DAUDZ NAUDAS

Stāvu kāpņu telpā pie loga. Uz palodzes bezpalīdzīgi kārpās muša. Tā apgāzusies vēkšpēdus un griežas uz riņķi, bet uz kājām netiek. Izkastās, ka mušu piemeklējuši oktobra galvas reiboņi pirms lielā ziemas miega un to pavadošās letarģiskās konvulsijas. Muša izmisīgi spārdās un kustina spārnus, bet rezultāts izpaliek. Skumji noraudzīties. Pastumju ar pirkstu mušu un tā apveļas riņķī. Pie sevis pasmaidu. Bet daba rit savu gaitu. Ne jau par mušu es smaidu. Par sevi. Vienīgi par sevi, jo tikai es un neviens cits ir cēlonis visam, kas manā dzīvē notiek vai tieši otrādi nenotiek.

Jūs noprotat, ka stāsts nebūs par mušu dzīvi, kaut gan pieļauju, ka tas arī varētu būt pietiekami saistošs temats. Bet šoreiz esmu nolēmis jums izstāstīt kādu daļu no sevis, kas sasaucās ar mušas dzīvi. Pieļauju, ka es neesmu vienīgais, kurš izbaudījis uz savas ādas vairāku gadu garumā bezpalīdzību, nesekmīgu cīņu ar pamatīgi ieilgušu, nepārejošu naudas trūkumu (gluži kā muša uz palodzes bez rezultāta). Jūtat, uz kuru pusi vēji pūš? Stāstam labi piestāvētu nosaukums kā Sprīdītis naudas lādi meklēja vai īsāk DAUDZ NAUDAS. Uzreiz pasaku, ka negaidiet bezmaksas padomus, kā nopelnīt miljonu. Tas nav manas dzīves, ne arī mana stāsta mērķis.

Bet, ja tomēr māc ziņkāre, varu pateikt atklāti, ka miljona man nav. Bet man ir kaut kas cits. Esmu satvēris ko tādu, kas ir sēkla, iedīglis, sākums un avots visam, kas atrodas ārpusē ( nauda, mājas, mašīnas, attiecības utt. Protams, ka man patīk visas tās spožās lietiņas un neesmu es nekāds pasaulīgās dzīves nīdējs. Es priecājos par katru, kuram ir daudz naudas un novēlu viņam vai viņai neapstāties pie sasniegtā un iegūt vēl… vēl un vēl vairāk……. Nerimstoša vēlme pēc vēl ir cilvēka dabā un tie, kas to noliedz un nosoda tos, kam daudz naudas, īsteno vēlmi pēc vēl citā veidā. Piemēram, uzdodas par lielākajiem cietējiem, neveiksminiekiem un pat izbauda sacensības azartu par lielākā neveiksminieka titula iegūšanu). Katram savs. Tomēr jautājums ir atklāts: vai nauda sniedz cilvēkam to, pēc kā mēs visi ilgojamies? (nešaubīgi piekrītu tiem, ka labāk lauzīt galvu un meklēt atbildi uz šo jautājumu uz privātā limuzīna aizmugurējā sēdekļa, nevis stāvot kājās tramvajā). Mans stāsts ir par to, kā naudas iztrūkums palīdzēja man nesamierināties ar bezpalīdzību un uzsākt meklēt iekšēju mieru, piepildījumu un apziņu, ka dzīve ir jēgpilna, nozīmīga un svarīga.

Marks Aurēlijs ( tas, kurš Romas imperators, saukts par filozofu no troņa, dzīvojis no 122 līdz 180 gadam) vērojot varenu un bagātu cilvēku dzīvi, un to, kas paliek pāri vai drīzāk jau nepaliek pāri, nogrimst aizmirstībā pēc cilvēka nāves neatstājot aiz sevis nekā paliekoša, turpat 2000 gadus atpakaļ ir teicis vērā ņemamus vārdus: “Tad kas gan ir tas, kā dēļ ir vērts censties? Vienīgi taisnības apziņa, sabiedriska darbošanās un prāts, kas nekad nespēj kļūdīties, un tāds dvēseles stāvoklis, kas pieņem visu notiekošo kā nepieciešamu, kā zināmu, kā izrietošu no tā paša sākuma un avota”.

