Laiks klusēt un laiks runāt

a3068074375_10

Šobrīd aiz loga ārā līst un līst. Ir iestājies mitrs un drēgns 5.oktobra vakars (manai meita Amēlijai šodien ir vārda diena un kā jau ierasts, jūs jau nojaušat par ko ir runa, tradīcijas ir jāievēro, mēs mielojamies ar šokolādes kūku kā tas lauvu bars ar svaigi nomedītu zebru no stāsta “Nāves skūpsts”. Kūka garšo lieliski un mirklis ir īsts visā savā vienreizībā un pārpilnībā. Baudu un priecājos). Uz šādas prieka pilnas noskaņu nots, vēlos pastāstīt atgadījumu no bērnības (ja tā padomā, esmu bērnībā piedzīvojis visādas dīvainas lietas, kurām izskaidrojumu rodu tikai TAGAD). Pirms izstāstu atgadījumu, kas ieveda mani “klusajā istabā”, vēlos pateikt, ka šī pieredze ir aizvedusi man pie sapratnes, ka ir laiks runāt un laiks klusēt.

Toreiz es mācījos 8.klasē. Bija vēsa pavasara diena un es vingroju mājas pagalmā uz vingrošanas stieņa. Tas, kas ar mani notika mirkli vēlāk, vislabāk raksturo apzīmējums – aizslīdēt pāri sāpju galējai robežai vai ieiet klusajā istabā. Es karājos ar rokām pieķēries pie stieņa un šūpojos. Mēs tā darījām vairāki puikas vienlaicīgi. Vienkārši šūpoties, tas taču nav interesanti. Vajag izdomāt kādu spēli vai vēl labāk, sacensties. Un es izdomāju! Es paziņoju, ka uzvarēs tas, kurš karājoties ar rokām pie stieņa, savu augumu uzšūpos visaugstāk. Domāts darīts. Mēs sākām šūpoties. Vingrošanas stienis arī. Tas nebija iebetonēts zemē, bet brīvi stāvēja uz atbalsta kājām. Stieņa kājas gāzelējās kā tāds staigātājs uz ķekatām. Nākamajā mirklī es pamanīju, ka zēni man blakus atlaiž rokas no stieņa un nolec.

– Mīkstie!, – es pie sevis nodomāju, jo negrasījos padoties un turpināju šūpoties vēl augstāk. 
Tad zemes un debesu attiecības ieņēma kaut kādu nesaprotamu leņķi. Man šķita, ka es lidoju. Bet tajā pašā laikā es vēl nebiju atlaidis rokas no stieņa. Es lidoju ar stieni rokās.

– Dīvaina doma, – kā zibenīgs uzplaiksnījums izskrēja apjausma cauri manai, laikam jau galvai.

– Bet kā tas iespējams? Lidot ar smagu dzelzs stieni rokās? – nespēju saprast.

Kā pēc zibens uzplaiksnījuma drīz seko pērkona dārdi, tā manu neizpratni tūlīt pat “izkliedēja” spēcīgs trieciens un tam sekojoša spilgta gaismas eksplozija. Attēls nodzisa un mani apklāja tumsa (gluži kā 90 – tajos, kad skatījāmies ārzemju kanālus ar dažādu pašmeistarotu TV antenu un signāla pastiprinātāju palīdzību un pašā interesantākajā brīdī TV ekrānā parādījās balts sniedzinš un attēls izgaisa. Nereti gadījās, kad pašā interesantākajā brīdī nešpetnieks vējš izksutināja antenu  un ekrāna tumsas otrā pusē  uzjautrinājās par manu neizpratnes pilno saspirngto sejas izteiksmi).

Pēc mirkļa es atvēru acis un parādijās miglains attēls. Virs manis bija tās pašas gaiši zilās pavasara debesis, kuras pirms brīža nodzisa. Es centos saprast, kas notika (jo neesmu  TV, no kura varētu izraut antenas vadu). Mēģināju piecelties, bet nespēju pakustēties. Tad es palūkojos sānis un ieraudzīju, ka vingrošanas stienis, pie kura tikko karājos, tagad atrodas uz mana vēdera. Es gulēju zemē un stienis man virsū.

– Tam vajadzētu būt sāpīgi! – nodomāju, bet vēl neko nejutu. Saprotu, kā jūtas pele peļu slazdā, jo tieši tā tas šobrīd izskatījās. Es esmu pele un stienis ir slazda mehānisms, kas mani piespiedis pie zemes.

Es nespēju tam noticēt, jo tas izskatījās kā reāls sapnis. Es skatījos uz puišu sejām man apkārt un redzēju viņu acīs bailes. Viņi visi bija nobijušies un satraukti skraidīja ar ieplestām acīm un kaut ko nesakarīgi runāja. Es nedzirdēju viņu balsis, jo tās likās esam kaut kur tālu un viņu kustības bija gan lēnas, gan reizē steidzīgi satrauktas. Es vēl arvien neko nejutu. Centos ievilkt elpu un tad sajutu, ka tas nav nekāds sapnis. Es nespēju ievilkt elpu. Nodomāju, ka varbūt stienis ir pārsitis mani uz pusēm kā slieku, ko pārkniebju, pirms lieku uz makšķeres āķa. Tad puiši pieliecās un pacēla no manis nost stieni. Es cēlos kājās un tūlīt pat atkritu atpakaļ.

