Katrā sakāvē ir paslēpta uzvara

Daudzus gadus atpakaļ, kad biju vēl jauns un spurains (tagad esmu tikai spurains), no visa spēka grūdu vaļā smagās Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes durvis. Es biju nodomājis studēt filozofiju (es nepiedalos strīdā par vārda filozofija vai filosofija pareizrakstību. Domāju, ka vairumam cilvēku abi šie vārdi vienlīdz neko neizsaka vai gluži otrādi, izsaka vienu un to pašu – nesakarīgu svešvārdu savārtījumu par “augstām” lietām). Domāts, darīts un es iestājos fil.fak. (vienkāršības labad lietoju saīsinājumu – filozofijas fakultāte) un ar vairākām dziļām ieelpām, pārdomām, kāpēc es te iestājos un, protams, ko es šajā dzīvē vispār daru, un nekam nav jēgas, viss ir tukšība un salmi, un pāri visam dārdoša mūzika, gari mati, nu jūs jau zināt, ož pēc tīņu spirita, tiku līdz 4. līmenim, tas ir kursam. Tas nozīmē, ka bija pienācis laiks rakstīt un aizstāvēt sava mūža iespaidīgāko darbu, kas nogāztu no kājām visus bakalaura darba pieņemšanas komisijas profesorus un doktorus. Bet dzīvē viss ir savādāk. Nogāzos es pats.  Un nevis tā vienkārši paklupu, bet apsitos tā, ka ilgi vēl nevarēju atjēgties, uz kuru pusi mājas.

Turpinājumā piedāvāju nelielu literāru izvērsumu par sakāvi un uzvaru.

Atveru acis. Šodiena ir sākusies (skaidrības labad norādu, ka runa ir par 2000.gada maiju). Diena, kurai tik ilgi esmu gatavojies un gaidījis, beidzot ir pienākusi. Šodiena ir mana lielā diena. Gaidu modinātāja zvanu. Modinātājs klusē. Raugos pulkstenī. Ir seši un trīs minūtes. Istabā ir tumšs. Labprāt vēl paviļātos gultā, bet nespēju. Nespēju mierīgi nogulēt. Manī gruzd nemiers kā liesmojoša lāpa, kas izgaismo tumšā tunelī katru kaktu. Lai kur es vērstu savu skatu, tas izgaismo manī gruzdošo satraukumu kā lāpas liesma. Liesma aug augumā un kārotais miegs bēg no manis, kā izbiedētas žurkas no grimstoša kuģa. Nespēju rast mieru, jo mani gaida bakalaura darba aizstāvēšana. Labi, laiks celties. Tik un tā vairs neaizmigšu. Ievelku dziļi elpu un ceļos. Rāpjos ārā no siltās gultas. Izlienu no siltajiem palagiem un iestumju pēdas mīkstās čībās (cik jauki apzināties, ka ir kaut kas mīksts un nomierinošs). Paraugos pār plecu. Mani mīļie saldi čuč. Klusām tipinu uz tualeti. Mans ātrums ir apmēram divi soļi sekundē. Ne tāds kā sapnī. Jā, tikko atcerējos. Es redzēju sapni. Sapni par gaismas apli. Te es devos prom un liesmoju tumsā kā uguns cilvēks. Es traucos kā gaismas stars cauri miljoniem pasauļu. Es traucos pretī vizošai robežšķirtnei, vietai, kurā satiekas gaisma un tumsa. Debešķīga brīvības un pilnības sajūta. Un tad. Mani ieskāva tumsa. Un es nodzisu. Šo pašu sapni esmu redzējis jau agrāk. Labprāt to noskatītos līdz galam. Es gribu redzēt turpinājumu. Bet kaut kas mani vienmēr iztraucē un es pamostos.

Es apstājos pie durvīm. Satveru durvju rokturi un dodos iekšā. Esmu tualetē. Te ir tumšs. Ieslēdzu gaismu. Kopā ar gaismu iedūcās ventilators. Lēni un bez trokšņa paceļu poda vāku. Nostājos pie poda. Paceļu poda vāku un ar strūklu podā zīmēju iedomātu apli veiksmei. Nospiežu poda skalojamās kastes pogu. ENTER – ievadīts. Aizstāvības process ir sācies.