Tātad atgriežamies pie sākuma. Un sākumā vienmēr ir jautājums:

                        Ko jūs patiesībā vēlaties?

Ar šo jautājumu Bodo Šēfers iesāk savu grāmatu “Ceļš uz finansiālo brīvību”. Grāmatu sāku lasīt tikai tad, kad biju apzināti pārkāpis pāri savam lepnumam – Es visu tāpat zinu – un pārspļāvis pār lūpām trīs spēcīgākos vārdus cilvēces evolūcijas vēsturē – MAN NEPIECIEŠAMA PALĪDZĪBA. Trīs dzīvi mainošie vārdi atvēra man vārtus uz dvēseles stāvokli, kad es sāku pieņemt visu notiekošo kā izrietošu no sākuma un avota. Es sāku pirmo reizi mūžā regulāri aizdomāties par to, kas ir tas, ko es patiesībā vēlos. Un pirmo reizi mūža es apjautu kādā buļļa p…. es esmu iesprūdis. Ja noklusētais (tāds par ko mēs nerunājam, ar nevienu neapspriežam un izliekamies, ka tāda uzstādījuma nav, bet patiesībā ir gan. Un dzīves uzstādījums – nekas īpašs – ir kā kompasa virzienrādītājs, kas mūs aizved vietā, ko sauc par dzīvi NEKAS ĪPAŠS) dzīves uzstādījums ir atstāts pašplūsmā un nepieskatīts ganās kā tāds bullēns savā nodabā, tad pirmo reizi par to aizdomājoties, es strauji apstājos nepārejamas aizas malā. Aizas vienā pusē atrodas – es tāpat visu zinu un otrā pusē – es patiesībā vēlos……………………………………………………………………………………. (bullēns košļā zāli un ar asti gaiņā mušas – vai es esmu kaut ko palaidis garām? Un trupina netraucēti gremot). Šķiet, ka esmu gan kaut ko palaidis garām. Es biju nepatīkami pārsteigts, ka uz tik vienkāršu jautājumu nespēju dod nekādu jēdzīgu atbildi. Protams, izņemot standarta frāzes:

– Skaidrs, ko vēlos. Daudz naudas, lai piķis vienmēr makā.

Turpināju lasīt un tad Bodo mani pārsteidza ar apgalvojumu:

– Lai veidotu sekmīgas attiecības ar naudu, nevar paiet garām pašam būtiskākajam jautājumam par dzīves jēgu.

Bāaaaac, te tev nu bija! (gandrīz aizrijos košļādams savu gremokli). Es nespēju noticēt, ka naudas maiss no Vācijas mācīs man dzīves jēgu. Autors turpināja tādā pašā garā grābstīties teju vai kā tāds naudas filozofs pa dzīves augšējiem plauktiem un aicināja meklēt sava sapņa piepildījumu un aicināja to neatlikt uz rītdienu.

Nekad nebūtu domājis, ka grāmatā par naudas pelnīšanu es atradīšu pamudinājumus meklēt dzīves jēgu. Vai tad naudas maisu mērķis – daudz naudas – jau pats par sevi nav dzīves jēga? Bodo skaidri norādīja, ka nauda ir tikai sekas vai rezultāts tam, kas ar cilvēku notiek pēc tam, kad viņš/viņa ielūkojas sevī un atrod (nevis izdomā kaut ko no zila gaisa) atbildi uz jautājumu, ko es patiesībā vēlos. Es sāku apsvērt iespējas, kā tik pāri aizas otrā pusē (kaut nemitīgi tvarstīju pēc tēliem no zila gaisa). Par jaunatklājumiem aizrautīgi dalījos ar Ievu.

