Es ienirstu, lai iznirtu

Labs ir, brāl/ mās (nav godīgi visus saukt par par – eu, brāl, jo pieļauju, ka šo te lasa arī viņas. Ja godīgi, vissaistošākās un saturiski dziļākās sarunas man galvenokārt ir bijušas ar sievietēm. Bet uzruna – eu, brāl – ir tik plaši izplatīta, jo tas ir parocīgi uzrunāt kādu ne visai pazīstamu seju, jo īpaši, kad nespēj atcerēties šīs cilvēka vārdu.) pastāstīšu stāstu kā es braucu ziemeļmeitu lūkoties, nu nē taču, bet, kā es meklēju sevi.

Kā ikviens jaunietis padsmit gados meklēju savu identitāti. Īpaši jaunībā cilvēkiem ir svarīgi apzināties savu piederību, piesaistīties kādam noteiktam draugu pulkam, iesaistīties domapmaiņā un saprast – kas es esmu (atkal jau tu sāc par to pašu. Jā, sāku un turpināšu. Jūs jau noprotat, ka saruna notiek manā galvā. Bet tas ir normāli un par to nevajag satraukties. Satraukties ir vērts tad, ja balsi savā galvā vairs nedzirdat – tad visticamāk esat miris un kaut kādā bezsakarā šo faktu esat palaidis garām, vai arī esat apguvis levitēšanas māku, dzirdat taureņu spārnu vēzienus un protat izlasīt Meistardarbu, kas uzrakstīts uz smaragda plāksnes). Tad lūk, mani pavadīja ikdienišķie monologi ar balsi galvā un, lai sevi nedaudz atslogotu no uzbāzīgā pļāpātāja, es mēdzu skaļi klausīties mūziku. Mūzika ir ceļojums pasaulē bez formas – tās ir durvis uz garīgo dimensiju.

Parasti, kad pārnācu mājas no skolas, es nometu somu kaktā un pieslēdzos muzikālam baudījumam. Mūzika ir pasaule, kurā esmu patiess – tas, kas es esmu. Pasaulē, kurā neizskaidrojamā veidā viss ir iespējams. Manai iztēlei nav robežu un es lidoju brīvs kā putns debesīs. Bezgalīgo iespēju pasaulē es varu gāzt un spridzināt ar pilnu jaudu. Es ievietoju magnetafonā Maxell kaseti, ko man uzdāvināja džeks no Vācijas vārdā Malte. Malti es iepazinu piektdienas vakara skolas diskotēkā. Bet tā nebija kārtējā piektdienas vakara disene skolā. Tā bija disene, kas apgrieza ierasto kārtību ar kājām gaisā un vēl izkratīja smiltis no bikšu kabatām.

Mūsu skolā ir viesi. Tie nav parasti viesi. Skolas uzraugu tramīgie skatieni liecina, ka šī ne tuvu nebūs kārtējā piektdienas vakara diskotēka, kas tiek stingri uzraudzīta, un sākās tieši pulksten 19:00 un beidzas 22:15, kad vadošais uzraugs zālē ieslēdz lielo griestu lustru. Tieši tādā “ar bomi pa pieri” veidā parasti tika norauts pustumsas valstības aizplīvurojošais aizkars. Disko zāle gaismas ātrumā pielidijās ar truliem ziņkārīgo acu skatieniem, lai iegrāmatotu skolas tenku vāceļu arhīvos, kurš ar kuru dejo un, kas zina, varbūt kāds atļāvies ko vairāk, par pieklājīgu roku satvērienu meitenei ap vidukli.

