Ja cilvēkam ir konkrēts priekšstats, agri vai vēlu viņš/viņa sāk justies nelaimīgs.

Priekšstati mēdz būt visdažādākie – par laimi, panākumiem, dzīves jēgu, patiesību, Dievu utt. Priekšstati var būt par savu ķermeni, par vidukļa apmēru, muskuļu masu, par tēlu, kādam man jābūt, kas jāsasniedz, par ko jākļūst, cik jāpelna, kādi panākumi jāgūst un kurš dievs jāpielūdz. Tomēr dzīve ir tieši tāda, kādai tai jābūt un priekšstati ir nekas vairāk kā šaurs skatījums noteiktā lenķī.

Viena no dabas skaistākajām parādībām ir saullēkts. Citi teiks saullriets. Par gaumi nestrīdās. Jā, kas kuram patīk labāk. Bet runa nav par patikšanu. Priekšstats nav patikšana, bet pārliecība, ka ir tā un nevar būt savādāk. Dabas parādība saulriets un saullēkts arī ir priekšstats, ka saule riet vai aust. Ja mēs redzam sauli, kas grimst jūrā vai sauli, kas paceļās pār apvārsnim un tas, ko redzam atkarīgs no vietas, kurā atrodamies. Kad rietumu puslodē saule aust, austrumos riet un otrādi. Patiesība ir tāda, ka saule ne aust, ne riet, bet zeme riņķo ap sauli. Bet to mēs varam ieraudzīt tikai tad, ja paceļamies izplatījumā un vērojam zemeslodi no platāka skatu leņķa (izkļūstam no priekšstata nosacītās šaurības).

Šogad 22.septembrī iestājās astronomiskais rudens vai citiem vārdiem izsakoties ekvinokcija. Ekvinokcijas laikā saules gaisma sadala zemeslodi tieši uz pusēm. Robežšķirtni, kas savieno abus zemes lodes polus sauc par terminatoru. Tā ir robežlīnija starp saules gaismu un ēnas pusi, robežšķirtne starp saullēktu un saulrietu. Ekvinokcija ir laiks rudenī kā arī pavasarī, kad dienas un nakts ilgums ir vienādi. Iestājas līdzsvars starp zemeslodes daļu, kas ir tumsā un to, kas ir gaismā. Bet līdzsvars nav kāds fiksēts stāvoklis vai robeža, kuru nedrīkst pārkāpt, neievērot, apšaubīt vai zaimot. Terminators jeb robežšķirtne neapstājas un turpina slīdēt pāri zemes virsmai vienā solī ar zemeslodes griešanās ātrumu. Dabā viss ir plūstošs un mainīgs, bet priekšstati, kurus tik augstu vērtējam un negribam atmest, ir prātā radīti, izrauti no dabiskās vides, nedzīvi, miruši, nedabiski robežmieti, kuri ne tikai sarūto un sašķeļ dabisko lietu kārtību, bet arī  nogalina pasaules dabisko skaistumu (nesenā pagātnē cilvēki domāja, ka saule griežās ap zemeslodi un zeme ir Visuma centrs. Pārliecība, kas spēj nogalināt).

Pavasarī un rudenī, kad saules gaisma pret zemi krīt ieslīpi, gaismas robežšķirtnes slīdēšana pāri ainavai veido izteiktu kontrastu. Ja cilvēkam ir konkrēts priekšstats, agri vai vēlu viņš/viņa sāk justies nelaimīgs, jo priekšstats ir dabiskās kārtības graušana. Priekšstats ir zemeslodes riņķošanas apturēšana, robežu novilkšana un nofikšēšana, kas ir ieslīgšana ilūzijās par izdomātu pasaules kārtību. Šī neatbilstība starp to, kas ir izdomāts un to, kas IR, padara cilvēkus nelaimīgus, nomāktus, depresīvus un bezcerīgus.

Es sildos atvasaras rudenīgi siltajos saules staros un baudu zeltaino rudeni ārpus priekšstatam, kādam šogad ir jābūt rudenim.

Rumī ir teicis: Tu neesi piliens okeānā,

                           Tu esi viss okeāns vienā pilienā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s