Kādā aprīļa sestdienā kā ierasts es atrados pie TV. No istabas atskan skaļi saucieni:

– Andri! Andža! Nāc šurp! Paskaties!

Es pielecu kājās un steidzos pie Ievas. Pat nesapratu, ko domāt.

–    Kas noticis?

                        –  Skaties! Tavs Bodo. Viņš maijā būs Viļņā, – Ieva rādija uz 
Facebook izvietoto reklāmu.

                        –  Ā, lieliski! (patiesībā iekšēji jutos – nu un, kas tur tāds? Lai ir!)

                        –  Tu brauksi?

                        –  Ko? Nē! Kāpēc? (es taču nedomāju to TIK nopietni).

                        –  Es domāju, ka tev jābrauc, – Ieva ieskatījās man acīs un teica.

Es nespēju aptvert, kāpēc viņa tā saka. Pirms pāris nedēļām es biju pabeidzis lasīt Bodo grāmatu, bet celties, doties ceļā, braukt, piedalīties un vēl maksāt par to – NĒ. Tīri intereses pēc izpētīju, ka maijā būs trīs dienu seminārs Viļņā, kur piedalīsies Bodo un citi motivācijas un finanšu guru no Vācijas. Un tad es pajautāju organizatoriem, cik maksā dalība seminārā. Trīs dienu seminārs maksāja 950.00 EUR.

– Jūs, ko? Pavisam gribat izģērbt mani pa pliko? – semināra dalības maksa nespēja ielocīties manās smadzenēs. Bet Ievas acīs es saskatīju cerību, kas dīvainā kārtā atspoguļojās manos dziļajos un aizmirstajos kambaros.

Acumirklī es apjautu, ka es braukšu un šī doma mani nobiedēja. Es sāku intensīvi strādāt pie plāna, kas būtu nopietni aizbildinājumi, lai attaisnotu manas bailes un ļautu atrast labu aizbildinājumu, lai nebrauktu. Es nebiju tam gatavs, bet tas otrs no dziļā kambara manī, tas, kurš grib braukt, mierīgi vēroja notiekošo cīņu par labāko aizbildinājumu un, atlaidies slīpi, nogaidīja.

Es prātoju – izlasīt grāmatu, tas ir viens. Bet braukt uz citu valsti. Uz trīs dienu semināru. Par TĀDU naudu! Nē. Es nespēju.

Visa laiskā diena pie TV bija izbojāta. Es nespēju palikt mierā ne mirkli. Manī malās simtiem reižu vieni un tie paši brēcošie argumenti: es neesmu tam gatavs, man nav tādas naudas, tas ir par dārgu, vai tas ir tās naudas vērts, kāpēc man jābrauc, kāpēc tagad, tas ir par ātru, labāk citreiz, vispirms iekrāšu naudu, tas ir pārāk tālu, ir citi lētāki semināri te pat Rīgā, man to nevajag, ko jaunu Bodo man pateiks, viss ir uzrakstīts grāmatā, es negribu būt nekāds miljonārs, tas nav priekš manis….nē…nē…nēeeeee…kāpēc tagad?!

Es atrados izārdītā kaujas laukā un centos atrast klusu un mierīgu vietu, kurā atvilkt elpu. Pirms iešanas gulēt, es nostājos tumšā virtuvē pie loga. Manā galvā stundām ilgi bija sprāguši brēcošie argumenti kā lādiņi un tad es nospiedu pogu STOP.

Andri, nemāni sevi. Ja tu neaizbrauksi tagad, tu neaizbrauksi nekad – tas čalis no dziļā kamabra bija pacietīgi nogaidījis piemērotu brīdi, piecēlās, atvēra kambara durvis un skaidri noformulēja kas un kā.