Bet šodien izskatās, ka viss būs savādāk, jo mūsu skolā ir ieradušies nebijuši viesi. Ciemiņi no ārzemēm. No ārzemēm! 1994. gada rudenī vārdu salikums – pie mums ieradušies ārzemju viesi – svarīguma ziņā varēja līdzināties paziņojumam, ka cilvēcei beidzot ir izdevies nodibināt sakarus ar saprātīgām dzīvības formām no citām planētām. Tas ir noticis. Viņi ir ieradušies. Jaunieši no Vācijas. Viņi veselu nedēļu viesojas mūsu mazpilsētas ģimenēs, bauda Cesvaines dabas skatus, pilsētas jaukākās vietas, nacionālās virtuves brīnumus, mežonīgos apkārtnes mežus un sniedz mums simfoniskā orķestra koncertus. Jaunieši no sadraudzības pilsētas Vaije (Weyhe), Vācija. Tā ir kultūras pieredzes apmaiņas vizīte. Es tvēru visu, katru vārdu, skatu, kustību, mirkli, iespēju aprunāties, sadraudzēties un uzzināt par jauniešu dzīvi Vācijā. Es mācījos 10. klasē un par Vācijas jauniešu dzīvi zināju kaut ko no krāsainiem bilžu žurnāliem. Faktiski neko.

Tas bija spilgtu kontrastu pārpildīts laiks. Vācu jaunieši apjūsmoja laukos audzētu gurķu, tomātu un sīpolu konservus, meža zemeņu ievārījumu, pankūkas ar medu. Mēs priecājāmies par zilas krāsas košļājamajām gumijām, želejas lācīšu konfektēm un spīdīgās skārdenēs pildītiem atsvaidzinošiem cukurūdeņiem. Vēl vakardien mēs atradāmies Padomju Savienības sastāvā un dzērām cukurūdeni no stikla pudeles ar nosaukumu “Buratīno”, bet šodien pie mums viesojas ārzemju jaunieši un mēs turam rokās skārdenes ar nedzirdētiem nosaukumiem Fanta un Cola. Es skatījos uz ārzemju jauniešiem kā uz citplanētiešiem. Nē, kā uz Prometeju, kas nozaga uguni dieviem, lai to atnestu cilvēkiem. Colas bundžiņa šķita kā no Olimpa augstumiem izzagts dievu dzēriens, ko lemts nobaudīt izredzētajiem. Es neuzdrīkstējos tā vienkārši ņemt un izdzert to. Es malkoju lēni un nesteidzīgi, baudot nemirstības eliksīru.

Es biju lasījis bilžu žurnālos, ka aiz mūsu brīnišķīgās valsts robežām ir ārzemes. Ārzemes, kurās dzīvo tādi paši cilvēki kā mēs. Bet viņi nebija tādi paši. Atšķirības bija pielīdzināmas civilizācijām no citām galaktikām. Es raudzījos uz dzīviem “citplanētiešiem” – vāciešiem un iepazinu vaigu vaigā brīvo Rietumu civilizācijas izpausmes. Viss, ko viņi darīja, bija apbrīnas vērts. Saplēstas bikses, neredzēts apģērbs, puišiem gari mati, brīvā izturēšanās, mūzika, ko viņi klausījās. Viss bija neredzēts. Viss bija pilnīgi savādāk. Viņi bija ieradušies no tālām galaktikām, kas atradās daudzus gaismas gadu attālumā, lai atgādinātu, ka iespējams dzīvot savādāk, neierasti un brīvi. Es raudzījos uz šiem jauniešiem un ar katru sava ķermeņa poru jutu, ka es arī tā gribu dzīvot. Es tvēru katru mirkli, katru sarunu, lai mācītos. Diskotēka sākas ierastajā ritmā un stīvumā, kad visi kaut ko vēl gaida. Pie manis pienāk viens no vācu džekiem un saka:

– Čau, uzliec šito!

– Jautāju, kā Tevi sauc?

