Kurš grib saldējumu?

– Tēt, vai tu gribi saldējumu?, – ienāk istabā jaunākais dēls Pēteris, turot rokā saldējumu šokolādes glazūrā uz kociņa, un jautā.

– Jā, paldies! Gribu, – paņemu rokās saldējumu un sāku mieloties. Te no bērnu istabas atskan otra vecākā dēla Miķeļa sauciens:

– Es arī gribu saldējumu!

– Vairāk nav! Tas bija pēdējais, – Pēteris atbild.

Sajūtos nedaudz nelāgi, ka lieku iekšā pēdējo saldējumu. Saku, ka es negribu un varu to atdot. Tūlīt Pēteris un Amēlija iejaucas, stingrā balsī piekodinādami, ka man nekādā gadījumā nav jāatsakās no saldējuma un tas ir mans saldējums. Es skatos uz saldējumu un tas skatās uz mani. Mēs abi lieliski saprotamies, jo gan es, gan saldējums nešaubās, ka saldējumi ir radīti tam, lai tos apēstu. Un nevis vienkārši apēstu, bet izbaudītu tā garšu ar prieku. Klusībā pie sevis nopriecājos (ne jau par to, ka varu aprīt viens pats visu saldējumu, nu mazliet par to jau arī, bet galvenokārt par to, ka man ir tik brīnišķīgi bērni. Pats brīnos, kurš viņus tā ir audzinājis?)

– Aizejam uz veikalu pēc saldējuma, – saku Ievai, kamēr mana mēle turpina slīdēt pāri vietai, kurā šokolāde satiekas ar saldējuma kociņu. Kāri laizu šokolādi no kociņa vietā, kur tā bija piekususi pie kātiņa un kalpoja par balsta punktu šokolādes glazūras tumši brūnajam apmetnim. Esmu vietā, kur satiekas jā ar nē, gribu ar negribu, ejam ar neejam. Kamēr gaidu Ievas atbildi, jūtu kā saldējums ceļo pa manu zarnu traktu virzienā uz lielajām dzirnavām.

– Labi, ejam pastaigas pēc, – Ieva padomājusi mirkli, man uzsmaida un atbild.

Apģērbjamies un dodamies ārā pretī zelta rudenim. Ir mierīgs un dzidrs 18. oktobra vakars. Ceļu klāj koku lapas, kas sagūlušas zem laternu dzelteniem starmešiem. Tumši zilas nokrāsas debesu dzidrums pret misiņa krāsas rūzganīgo lapu klājumu sajaucas kokteilī ar dzestro vakara gaisu, kas ir lielisks aperitīvs  saturīgai vakara sarunai ceļā uz veikalu.

Ieva runā par pavadīto dienu, par cilvēkiem, ko satikusi un piemin vārdus, ko no rīta viņai esmu teicis. Ieva saka, ka no rīta pateiktie vārdi viņai ir palīdzējuši justies labāk un nomierināties. Viņa atgādina, ka esam runājuši par situācijām, kurās citi cilvēki ar savu rīcību un pateiktajiem vārdiem liek mums “uzvilkties”. Tādas situācijas vairo stresu, nemieru, liek justies par kaut ko vainīgam un notikušais ir pielipis kā tāds dadzis pie vilnas džempera un neparko negrib labprātīgi pamest pūkainā džempera pīnes. Mokoši un spēkus izsūcoši. Vārdu skatot –  “auzas” (kāds Irākas bēģļu bērns, kas ieradies meklēt patvērumu Latvijā un runā tekoši latviski, teica “auži”).