– Labi! Es to izdarīšu! – es sev apsolīju ar vienu domu, lai iestātos pamiers un pārtrauktu spārgt lādiņi manā galvā (kaut nemitīgi mani raustīja doma – muļķis tu tāds, nepadodies tik viegli, turpini cīnīties, tev izdosies atrast daudz labus aizbildinājumus, kāpēc tev nav paveicies, kāpēc nespēj būt tas, kas tu patiesībā gribi būt. Tā notiek ar daudziem un tu nebūsi izņēmums. Samierinies!)

Es tik ļoti biju izmocījies no samierināšanās un, ka nekas manā dzīvē nemainās, ka klusībā ienīdu šos aizbildinājumus vēl vairāk par bailēm, kādas rēgojās no aizas bezdibeņa. Tas bija lūzuma punkts. Svaru kausi sasvērās un bailes kļuva vieglākas par vēlmi pēc pārmaiņām. Dīvainākais, ka es nespēju precīzi nosaukt vārdos to, no kā es tik ļoti baidījos. Es pats nezinu no kā – no neziņas laikam.

Nākamajā dienā es aizņēmos nepieciešamo naudas summu un samaksāju semināra dalības maksu. Līdz semināra sākumam bija atlikusi nedēļa. Izbraukšanas diena strauji tuvojās. Es jutos kā uz adatām un tajā pašā laikā manī rāmi vizuļoja klusas trīsas par noslēpumainu un vilinošu dzīvi, kādu apjautu snaužam dziļi manī. Dzīvi, kas sniegtu man aizraujošus piedzīvojumus un ļautu justies droši.

Andri, pat nesapņo. Šīs lietas nemēdz pastāvēt līdzās. Drošībā tu vari palikt vienīgi TV ekrāna priekšā. Ja drošība ir tas, ko patiesi vēlies, tad ……. čalis no dziļā kambara pasmīnēja un atstāja teikumu nepabeigtu.

Manī auga apņēmība pabeigt pašam savas dzīves nozīmīgākos teikumus. Tā diena pienāca. Pamostos. Ir pulkstens 2:00. Pēc stundas ir autobuss uz Viļņu. Dzeru karstu tēju. Ieva aizved mani uz autoostu. Autobuss stāv pieturā. Atvados no Ievas un izkāpju no automašīnas. Eju autobusa virzienā, bet pēkšņi tas izkustās un aizbrauc.

– Viss! Tās ir beigas!  – kā zibens caur manu galvu izskrēja graujošas domas, ka esmu nokavējis, vienmēr palikšu aizas šajā pusē, ka man nav lemts, jādzīvo pie sasistas siles un lai kā censtos, man nekas nesanāks. Un pats galvenais – semināra dalības maksa ir zaudēta. Es nepagūšu uz semināru. Viss velti. Un tad sākās samierinātāja lielais solo uznāciens ar piruetēm, nāvīgām liesmām un nažiem, kas iesprūst rīklē un tur arī paliek, mūžīgi mūžos, āmen.

– Ak, es stulbenis. Būtu palicis mājās, skatījies mierīgi televizoru, izlasījis kādu labu grāmatu, aizgājis uz kino. Ir simts labāki veidi, kā iztērēt 950.00 EUR. Manī ārdījās samierinātāja uzjundītās bailes. Tās nekur nebija pazudušas. Tās bija laiski snauduļojušas tepat kambara piekšā ēnā kā lauvu bars. Es biju pienācis pārāk tuvu. Lauvas necieš, ja kāds neciena viņu teritorijas neaizskaramību. Baiļu lauvas pielēca kājās un vieglā riksī traucās manā virzienā. Es biju panikā. Pirmo viņas saplosīja manu jauno draugu – pašpaļāvību. Viņš drosmīgi cīnījās un metās aizstāvēt mani. Bet lauvas iecirta viņā savus nāvīgos ilkņus un ievilka baiļu alā. Un tagad bija mana kārta.

Es nespēju pretojies vēlmei sevi postīt. Es biju kārtējo reizi kritis bailēm par upuri un nespēju piecelties.

–  Lielākā kļūda ir uzskatīt, ka tu nedrīksti kļūdīties – ierunājās čalis no dziļā kambara.