– Malte! – viņš atbild un pasniedz audioierakstu kaseti Maxell. Tādu kaseti turu rokās pirmo reizi mūžā. Pēc izskata spriežu, ka Malte ir pankroka mūzikas cienītājs un piekopj atbilstošu dzīves stilu. Viņa mati ir noskūti uz nulli, galvvidū atstāts cekuls, kas nokrāsots sarkanā krāsā. Kājās saplēstas džinsu bikses un mugurā balts T – krekls (atgādinu, ka ārā uz ielas ir 1994.gads). Malte man uzreiz iepatikās. Bez kompleksiem. Sirsnīgs un atklāts puisis. Uz skolas diskotēku viņš ieradās ar atkorķētu puslitra degvīna pudeli rokās.

– Liec nost to pudeli. Tevi izdzīs ārā no skolas, – brīdinu Malti. Viņš pasmaida un piedāvā man iedzert. Es minstinos. Redzu priekšā peldam spilgti sarkanu brīdinošo boju:

– Turies pa gabalu, tālāk seko dziļums! – manī pretojās labās uzvedības manieres. Malte ar sarkano matu cekulu un degvīnu rokās saka:

– Iedzer! Jautrība sākas!
 Airējos uz krastu, prom no sarkanās bojas, bet viļņi mani nesa dziļāk. Pastiepu roku un satvēru boju. Nespēju noticēt pats savām acīm. Es paņēmu rokās pudeli un pieliku to pie lūpām. Vienu pēc otra slidināju lejā ugunīgās dziras glunkšķus. Tie triecās kā spēcīgs vilnis manās nāsīs. Šūpojoties kopā ar boju, es slīdēju dziļumā. Mana vēlme kaut ko vēl gaidīt nogrima kopā ar pāris glunķškiem liesmojošā dzēriena. Es to izdarīju. Atklāti. Skolas vestibilā. Visiem redzot. Malte pasmējās un aizgāja ar atpogātu degvīna pudeli cienāt pārējos. Vējš iepūta manas drosmes burās un sekoja spēcīgs rāviens. Nākamajā mirklī es biju virs ūdens uz vēja dēļa. Viļņi mani mētāja un es traucos pāri trakulīgo viļņu mugurām brīvā vēja dejā.

Mūsu civilizācijas pārstāvju “labas uzvedības” kodekss aizliedza pat domāt par alkoholisku dzērienu lietošanu. Neviens skolā neuzdrīkstējās atklāti ienest un lietot alkoholu, tāpēc tas tika darīts slēpti. Mēs tikām mācīti bezierunu kārtībā pakļauties kodeksam un akli pielūgt izlikšanos. Tas, ko patiesi vēlējāmies, bija jādara slepus, aizmuguriski, čukstus, turot mēli aiz zobiem, pa tumšiem kaktiem, tumsas aizsegā. Reti kuram pietika drosmes izrādīt savus patiesos nodomus atklāti. Izlikšanās režīms bija noklusētais iestatījums, kas katrā no mums bija aktivizēts jau rūpnīcā. Viss samudžināts un liekulības pinekļos iepinies. Meli, slēpšanās un bravurīgs paštaisnums. Neciešu. Ugunīgā dzira uzlija uz mikroshēmas, kurā atradās noklusētais iestatījums. Kaut kas nosprakšķēja un manas sviras iekustējās. Es pilns apņēmības ar kaseti rokās kāpu uz skatuves pie dīdžeja Aigara.

