to, ko mēs jau ZINĀM. Visideālākais sarunu partneris ir tas, kurš uzklausa un nepārtrauc. Kad monologa plūdi ir aizskalojuši simtiem izteiktu vārdu un noslīcinājuši dzelmē sarunu biedra ikvienu uzsākto centienu izteikties, seko bēdīgi slavenā fināla frāze:

– Re, cik jauki mēs parunājām!

Mana sirds pukst un dod mājienus, lai es būtu vērīgs un uzlūkotu šo nejauši dzirdēto sarunu kā vērtīgu mācību. Cenšos notvert pavedienu un saskatīt vērtīgo.

– Nekas nenotiek TĀPAT VIEN, – dzirdu kluso balsi, kas pulsē vienā ritmā ar sirds pukstiem.

Jaušu, ka te ir kaut kas apslēpts. Bet, nesaprotu, kas īsti? Cik sevi atceros, mani ir pavadījušas līdzīgas nojausmas un meklējumi par notiekošā nozīmi, dzīves jēgu un piepildījumu. Zinu, ka neviena cilvēka dzīve nav tāpat vien. Bet visgrūtāk ir tik skaidrībā par savas dzīves jēgu. Es nezinu, kas man jādara un kā atklāt to, ko man dzīve ir sagatavojusi. Tomēr zinu, ka sūtības apziņa un nozīmes meklējumi ir katrā cilvēkā, tā ir daļa no cilvēka būtības un nekad mūs neatstāj vienus (reizēm tā ir svētība, reizēm mokoša neziņa par cilvēka sūtību, par dzīves jēgu, gatavās mokas un vāras gaidas, smilkstošas cerības, ka kādu dienu noslēpumainais rēbuss atklāsies. Reizēm tās ir saulainas un cerību pilnas dienas. Bet reizēm ir apmācies un tad vēlos visu aizmirst un aizmirsties, neko nedomāt, vienkārši būt).

Bērnībā es dzīvoju mazā lauku pilsētiņā Cesvainē. Ziemā cauri Cesvainei un tās apkārtnei trakulīgā ātrumā traucās auto rallija sacīkšu vāģi. Triekšanās pa lauku ceļiem tumsā pa aizsnigušiem ceļiem lika manām asinīm riņķot straujāk. Pirms rallija sacensībām Cesvaines centrālajā laukumā pie pārtikas veikala bija iespējams aplūkot sacīkšu automašīnas. Mēs ar tēti kopā ar pārējiem cesvainiešiem gājām papriecēt acis. Es skatījos uz aprīkotajiem rallija vāģiem un burtiski siekalojos.

– Tēti, kad izaugšu liels, es braukšu rallijā!

– Labi. Bet es domāju, ka tev jādara kaut kas cits, – noteica tētis.

Tēta vārdi kā vizuļojoš rotiņš, mētādams gaismas zibšņus gluži kā rallija vāģis vagodams piesniegušo tumsu uz lauku ceļiem, nogrima apziņas tumšajās dzīlēs. Es tinu savas dzīves spoli uz priekšu un atpakaļ ar cerību, ka kādu dienu āķa gala būs atbilde – kas ir tas, kas man jādara.

– Tas ir piecirtiens! Cope! – makšķrnieku terminoloģijā jūsmo mana sirds.

Noprotu, ka nejauši dzirdētā saruna bankā ir pavediens. Tā šķiet parasta saruna, kādu ikdienā ir simtiem un tūkstošiem – viens visu laiku runā, bet otrs nespēj iestarpināt ne teikumu. Ierasta situācija. Bet kur ir pavediens?

– Nav daudz tādu, kas prot un vēlas klausīties, – dzirdu kluso balsi sevī.

Jā, tādi cilvēki ir retums. Runāt grib visi. Runāt un runāt bez apstājas. Klausīšanās šķiet  vienkārša lieta. Bet ikviena vienkārša lieta nenozīmē, ka tā ir maznozīmīga un nevajadzīga. Tieši otrādi. Visvienkāršākās lietas ir pašas nozīmīgākās.

– Tas, kurš prot klausīties, prot dzirdēt savu sirds balsi un paceļ apziņas līmeni to, kas nogrimis tās dzelmē.

– Vai tu gribi teikt, ka cilvēka dzīves lielais loms – skaidrība par, to kas man dzīvē ir jādara – saistīta ar klausīšanos?

– Viss, ko tu meklē, ir paslēpts tevī. Esi vērīgs un klausies!