– Ko tu saki? Es nesaprotu? – es pārjautāju.

– Nav iespējams visu izdarīt pareizi jau pirmajā reizē. Tā ir kļūda, kas iedzen pašiznīcinošos priekšstatos un liek domāt, ka viss ir zaudēts un ir par vēlu kaut ko mainīt.

Ar drebošām rokām tvēru pēc telefona. Es zvanīju uzziņu dienestam. Uzziņu dienestā noskaidroju, ka autobuss no Rīgas uz Viļņu izbrauc pulksten 3:00. Pulkstenis rāda 2:42. Perona numurs un izbraukšanas laiks nav mainīti. Es pārlasīja biļetē norādīto informāciju. Viss sakrita. Nedaudz nomierinājos un apsēdos uz perona soliņa. Lauvas bija nozudušas. Autobuss pienāca desmit minūtes pirms trijiem. Es ieņēmu savu vietu autobusā un svētlaimē iekritu boksa ringa krēslā un ļāvos trenera uzmundrinošajiem vārdiem:

– Tev viss izdosies. Tikai uz priekšu!

– Kurš raunds tas bija? – jautāju trenerim, bet atbildi nesadzirdēju.

Laikam jau pirmais. Es aizveru acis. Raunda beigas.

Īsi pirms 7:00 autobuss ieripo Viļņas autoostā. Ir apmācies 2015.gada 27. maija rīts. Smidzina. Man nav lietussarga. Eju meklēt savu hosteli. Hostelis ir tepat 10 minūšu gājienā no autoostas. Durvis ir ciet. Raustu rokturi, klauvēju, nekā. Recepcija sāk darbu no 9:00. Zvanu administratoram un skaidroju, ka netieku iekšā. Izrādās, ka durvju kods esot atsūtīts man e-pastā kopā ar rezervācijas apstiprinājumu. Pārbaudu e-pastu. Tiešam ar maziem burtiņiem apakšā rakstīts kods, kas atgādina reklāmās ar zvaigznīti atzīmētu atsauci lapas apkašā, ka akcijas noteikumi ir spēkā, kamēr prece ir noliktavā. Durvis atveras un es nomainu slapjumu un iekšēju drebeli pret siltām un sausām telpām (drebelis tepat vien tuvumā ir). Nomazgājos dušā un pārģērbjos. Pulksten 10:00 man ir jābūt Viļņas centrā. Es uzmeklēju vajadzīgo autobusu un braucu uz pilsētas centru. Laižos lejā pa klanu. Man patīk Viļņas relijefs. Viesnīcā ierodos pusstundu pirms desmitiem. Piereģistrējos, paņemu izdales materiālus un ieņemu vietu lielajā konferenču zālē. Man virsū pūš vēss gaiss. Sākas gaidīšanas svētki. Zālē skan nomierinoša fona mūzika un pamazām ierodas semināra dalībnieki. Pulkstenis rāda 10:00 un seminārs sākas. Vācieši ir precīzi. Pirmais runātājs nav Bodo. Kaut kāds iesildītājs. Kā nopietnā rokkoncertā. Pēc mirkļa visi strauji ceļas kājās un vētraini aplaudē. Es arī ceļos kājās, bet neplaudēju (tā tik vēl trūka). Tur jau viņš nāks – Bodo. Es vēroju ļaužu sajūsumas pārņemtās sejas un esmu neizpratnē, kur esmu iekūlies. Kaut kāda naudas sekta, vai? Gaisā sprēgā semināra dalībnieku apbrīnas pilnie skatieni un sajūsmas saucieni. Manī mostas aizdomas un neticība visam, ko te redzu.

Visi apsēžamies. Seminārs sākas. Bodo runā par pozicionēšanos, par savas vietas atrašanu, sava īpašā talanta izkopšanu, par atšķirīgā uzsvēršanu, ka nav jābūt labākam, bet unikālam. Unikalitāte slēpjas spējā uztvert darbu kā spēli. Spēle ir radošuma pamatā. Tikai spēlējoties, mēs esam radoši un apzināmies savu unikalitāti un darām darbu viegli un ar prieku.