– Aigar, lūdzu nākamo uzliec šo kaseti. Vācu draugi grib klausīties savu mūziku, – kliedzu Aigaram ausī. Aigars šūpodamies mūzikas ritmā, piekrītoši pamāj ar galvu. Stāvu zālē uz skatuves un rādu Maltem paceltu īkšķi. Tūlīt būs. Viss nokārtos. Lieki teikt, ka atlikusī diskotēkas tonalitāte, liriskās pasāžas, ierastā disko harmonija un kompozicionālā uzbūve tika aizslaucītas ar iekšas tricinošu decibelu grāvieniem. Cesvaines vidusskolas diskotēkas muzikālā ievirze piedzīvoja vēsturisku pagrieziena punktu. Disko nomainīja smagais metāls un pankroks. Tas bija kultūršoks. Izraisīto seku ziņā tas līdzinājās Nikolaja Kopernika savulaik izvirzītajai heliocentrisma teorijai. Liela daļa sabiedrības 16. gadsimtā nebija gatava pieņemt zinātnieka pārdošos apgalvojumu, ka planēta zeme nav Izplatījuma centrs. Kultūršoks gāja gaisā un es pieķēries jaunajai teorijai, riņķoju pa zāli kā zeme ap sauli. Tieši to es biju meklējis. Sajūsmu, ko manī izraisīja sprādziens. Vienā mirklī izmainījās viss. Iestājās cits laikmets (pat grūti noteikt, kas tas bija par gadu, bet noteikti ne 1994.gads), citas tradīcijas, cita saziņas forma un izteiksmes līdzekļi. Liela daļa latviešu meiteņu un zēnu izskrēja ārā. Viņi nebija gatavi pieņemt jaunu teoriju par Visuma uzbūvi. Vācu meitenes ar spiedzieniem skrēja iekšā. Cesvaines vidusskolas deju zālē sākās neredzēta jautrība. Meitenes dejoja ar meitenēm, zēni lēkāja, savā starpā un grūstījās.

– Ķer mani, – manā ausī ietriecās Maltes balss.
Un nākamajā brīdī viņš atradās uz skatuves un rādīja ar rokām, lai mēs sastājamies cieši kopā. Tad viņš ieskrējās un no skatuves lēca mums virsū. Acumirklī es apjautu, ko nozīmē vārdi – ķer mani! Malte kā sikspārnis ar sarkaniem matiem planēja mums tieši virsū. Es pacēlu gaisā rokas, lai sikspārnis nenotriektu mani no kājā un piezemēšanās būtu nesāpīga. Lidojošo citplanētiešu sikspārni mēs piezemējām godam. Man divas reizes nebija jāsaka. Nākamais kāpu uz skatuves un lēcu es. Es lēkāju kā apdullis sienāzis pavasara saulē, trīsuļoju kā no ledus skavām izlauzusies palojoša upe. Tā bija izlaušanās, brīvība un laime, kas kā dedzinošas liesmas traucās cari manām dzīslām. Manī mutuļoja prieks par saldo uzvaru pār stīvo liekulību un izlikšanos. Pareizās uzvedības kontrole bija apstulbusi no nekontrolējamās trakošanas un visatļautības. Decibelu vibrācijām līdzi kustējās skolas uzraugu akurāti sakārtotās ilgviļņu cirtas un balto blūzīšu izgludinātie atloki. Pareizās uzvedības standarts lidinājās kā no atkritumiem izrauts celofāna maisiņš, ko draiski gaisā raustīja no vienas zāles malas līdz otrai trakulīgo decibelu dārdi. Dežūrējošie pedagogi – žandarmi, kuru uzdevums bija raudzīties, lai zēnu biksēm būtu pietiekami izteikti iegludinātas buktes un meiteņu svārki sniegtos pāri celim, raudzījās notiekošajā ar mēmām šausmām.

Es biju pilnībā pazaudējies, lai atrastos. Vienā diskotēkā sabruka mans būvētais tēls, par kādu mēdzu sevi uzskatīt. Es biju kļuvis par kultūršoka atbalstītāju, dumpinieku, nepakļāvīgu brīvdomātāju, kurš atļāvās biedroties ar pareizās uzvedības grāvējiem. Bet manī dzimusī brīvības sajūta un prieks bija neizmērojami pārāki par bailēm no nicinājuma un publiska soda. Tā ir neaizmisrstama sajūta, ko baudu klausoties skaļu mūziku.