Atceros viņu pārbiedētos acu skatienus. Viņu acīs es sevi redzēju kā dzīvu mironi no kapeņu stāstiņiem, kurš tikko atvēris zārka vāku un nolēmis doties vakara izklaidē. Bet mana izklaide beidzās vēl nesākusies. Es gulēju saļimis. Mēģināju vēl reiz celties kājās, bet pēkšņi sajutu tādas sāpēs, ka uz mirkli attēls nodzisa atkal.

Kad atvēru acis, bija atnākusi mana mamma. Pēc sejas izteiksmes sapratu, ka viņa raud un vienlaicīgi man kaut ko jautā. Un tad es ievēroju kaut ko neparastu. Sāpes bija tik spēcīgas, ka es tās vairs nejutu. Es nonācu vietā, kur izbeidzās sāpes. Es ieslīdēju klusjā istabā. Tādā kā ķermeņa dziļākajā gala istabā, kurā bija kluss un mierīgs. Visa kņada un mammas raudāšana notika tur tālu ārpusē. Bet es grimu iekšā klusumā kā dīvainā sapnī. Ap mani viss notika lēnāk nekā parasti. Trūkstot citiem vārdiem, es to saucu par kluso istabu, kurā nav ne baiļu, ne sāpju, tikai, kā to labāk pateikt, rāma miera klātbūtne.

Pēc tam kopā ar ugunīgām sāpēm manā vēderā atgriezās satraukto ļautiņu klaigas dabīgā skaļumā. Es locījos kā slieka, kas pārkniebta uz pusēm. Klusā istaba nozuda. Robežšķirtne starp mani, kurš vēro notekošo no klusās istabas, un mani, kurš lokās zemē, kā pārkniebta slieka, izgaisa. Tā bija mana bērnības dīvainā pieredze, kad šķērsoju sāpju slieksni un iegāju istabā aiz sāpju robežas.

Mamma aizveda mani uz Madonas slimnīcu, kurā pavadīju garākās dienas savā mūžā. Jutos vientuļš un nobijies. Izbaudīju slimnīcas ērtības ar iespēju nokārtot dabīgās vajadzības neizejot no gultas – urinēju plastmasas “plīlē” un pirmo reizi mūžā noliku kluci uz metāla emaljēta “šībera”. Jautrība sākās brīdī, kad “šīberi” ar svaigo ražu noliku zem gultas, bet sanitāre nesteidza  to iznest no palātas. Visa palāta tik strauji piepildījās ar smaku, ka likās esmu airodinamiskajā vēja tunelī un smaka kā vēja straume pacēla mani gaisā ar visu gultu līdz palātas griestiem. No otras puses, var teikt, ka man paveicās. Es iekļuvu liela izmēra peļu slazdā cilvēkiem (ar vienu atšķirību, es satvēru nevis peli, bet klusās istabas durvju rokturi. Durvis ar rokturi ir redzamas attēlā teksta sākumā). Es nebiju salauzis nevienu kaulu, ne pārsitis iekšējos orgānus. Izgāju cauri klusajai istabai bez traumām un guvu klusuma pieredzi.

Šobrīd ir iestājies dzīves posms, kad esmu pabāzis pa durvju šķirbu galvu ārā no klusās istabas, lai ik pa laikam šo to ierakstītu vietā, ko par tarandas.blog sauc. Jā, esmu atklājis, ka nav nepieciešamas necilvēcīgas sāpes, traumas vai satricinoši pārdzīvojumi, lai attaptos klusās istabas durvju priekšā. Par kluso istabu saucu vietu, kurā es esmu viens vesels, visas spējas darbojas lieliskā saskaņā, kas ļauj izjust tirpas uz ādas un vieglas trīsas sirdī par to, ka esmu daļa no Bezgalīgā. No klusuma istabas es redzu dzīves pilnību, kad mans mazais Es saplūst ar bezgalīgo Visumu, krāšņo Dzīvi, mazais prāts saplūst ar Visuma saprātu (ar šiem apzīmējumiem es cenšos norādīt uz Radītāju, to puisi ar sirmo bārdu, nu labi, vai to meiteni ar skaistajām acīm, vai arī, ja šo te blogu rakstītu zebra, viņa apgalvotu, ka visu radījusi gigantiska zebra ar sirmu bārdu, kas skrien ātrāk par lauvām. Lai nu kurš vai kura būtu to paveikusi, mēs spējam iztēloties tikai to, kas ir mūsu pieredzē. Tas, kas ir acīmredzami un IR visu radību pieredzē, tā IR pasaule, debesis, zvaigznes, putni un klusā istaba, kuru radījis kāds/kāda, kas neesmu es). Tikai šādos brīžos, kad galīgais un bezgalīgais (džeks ar sirmo bārdu, neatvairāmā meiča ar dzidrajām acīm vai muskuļotā ātrskrējēja zebra) satiekas pie viena galda sēžot klusajā istabā un vērojot zvaigznes vai krāsnī sprakšķošu malku lietaina oktobra vakarā, prāts paliek klusumā un neizsakāmā izbrīnā.

– Vai tas ir kāds sapnis? – atskan jautājums no blakus istabas.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s