Jā viss it kā ir ok, nekas tāds, kas būtu klajā pretrunā ar manu – es jau visu to tāpat zinu. Daudz vārdu, biznesa stratēģiju un padomu, no kurām vismaz puse aizlido man garām. Un tad manī aust gaisma. Es apjaušu, ka runa nav par to, ko Bodo te stāsta (nē, tas viss ir par tēmu un interesanti), bet galvenais KĀ viņš to dara. Un tas – KĀ – ir tas, kas parauj nost jumtu. Bodo vēstījums bez vārdiem ir skaidrs kā diena:

– Skaties kā es lidoju. Ja vēlies, tu arī tā vari!

No tā puiša uz skatuves vārdā Bodo nāca tādas starojums, ka es jutos kā suns, kurš saulainā dienā priecīgs izbāzis galvu pa atvērtu automašīnas logu un pavēris muti ļauj mēlei brīvi skriet pa vējam. Apbrīnojami, ka viens biznesmenis, naudas maiss no Vācijas, spēj būt tik iedvesmojoša personība.

Pirmā un otrā diena paskrēja vienā elpas vilcienā. Pēc semināra otrās dienas vakarā es aizgāju uz parku. Sēdēju uz soliņa un domāju, kas ir manas dzīves uzdevums, ko es patiesībā vēlos.

Ārā spīd saule un čivina putniņi, bet iekšēji kļūst arvien tumšāks. Stāvu aizas malā un nojaušu, ka neesmu pavirzījies ne centimetru tuvāk otrai aizas malai, kas ir mana dzīve, kādu to patiesi vēlos dzīvot. Es nesaprotu, kāpēc dzīvoju šo dzīvi un ko es te daru. Esmu bieži domājis par dzīvi un tās jēgu. Par dzīvi, kuru gribu dzīvot, bet vienmēr atlieku, jo nav naudas, nav laika, nav uzņēmības, nav drosmes, nav nezinu kā un beigu galā nav pašas dzīves. Es dzīvoju kaut ko, ko es nemaz nevēlos dzīvot. Es dzīvoju dzīvi, kuru es nevēlos dzīvot (varbūt esmu kaut ko nelāgu apēdis brokastīs, kas ar mani notiek?). Es stāvu tumšas aizas malā un manas drānas piesūcās ar baiļu mitrumu. Esmu izmircis cauri slapjš. Šis drēgnums ir iesūcies manī iekšā un neļauj aizmirsties un nedomāt par dzīvi, kuru atlieku dzīvot. Gribu izžāvēt drēbes, izsvilināt iekšas, lai tas mitrums izžūst. Esmu visādi izmēģinājies un meklējis patvērmumu nebeidzamās lūgšanu virtenēs, maldījies domu labirintos, šaustījis sevi līdz spēku izsīkumam un meklējis atpūtu vēlās nakts stundās lūrot TV ekrānā un malkojot grādīgo.

– Vai palīdz? Jā, palīdz. Bet uz īsu brīdi. Nākamajā rītā pieceļos un apeju ap stūri, kad mitrums atkal dzesē manu miesu.

– Pārstāj bēgt no bailēm.  Bailes palīdz labāk iepazīt sevi un atsedz dvēseles nomāktās un aizmirstībā atstātās ēnas puses, – kā silti saules stari pār mani nolaižas čaļa balss no dziļā kambara.

Es klusēju. Man nav, ko atbildēt. Es ļaujos siltumam, kas žāvē manas mitrās drānas.

Pienāca semināra pēdējā diena. Bodo teica savu spārnoto fināla frāzi:

Ja projekts vai bizness, ko esi uzsācis, nonāk strupceļā, dodies atpakaļ uz sākumu.