Esmu pārnācis pēc stundām mājās un gatavojos mūzikālajai ceremonijai. Mans kasešu magnetafons ir pievienots 100 vatu jaudīgam pastiprinātājam, kas novada zibeņveidīgos triecienus caur diviem 90 vatu VEF skaļruņiem. Akustiskā stereo sistēma ir pietiekami skaļa, lai kaimiņi gan otrajā, gan pirmajā stāvā baudītu visu muzikālo gammu kopā ar mani. Aiziet Metallica, Sad But True.

Kasetes lentai pieglaužas klāt magnetafona galviņa un ieskanas ievadošais ritms. Pirmās 20 sekundes noskaņojos lidojumam un sāku iekšēji trīsuļot. Pēc mirkļa jau esmu bezsvara stāvoklī. Tā ir Brīvība. Esmu ērglis, kas vientuļi planē izplatījumā. Tas ir mans lidojums, mans templis, mans rituāls, mans piepildījums. Esmu kopā ar zvaigznēm. Esmu bezgalīgo iespēju okeānā. Te es esmu patiess. Pretī atmirdz vizoša gaisma. Aiz manis paliek tumsa. Tālumā nogrand pēdējā bungu takts. Ir laiks atgriezties. Es samazinu augstumu. Es sasveros ar galvu pa priekšu un dodos lejup. Es pikēju tieši tumšajā dzelmē. Mans ātrums strauji pieaug. Bez skaņas pāršķeļu ūdens virsmu un pazūdu zem ūdens. Mani ieskauj tumsa. Visapkārt ir klusums. Atsitos pret gultas matraci. Mana sirds dauzās. Iesākas nākamās dziesmas ievada akordi. Es pagriežu skaņu klusāk.

Pateicoties vācu jauniešu dumpinieciskumam, es atklāju sevī milzīgu prieku par uzdrīkstēšanos pakļauties manī mītošajam priekam un brīvībai. Skolas disene beidzās un vācieši sakāpa autobusā un aizbrauca atpakaļ kosmosā. Bet ar to nekas nebeidzās. Patiesībā viss tikai sākās. Es biju nobaudījis gara brīvību sevī un nolēmu nekad vairs neizlikties par to, kas es neesmu. Es spārdījos, kā neiejāts kumeļš un nevienam neļāvu sēdēt mugurā. Bumba ar laika degli bija aizdegusies. Manī bija pamodies jaunatklājēs, kurš apzinājās, ka viss nav ne tuvu tā, kā mums māca pirkstu kratītāji. Principu: klausies manos vārdos, neskaties uz maniem darbiem, kas ir “pareizo” cilvēku uzvedības stumbrs, es nocirtu līdz pašai saknei. Manī atmodās snaudošs spēks. Dumpinieks, kurš pretojās visam, kas apspiež radošā un brīvā gara izpausmes. Es spridzināju. Es biju satvēris cirvi un cirtu ar savu attieksmi, es noliedzu visu, kam nav nekāda saprātīga pamatojuma, es cirtu katru dzinumu, kas spraucās ārā no vecā, pareizā, liekulības celma. Es audzēju garus matus, nēsāju saplēstas bikses, ādas šņorzābakus, klausījos dārdošu smago metālu un iesaistījos vārdu kaujās ar ikvienu, kurš uzprasījās uz diskusiju par pareizu uzvedību.

Prāts bez apstājas meklē ne tikai izejmateriālus domām (balss galvā), bet arī ķieģeļus, no kā būvēt identitāti (domu biedru grupas un uzkstus, kuriem līdzināties). Prāts meklē identiāti, kas ir izpratne par to, kas es esmu. Caur izpratni, kas es esmu, tiek iedzivināts un nepārtraukti atjaunots mans ego. Bet es (tas, kas nav balss manā galvā) turpinu cirst identitātes uzbūvētos namiņus, graut neīsto, uzspēlēto, ierasto un klišejisko, kas apklāj un aizsedz manu patiesu Es.

Es ienirstu katrā jaunā identitātē, lai no tās atkal iznirtu. Jebkura identitāte ir robeža. Es esmu, tas, kurš nirst ārpus robežām.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s