Es pateicu tikai to, ka nav jācīnās ar nepatiku vai jācenšas atbrīvoties no negatīvām emocijām, no dadža pie džempera. Risinājumus nav ārpusē vai labākajā veidā, kā izvairīties no dadžiem. Izvairīšanās no dadžiem ir neiespējamā misija. Mēs nevaram panākt, lai cilvēki izvēlētos citus saudzīgākus vārdus, būtu draudzīgāki un neteiktu to, ko mēs negribam dzirdēt. Ja kāds cer uz risinājumu tur ārpusē, tad vietā ir sakāmvārds: jaunībā cilvēks grib mainīt visu pasauli, nedaudz paaudzies – valsti, sākot nobriest – savu ģimeni un brieduma gados saprot, ka vienīgais, ko iespējams, un nepieciešams mainīt, ir pašam sevi. Nav jācīnās ar negatīvām emocijām un jāvairās no dadžiem, bet jāiepazīst sevi un jāvēro tās vietas, situācijas, kurās dadži visbiežāk pieķeras “pie sirds”. Jāiepazīst sevī notiekošais, emocijas, kas sastājas ap radušos situāciju. Kad dusmas, kauns, bailes, niknums, aizvainojums vai jeb kas cits pabāž galvu ārā no alas, jāieslēdz visas novērošanas kameras un rūpīgi jāseko līdzi notikumu attīstībai.

Ir ļoti grūti pārveidot kaut ko, kas ir neredzams vai palicis nepamanīts. Nepamanītais atrodas aiz kādas robežšķirtnes, kuru mēs nemēdzam šķērsot vai atsākāmies tai pietuvoties. Gluži kā uz saldējuma kociņa ir vieta, kur satiekas šokolādes glazūras pamatne ar kociņa augumu, cilvēka dzīvē ir tāda vieta, kurā satiekas izšķirošās izvēles – kāpēc vajag ar kāpēc nevajag.

Dodamies iekšā veikalā. Nopērkam nepieciešamo, tai skaitā saldējumu. Dodamies mājās pa citu ceļu. Kādu brīdi mums seko mazs fanču buldodziņš saimnieces pavadā. Ieva turpina ieskāto sarunu un stāsta par kādu paziņu, kurai tagad ir divi mazi bērni. Paziņa ir noķērusi sajūtu – es katru dienu strauji pietuvojos prāta un ne-prāta robežai. Nav viegli augu dienu būt mājās ar diviem maziem knēveļiem, kad zeme ar debesīm jaucas kopā un nevar atšķirt, kur sākas rīts un kur beidzas vakars. Viņa jautājusi Ievai, kā mēs esam tikuši galā ar pieciem bērniem. Ieva to pateikusi, iepauzē un skatās uz mani.

Es saprotu, ka viņa tagad gaida kādu atbildi no manis. Pirmajā brīdī apmulstu un gribu jau spert ārā kādu joku, lai atvairītu nopietno sejas izteiksmi, kas ar lielu svaru nogulstas vietā starp manām uzacīm. Iztaisnoju uzacis un iepauzēju. Jūtu ar visu muguru, ka nav īstais brīdis jokiem. Ja tas būti tik vienkārši (es domāju nevis bērnu audzināšanu, kaut gan arī tas nav no vieglajiem darbiņiem, bet to, kā izskaidrot otram cilvēkam vārdos to, ko es pats jūtu vietā, kur satiekas prāts ar ne-prātu). Tomēr labi, ja jau reiz tāds jautājums ir izskanējis, es mēģināšu.

Es mēģināšu paskaidrot to, kas notiek manī, kad esmu uz prāta un ne-prāta robežas. Pirms ko saku, pieminēšu, ka ar Ievu saprotamies bez izskaidrošanās vārdos un tieši tāpēc esam kopā 20 gadus un audzinām lieliskus, atbildīgus, sirsnīgus un iejūtīgus bērnus. Dzīves prioritātes ir jājūt ar muguras smadzenēm. Pirmkārt tās ir rūpes vienam par otru. Prioritāšu apzināšana (sevis izpētes darbs – balansēšana uz prāta un ne-prāta robežas) ir visa sākums. Sākumā vienmēr ir jautājums:

– Ko jūs patiesībā vēlaties?

