Izgāšanās ir prefekts attiecību pārbaudījums

 

Dzīvē viss nav tik vienkārši, jo īpaši attiecībās ar pretējo dzimumu. Izdariet kādu stulbību, un uzzināsiet vai partneris/partnere ir kopā ar jums jūsu dēļ vai arī attiecības uzrtur pie dzīvības citi iemesli.

Izstāstīšu atgadījumu no savas pieredzes, kad tikko uzsāku draudzēties ar Ievu (jā, kopš pirmās dienas esmu viņu vienmēr uztvēris, kā savu draugu, draudzeni, dvēseles radinieku un turpinu ar viņu draudzēties jau 20 gadu garumā). Tad lūk, viss sākās tā.

Es sēžu savā pirmajā darba vietā Grašu bērnu nama kapelā uz grīdas. Ir 1996.gada 8.septembris un Grašos norisinās dārza svētki. Ir sabraukuši daudzi viesi no tuvākas un tālākas apkārtnes, lai piedalītos ikgadējos svētkos, ko bērnu nama direktors rīko pateicībā par sponsoru dāsnumu.

Atveras durvis. Telpā ieplūst svaigs gaiss un gaisma. Ir saulaina septembra diena un gar kapelas sienu slīd meitenes siluets, ko pavada saules staru mirdzums. Manas acis žilbst. Svešā meitene apsēžas uz grīdas man priekšā. Manas acis staro. Lejā pirmā stāva zālē tūlīt sāksies balle ar dzīvo mūziku un smalkiem viesiem no Francijas vēstniecības, biznesmeņiem un citiem godājamiem atbalstītājiem. Pirms svinīgā pasākuma sākuma es atrodos kopā ar bērniem otrā stāva kapelā, kurā nu pat ir ienākusi neredzēta meitene. Es vēroju, kā kapela piepildās ar svaigu un mirguļojošu gaismu. Visas manas galaktikas zvaigznītes mirgoja kā svētku lampiņu virtenes. Starojošie zibšņi rotaļīgi lidinājās kapelā virs mums. Nez no kurienes mani apskāva apjausma, ka viņa ir no zvaigznēm. Es sāku ieskatīties vērīgāk un pamanīju, ka viņai kājās bija zilas zeķubikses, tumši pelēkas krāsas rūtaini svārki un viegla burzīga materiāla balta blūze. Viņas sejā lāsoja piena ceļa mirdzums un acīs rotājās rīta zvaigžņu gaisīgais mirdzums. Viņas garie blondie mati bija sasieti copē. Caur copi bija izdurta mākslinieka ota, kas līdzinājās bultai.

– Kas tā ir par meiteni?- es nespēju ilgāk izturēt neziņu par noslēpumaino viešņu un čukstus prasīju savai audzēknei Aijai.

– Tā ir Ieva, Gundegas māsa no Rīgas, – Aija man paskaidroja.

No Rīgas? Nē, manā priekšā mirdzēja meitene no tālām galaktikām ( man patīk fantazēt un viena no manām iedomām ir, ka es esmu no zvaigznēm un esmu te ieradies uz īsu brīdi, apmēram uz 70 vai 80 gadiem, atkarībā no tā cik bieži tīrīšu zobus un lietošu uzturā ….. nu labi, veģetārisma un vegānisma slavinājums lai paliek citiem. Domāju, ka viegli sārts cīsiņš ir mazāks posts par svētuma trīsām un pārākuma apziņu, ka esmu svēts, ja uzturā nelietoju gaļu), lai uz zemes paveiktu kādu cēlu uzdevumu.

Turpinu fantazēt un iztēlojos, ka stāvu Dieva priekšā (Dieva vizualizāciju atstāju jūsu ziņā. Domāju, ka iebildīsiet, ja teikšu, ka Dievam ir trīs acis un krēpes. Bet kurš gan ir redzējis Dievu? Tāpēc lai nu paliek….) un saku, ka vēlos doties uz zemi, bet ar vienu nosacījumu:

– Es došos prom, bet uz zemes gribu satikt un dzīvot kopā ar uzticamu un mīlošu draugu/draudzeni (norādu abus dzimumus ne jau tāpēc, ka būtu biseksuāls, bet toreiz es vēl nezināju, kas būšu – džeks vai meiča). Ja Tu, Dievs, piekrīti, man tādu atsūtīt, tad es kopā ar viņu apgriezīšu pasauli ar kājām gaisā.

Īsti neatceros vai Dievs kaut ko atbildēja, vai es te izfantazēju un tādas sarunas nekad nav bijis. Bet vienu zinu skaidri, tagad, kad raugos uz svešo meiteni, es jūtos lieliski un šāda saruna pilnībā varēja notikt. Kā es to varu zināt? Nekā! Bet ieklausoties savā sirdī, es dzirdu lūk, ko:

– Jā, tā ir viņa. Tā ir tā meitene, ko tu prasīji, lai Dievs sūta tev palīgā.  Viņa ir tā, ko tu meklē.

Skaisti, jo tieši tā es toreiz jutos. Vēlme  ir  būtiskākā īpašība, kas raksturo cilvēku. Vēlme ir tā viela, no kā mēs esam uzbūvēti. Tā ir mūsu būtība. Vēlme virza mūs. Tā liek mums darboties. Mēs esam nemitīgas vēlmes, kas nerimstot liek piepildīt dziļākās alkas. Mūsu sirds pukst, asinis riņķo un ķermenis kustas tikai tāpēc, ka pastāv vēlme, kas meklē piepildījumu.