Man dzīve ir projekts, kas ir nonācis strupceļā. Pamatīgi iebuksējis. Es pats saviem spēkiem nemāku izkļūt. Tātad uz sākumu. Labi.

– Uz kādu sākumu? Kas ir sākums? – es sev jautāju.

Seminārs beidzās. Bodo dala autogrāfus un fotografējas ar semināra dalībniekiem. Es sēdēju krēslā un grimu pārdomās. Negribēju grūstīties rindā un iet fotografēties ar Bodo. Neciešu stāvēt rindās. Tad atcerējos, ka man somā ir Bodo grāmata, ko uzdāvināja mans vecākais dēls Ādams. Ādama dēļ man ir jāizstāv garā rinda un jāpalūdz Bodo autogrāfs uz grāmatas iekšējā vāka. Iestājos rindā un drīz pienāca mana kārta. Es kāpju uz skatuves un apsēžos blakus Bodo. Pasniedzu roku un sasveicinos. Tad smaidiņš fotogrāfam un lieta darīta. Bet tad notika kaut kas negaidīts. Bodo satver manu roku un ieskatās man acīs un jautā:

– Vai jūs runājat angliski?

– Jā! – es izgrūžu pārliecinātu atbildi, kaut nebūt neesmu pārliecināts, ko vispār tikko dzirdēju un ko atbildēju.

– Es pamanīju jūs zālē starp pārējiem. Ir tikai daži cilvēki, kuriem mirdz acis un jūsu acis mirdz.

Man sareiba galva un es viegli sagrīļojos. Labi, ka sēdēju, citādi būtu apgāzies. Cilvēks, vārdā Bodo Šēfers, pasaules līmeņa finanšu eksperts, starptautiska biznesa zvaigzne, cilvēks, kurš dzīvo saskaņā ar sevi un nemeklē attaisnojumus, lai nedzīvotu, vienkārši pasniedzās man pretī un viņa acu skatienā es ieraudzīju nevis dolāru zīmes vai eiro banknotes, bet lūk ko:

Tevī ir viss, ko tu patiesi vēlies. Tavas acis mirdz. Esi tas, kas tu esi!

Es biju apstulbis un apreibis. Vēl divas dienas atpakaļ es panikā skrēju pakaļ aizbraucošam autobusam. Likās, ka tajā autobusā aizbrauc mana dzīve, kuru es nekad nedzīvošu. Tajā brīdī es nolādēju dienu, kad pieņēmu lēmumu braukt uz Viļņu. Man šķita, ka viss ir beidzies vēl nesācies. Bet tagad es turēju Bodo roku un skatījos acīs cilvēkam, kura acu atspulgā es pirmo reizi tā pa īstam apjautu, ka atspulgā redzu ko tādu, kas nespēja ielocīties manās smadzenēs. Es redzēju to čali no dziļā kambara un tas nav kāds viedais no Indijas kalniem vai naudas maiss no Vācijas – tas biju es pats. Es pats, kāds es varu kļūt, kad beigšu attaisnoties un noticēšu dzīvei, kas ir manī. Dzīvei, kuras avots un sākums ir nevis lietās, mantās, naudā vai kaut kur ārpusē, bet manī. Es atguvos no pirmā apjukuma, noriju siekalas un atbildēju:

– Paldies, man ļoti patika jūsu seminārs. Jūs mani iedrošināt būt tam, kas es esmu, – man nebija ne jausmas, par ko es tur gvelžu. Bet tam nebija nozīmes. Es ļāvos tam, kas notiek. Un tas bija svētku salūta brīdis.

                        –  Tas labi. Lūdzu, ļauj man par to uzzināt.

                        –  Noteikti.

Es nokāpu no skatuves. Likās esmu atgriezis no ilgstoša ceļojuma kosmosā. Pie manis pienāca divi semināra dalībnikieki no Krievijas un jautāja:

– Ko Bodo tev teica?