 

Neatbildot uz šo jautājumu tagad, uz to nāksies atbildēt visnepiemērotākajās dzīves situācijās, kad liksies, viss pasaules smagums spiež mani zemē. Vēlmes nosaka visas dzīves jomas, tai skaitā naudas daudzumu, ko nopelnām – iesaku izlasīt manu stāstu DAUDZ NAUDAS – un veido jeb kuru citu mums svarīgu dzīves jomu. Pievērsiet uzmanību jautājuma un tieši tam, kas tiek jautāts. Jautājums nav par to, ko es domāju, kādi ir mani priekšstati, pārliecība, ticība vai reliģiskā piederība. Tie visi ir jautājumi, kas ir pakārtoti dziļākajai VĒLMEI. Vēlme ir tā, kas nāk no cilvēka būtības dziļumiem (nevajag vēlmi sajaukt ar iegribām, tādām kā gribu jaunu datoru, jaunu dzīvokli vai kādu citu rotaļlietu. Iegribām ir sava vieta un laiks būt, bet tā nav vēlme, kas nosaka to, kas mēs esam savā dziļākajā būtībā).

Veids, kādā mēs ar Ievu esam pārvarējuši ikdienas grūtības: bērnu audzināšanas likstas, veselības problēmas, nepārejošu pārgumu, negulētas naktis, nebeidzamu iegribu apmierināšanas karuseli, regulāru naudas trūkumu, nedrošību par nākotni, atrisinājuši bērnu savstarpējos strīdus, un pa šiem gadiem esam spējuši saglabāt līdzsvaru balansējot uz veselā saprāta šņores (protams tas ir pašā saknē strīdīgs jautājums, es domāju par veselo saprātu, jo laist pasaulē piecus bērnus nav prāta darbs) un vēl visā šajā karuselī mācējuši atrast prieku, ir vērā ņemams fakts. Jā, es pats brīnos, kā mēs to esam paveikuši.

Man ir tikai viena atbilde:

 – Tas nav nejauši. Visa pamatā ir rūpīgs un mērķtiecīgs darbs ar sevi. Jeb kuru centienu dzinējspēks un izdošanās garants ir tas, ko es patiesībā vēlos. Es esmu kopā ar Ievu un mūsu pieciem bērniem, jo es tā vēlos. Savas vēlmes atpazīšana un pieņemšana nozīmē būt saskaņā ar cilvēka dziļāko būtību. Mana vēlme ir būt vajadzīgam. Es vēlos sevi dot, jo tas piešķir manai dzīvei nozīmi. Dzīves jēga nozīmē dzīvot saskaņā ar sevi, ar savu dziļāko vēlmi, ar savu uzdevumu, kas šajā dzīvē ir jāpaveic. Tā es to saprotu un tas nav prāta darbs, jo racionālie argumenti jau pirmajā grūtību raundā notriec no kājām un iedzen bailes, kas liek vēlmju asniņiem ierauties atpakaļ zemē.

Vēlmes atpazīšanu vienmēr pavada prieks, kaut arī uzglūn bailes (atceraties to saldējuma kociņu un šokolādes glazūru, tie satiekas vietā, kur jāpieņem lēmums – ēst vai neēst, iet vai neiet, darīt vai nedarīt).  Par priecīgiem cilvēkiem mēdz teikt, ka cilvēks ir savā vietā. To, ko mēs apzīmējam ar vārdiem, cilvēks ir “savā vietā”, nozīmē nevis kādas lepnas biroja telpas augšējā stāvā vai jaunu dzīvokli, bet vietu, no kuras tiek pieņemti lēmumi. Kad cilvēks ir “savā vietā”, viņš/viņa pieņem lēmumus vietā, ko saucam par sirdi. Sirds ir tā vieta, kur iespējams atrast līdzsvaru starp prātu un ne-prātu. Sirds ir tā vieta, kurā atrodas mūsu dziļākās VĒLMES. Ieklausīšanas savās vēlmēs ir stingrais akmens, klints bluķis, uz kura iespējams būvēt stabilu dzīves ēku, kurai nekaitēs ne niknais negatīvo emociju viesulis, ne pāri plūstošie satrauktā prāta argumentu plūdi. Dzīves ēka paliek nesatricināma, ieskātā būvēšana iet plašumā, attīstās un zeļ, ja tās pamati ir balstīti dziļākajā vēlmē, kas ir cilvēka būtība.

Esam klāt. Kāpjam augšā pa kāpnēm un dodamies iekšā dzīvoklī. Amēlija stiedz pretī un ver vaļā pirkumu somu. Tur jau tas ir, saldējums!

– Kurš grib saldējumu?, – Amēlijas spriganā balss piepilda visu dzīvokli.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s