Dīvaini. Vienmēr tieši tā esmu juties, ka manī ir kaut kas apslēpts, ka jānirst dzelmē tam pakaļ. Bērnībā man patika nirt tumšās kino zāles valdzinošajā dzelmē. Es gāju uz Cesvaines kultūras namu (mēs to saucām par kultūras šķūni, tas likās piemērotāks apzīmējums iestādei ar neapkurinātu sauso tualeti, kurā spēcīgi oda pēc hlorēta urīna un durvju vērtni pavadīja krakšķoša metāla atsperes skaņa). Kad iznācu no tualetes un ieslīdēju kino zāles tumsā, vienā mirklī viss pārvērtās. No atrašanās drēgnā urīnhlora miglājā, ko ievadīja un izvadīja krašķoša durvju atsperes prelūdija, es dažu pārdesmit soļu attālumā iesoļoju citā dimensijā. Ar pirmajiem kino kadriem es ieslīdēju Indijas skaistāko piļu krāšņo dārzu apskāvienos, kur vijīgos augumus sirdi plosošu melodiju pavadībā veikli vija indiešu daiļavas krāsainos tērpos. Es ļāvos ekrāna bruvībai un pazaudējos džungļu dabas skatos, vērodams ziloņu un tīģeru pastaigas. Es kļuvu par indiešu radžu, kurš ar vienu sitienu spēja noguldīt trīs spēcīgus vīrus un pēc debesīs kāpjošas mīlas serenādes pacēla savās spēcīgajās rokās visskaistāko meiteni un nosēdināja sev blakus uz ziloņa. Es esmu tas, kas notiek uz ekrāna. Es smejos un raudu, mīlu un ciešu, kaujos un dziedu, dzīvoju līdzi visam, kas notiek filmā.

Bet tad, kā vienmēr, kāds visu sačakrē. Kino zālē iebrūk žilbinoši spoži gaismas stari un ar katru kino zāles koka krēslu atzveltnes klaudzienu, manas izsapņotās dzīves gaisa pilis kā ar āmuru tiek sasšķaidītas miljoniem lauskās. Viss! Tās ir beigas. Uz ekrāna slīd beigu titri, kuriem līdzi aizslīd mana iztēlotā indiešu radžas pasakainā dzīve. Kārtējo reizi esmu pamodināts no saldākā sapņa, kurā lielais loms bija tik pat kā uz āķa. Atlika tikai stingrāk piecirst un laukā būtu. Bet tas ir tikai kino. Sapnis par dzīvi uz ekrāna, kurā uz mirkli nozūdu, lai kārtējo reizi pamostos Cesvaines kultūras šķūnī un pirms dotos mājās, atkal ieslīdētu urīnhlora miglāja un klausītos krašķošās atsperes metāliskos treļļus.

– Andri!

– Jā!

– Atvainojiet par kavēšanos! Lūdzu, nāciet!

Ieskatos pulkstenī. 14:22. Esmu pavadījis bankā tieši septiņas minūtes. Ceļos kājās un dodos uz pārrunu kabīni.

Tieši septiņas minūtes ir ļāvušas man saprast, ka klausīšanās ir vienkārša un reizē nozīmīga sevis iepazīšanas prasme. Un nekas nenotiek tāpat vien. Jā, mēs katrs reizēm runājam runāšanas pēc, tā teikt, aiz ieraduma. Neapturama runāšana bez ieklausīšanās ir kā rīkošanās bez sapratnes par nozīmi (darīšana darīšanas pēc, runāšana runāšanas pēc, bez jēgas). Klausīšanās ir netverama kustība uz iekšu, bez kuras nav skaidrības par to, ko dzīve ir man sagatavojusi.

Reizēm jeb kas “traucējošs”, kā spožs gaismas zibsnis vai griezīga skaņa, var atnest skaidrību, atvērt durvis uz dzīvi piepildītu ar nozīmi. Tas nekad nenotiek tā vispārīgi, domās vai teorētiski, bet vienmēr ierodās caur konkrētu pieredzi.  Vairumā gadījumu pieredze, ar ko sastopamies, paliek nepamanīta un nenovērtēta (tas ir izplatīts uztveres defekts, ko mēdz saukt par ego radītu ilūziju, iedzimto grēku vai sātana kārdināšanu). Tieši tāpēc vērīgums un klausīšanās ir nozīmīgi “sīkumi”, kas atver durvis uz dvēseles stāvokli ārpus iedomātām sapņu pasaulēm kaut kur Indijā un parāda izeju no nepārtrauktas noslīkšanas cilpas, kas ierauj visu mūsu uzmanību domu un vārdu neapturamos orkānos. Iekšējs klusums ir pamošanās no izsapņotas dzīves (no ego radītas ilūzijas), iziešana no kino zāles, atsperes skaņas dzirdēšana ir ieiešana klusumā. Klusums ir pamošanās no ieraduma nepārtraukti runāt runāšanas pēc vai ieraduma domāt tūkstošiem bezgalīgu domu. Ieklausīšanās izved ārā no bezgalīgas domu straumes, no prātā radītas kino zāles un ieved esošā mirkļa pieredzē, kas ir vērīgums pret apkārt notiekošo (nejaušas sarunas, krakšķošas atsperes – jeb kas “sīks un maznozīmīgs” spēj iztraucēt nomoda miegu un pamodināt, lai tvertu šo mirkli, kas ir prātam netverama pasaule ārpus formas un krāsas).

Septiņas minūtes bankā ir tikai sekunžu iedaļas uz pulksteņa ciparnīcas, kuras var izmantot, lai “nosistu laiku” un ieraduma pēc slīktu bezgalīgo domu atvarā. Vai  arī atvērtu acis un ausis, lai “ieraudzītu”, ka kino manā galvā, tas neesmu es.

Neviens  kino supervaronis, neviens indiešu radža nenāks un neizvilks lomu, ko dzīve man ir sagatavojusi.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s