Es vēl nebiju aklimatizējis zemes gravitācijai un kaut ko nesakarīgu nomurmināju (jautāja, kā man patika seminārs un kaut ko tādā garā). Tad devos ārā no zāles, prom no kņadas. Bija saulaina un silta maija diena. Man nekur nebija jāsteidzas. Es gāju prom no piektdienas pēcpusdienas trokšņainajām ielām un parkiem, prom no tā, kas tikko ar mani notika.  Bet no tā nebija iespējams aiziet, jo svētku salūta sajūta bija atradusi ceļu ārā no tumšās aizas un sākusi sprēgāt manī. Nogāju lejā pie upes un apsēdos krastā. Es raudzījos upes plūdumā un cenotos nomierināties. Ļāvos tecējumam.

Dzīvē biju pietiekoši apdauzījies un uzsitis punus, lai saprastu, ka pats no sevis nekas nemainīsies. Būs jāstrādā. Es vēlos, lai mana dzīve skan kā melodija. Stīga, kas vibrē, rada skaņu. Ja brīvi ļaušos plūdumam starp dzīves pretstatiem, no drošības uz nedrošību, no ērtā dīvāna TV priekšā uz jauniem izaicinājumiem, tad mana dzīve vibrēs kā stīga, kas rada skaņu. Cilvēks, kurš nebaidās no pārmaiņām un droši dodas pretī nezināmajam, vibrē starp pretstatiem, kas ir spēle pa dzīves toņkārtām. Prasmīga spēlēšana izpaužas kā harmoniskas un baudāmas skaņas, prieka pilns smaids, veiksmīgs bizness, dzīvīgums attiecībās, radoši panākumi, iniciatīva un vēlme palīdzēt citiem, jeb kas, kas ir saskaņā ar dziļāko būtību, ar to čali no dziļā kambara (čalis ir manis brīvi izvēlēta metafora, tā var būt arī skaista meitene vai eleganta zebra – gaumes jautājums. Es, protams, labprātāk izvēlotos to skaisto meiču, bet ir viena problēma. Vīrietis grib piekļauties tuvāk sievietes sirdij, bet priekšā ir krūtis. Un jūs saprotiet, tur, kur ir krūtis, tas jau būs pavisam cits stāsts).

Cilvēka lielākais panākums ir spēja ieklausīties savā sirds balsī. Patiesībā aiz vēlmes iegūt daudz naudas slēpjas kas dziļāks. Mēs ilgojamies pēc tā, ko mēs domājam, ka nauda mums sniegs. Mēs gribam drošību, mieru, piepildījumu, nozīmi un dzīves jēgu.

Es esmu SĀKUMĀ, kas ir bez formas un krāsas, vien viegla vēja dvesma. Dvesma ir ceļa vējš, kas aicina  spert soli neiznāmajā, pāri aizai, kur vienā pusē viss ir saprotami un droši, bet otrā pusē vien sapņi un vēlmes. Starp abām aizas pusēm pa vidu ir šaubas, neziņa un bailes. Lai dotos pāri, nevar izvairīties no bailēm un neziņas. Ir jāceļas kājās un, lai arī sirds kāpj ārā pa muti, ir jālec, pat ja nezini, kur. Drosmīgai pārgalvībai nav  izskaidrojuma un tā ir klajš pretstats visam pazīstamajam un drošajam. Dzīve ir pretstatu pilna. Pretstati ir piepildītas dzīves būtība. Pretstati, kas viens ar otru atgrūž un tiecas apvienoties. Es spēlēju uz savas dzīves stīgām un pats pabeidzu ieskāktos teikumus.

Te mans stāsts DAUDZ NAUDAS ir galā. Cilvēks vārdā Bodo palīdzēja man uztaisīt lēcienu no stāvokļa guļus, uz stāvokli – nostāties uz savām kājām satverot roku un ieskatoties man acīs (reiz es palīdzēju mušai, tikai acīs neieskatījos).

2 atbildes “DAUDZ NAUDAS”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s