Tu esi tas, kas ir Tava dziļākā vēlme. Kāda ir Tava vēlme, tāda ir Tava griba. Kāda ir Tava griba, tādi ir Tavi darbi. Kādi ir Tavi darbi, tāds ir Tavs liktenis.

Mana vēlme ir būt kopā ar viņu. Tas ir mans liktenis, būt ar to meiteni, lai viņa būtu no Rīgas vai zvaigznēm, vai no  nekurienes. Jā, ar viņu es vēlos būt.

Vakara gaitā mēs iepazināmies. Un es spēru drošu soli uz priekšu. Es pārlecu pāri orbītām, ļāvos piena ceļa lāsojošam gaismas impulsam un teicu:

– Ieva, es lūdzu Tevi uz deju!

Mēs dejojām. Un Ievas blondie mati atraisījās. Ota lidoja kā Amora bulta. Tā ietriecās man papēdī. Manas asinis sajaucās ar zvaigžņu putekļiem no bultas uzgaļa. Balts mirdzums manī ausa. Tajā vakarā es kļuvu par zvaigžņoto. Es zvaigžņoju, kamēr fonā vibrēja Visums. Orbītas sapinās un es iekritu pirmatnējā haosā.

Mēs turpinājām satikties. Es lidoju kosmosā biežāk, nekā atrados uz zemes. Es jutos milzīgu pateicību parādā Dievam (kā pateicību, es uzrakstīju savu bakalaura darbu, lai pierādītu Dieva esamību. Bet tas ir cits stāsts ar nosaukumu “Katrā sakāvē ir paslēpta uzvara”), kurš nosūtīja man draudzeni, kā es biju prasījis.

Nav šaubu, ka Visumu satur kopā mīlestība un tā jo projām, līdz vienā dienā notika kaut kas negaidīts. Nē, nē, nekas tāds, lai ko jūs tagad iedomājāties, nekas no tā nenotika. Patiesībā pavisam triviāls atgadījums. Vienā no pirmajiem randiņiem, es nogrūdu Ievu peļķē. Un nevis tā viegli, bet pamatīgi no papēžiem līdz matu galiņiem. Mēs skrējām Rīgā pa Merķeļa ielu, nezinu, kāpēc skrējām. Vienkārši uzjautrinājāmies viens par otra sabiedrību. Tad Ieva bēga un es dzinos pakaļ. Protams, ka es esmu džeks un skrienu ātrāk par skuķiem. Šī bija īstā reiza, lai to pierādītu (jā, jā tāda ir tā vīrieši muskuļotā loģika). Bet ar to nepietika, ka varu Ievu panākt, man vēl bija jāuzsit viņai pa lecu (tā teik, draudzīgi norādīt, ka necenties nepūlies tā, es tik un tā……) un tad tas notika. Izrādās, ka neprotu aprēķināt sava ķermeņa masas spēku paātrinājumā (vidusskolā es nemācījos fiziku, likās garlaicīgi) un mans draudzīgais uzsitiens pa plecu izrādijās   dunka mugurā. Tad Ievas ķermeņa trajektorija strauji mainīja sākotnējo virzienu un uzsāka neplānotu piezemēšanos tuvākajā peļķē.

– Uuuuuuuupss! Ko es esmu izdarījis?!!!!

Es sarku un bālēju. Domāju, ka ielīdīšu atpakaļ zemē (tas ir atgriezīšos zvaigznēs) no kauna, kādu izjutu. Tas bija pats stulbākais  – PIEDOD – ko savā mūžā esmu teicis. Ko nozīmē piedot, tu esi idiots vai, ka nesaproti, ka ar meitenēm tā nedauzās kā ar džekiem? (to es teicu pats sev. Ieva klusēja. Bet tieši to viņai bija visas tiesības teikt un es saprastu).

Viņa piecēlās, noslaucīja smiltis no plaukstām, aplūkoja saplēstās bikses uz ceļgala un saslapinātās drēbes. Es domāju  – viss cauri. Tās ir beigas. Bet tas bija sākums. Mūsu attiecību, kuras pamatā ir draudzība. Ieva neteica neko rupju vai pārmetumus un tas bija vēl neciešamāk, jo lika man pašam izdomāt pārmetumus sev. Tā bija mana fiziskā spēka demonstrācijas absolūta izgāšanās, bet attiecībām tas bija ideāls pārbaudījums.

Es sapratu, ka Ieva nav mans konkurents, kuram jādemonstrē savi muskuļi.

Viņa ir mana maigā otra puse, kas māca man iejūtību, smalkumu, vērību un sievišķību. Jā, katram vīrietim ir jāprot būt savā reizē sievišķīgam – tas nozīmē iejūtīgam, spējīgam klausīties un nelielīties ar savām zināšanām, muskuļiem vai naudu.

– Ieva, es lūdzu Tevi uz deju! (šodien ir piektdienas vakars un jāiet pakratīt miesa kādā no Rīgas deju zālēm…….jūuuhuuuu)

Viena atbilde “Izgāšanās ir prefekts attiecību pārbaudījums”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s