Noskaloju rokas un iznāku no tualetes. Dodos uz virtuvi. Apsēžos pie galda un skatos ārā pa logu. Saules stari rāpjas par māju jumtiem. Ārā aiz loga mostas saulaina un silta maija diena, bet mani krata iekšēji drebuļi. Ceru, ka viss būs labi. Nespēju domāt neko citu, kā tikai par šodien gaidāmo aizstāvēšanos. Esmu garus ziemas vakarus pavadījis pie grāmatām, lasījis, tulkojis, konspektējis, rakstījis, pārrakstījis, labojis, papildinājis, dzēsis un atkal rakstījis. Esmu sajūsminājies un ienīdis, glaudījis un spārdījis, līmējis un plēsis, lamājis un čubinājis. Tagad atpakaļ ceļa vairs nav. Viss ir izdarīts. Teksts ir uzrakstīts. Pabeigts. Iesiets un nodots izvērtēšanai. Asinis dzīslās uzkarst. Trauksmaina dunoņa kā uzkarsēti popkorna graudi sitās pret deniņu sienām. Vēderā viss ir apgriezies otrādi. Manas iekšas sakļaujas kopā kā atsperes zem spiediena un kļūst uz pusi mazākas. Lai noņemtu spriedzi, nolemju iedzert siltu tēju. Pieceļos no krēsla un uzlieku vārīties ūdeni. Apleju tēju ar vārošu ūdeni. Virtuvi piepilda melnās tējas smarža. Tējas aromāts aizsauc mani bērnībā. Pasmaidu kaut negribas. Malkoju karsto tēju. Manī ielīst siltums un patīkamā smarža uz mirkli ļauj atsperēm atslābt. Pieaugošais spriegums uz mirkli noplok. Atveru garderobes skapi un noceļu no pakaramā vakar sievas gludināto kreklu. Ir laiks. Labāk ieradīšos agrāk, nekā drebināšos mājās. Uzvelku svētku drānas, pie spoguļa sakārtoju kaklasaiti, paņemu somu un klusām izslīdu kāpņu telpā. Apeju ap mājas stūri un nostājos 7.troleijbusa pieturā “Āgenskalna Priedes”. Pārbraucu pāri Daugavai un esmu klāt. Īsi pēc pulksten 9:00 grūžu vaļā smagās fil.fak. durvis. Kāpju augšā pa kāpnēm uz otrā stāva auditoriju, kurā notiks bakalaura darbu aizstāvēšana. Gaitenī pie auditorijas durvīm satieku kursa biedrenes Lindu un Daci. Ikdienišķā tērzēšana izpaliek. Mīņājos un staigāju uz priekšu un atpakaļ. Koncentrējos uz gaidāmo aizstāvības runu. Šodien ir lielā diena, kad students demonstrē četru studiju gadu laikā apgūtās filozofijas zināšana. Esmu nākamais aiz Daces. Dace pazūd aiz auditorijas durvīm. Gaidu. Esmu nākamais.

– Lūdzu, Taranda, nāciet iekšā! – pa atvērto durvju spraugu paziņo fakultātes sekretāre.

Kārtoju kaklasaites mezglu. Manas plaukstas ir mitras. Nobraucu plaukstas gar biksēm un soļoju iekšā. Telpas vidū ir novietota runātāja pults. Nostājos pie pults un nolieku uz tās savus papīrus. Paceļu acis. Man pretī pie gara galda sēž fil.fak. bakalaura darbu komisijas locekļi. Tie ir universitātes pasniedzēji, profesori, doktori, darba vadītāja un recenzents. Sakārtoju papīrus, izslejos taisni un raugos bakalaura darbu aizstāvēšanas komisijas virzienā.

– Lūdzu, sāciet!

– Labdien! Mani sauc Andris Taranda. Mana bakalaura darba nosaukums ir “Anselma no Kenterberijas Dieva esamības pierādījums”.

Norunāju savu runājamo ar pārliecību, ka beidzot Dievs ir pierādīts (nu kādam tas taču reiz par visām reizēm ir jāizdara. Un kurš tad cits, ja ne es?) Par spīti manai pārliecībai, turpmākā notikumu gaita izvērtās ne tā kā es biju iedomājies.  Es apzināti izvēlējos studēt filozofiju un tagad pierādīju Dieva esamību. Nekas mani nespēja atturēt būt pašam par sevi un darīt to, ko uzskatīju par svarīgu. Kas varbūt svarīgāks par Dieva esamību? (ja nu vienīgi studiju kredīts, kuru man pēc studiju beigšanas nācās ar lielām grūtībām atmaksāt, kaut es klusi cerēju, ka Dievs šo kredīta atmaksas dienu nobīdīs neaizsniedzamā nākotnē). Es neraizējos, kur es strādāšu, kas man maksās algu, cik es nopelnīšu un, ko es pēc tam darīšu. Tie visi ir sīkumi, sīpolu mizas attiecībā pret uzdevumu, kas man ir jāveic – Dieva esamības pierādīšana. Es sekoju savai sirds balsij, un ar to man pietika. Es biju saticis Ievu. Mīlestības dārzs manī plauka visā svaigumā. Es biju uzziedējis un atvēries mīlestībai. Es elpoju ar pilnu krūti un visa pasaule laistījās brīnumainās krāsās. Es biju apreibis no dzīves, no mīlestības. Es vēlējos pierādīt to, kas ar mani notika – pāri plūstošu prieku un piepildījumu. Man likās, ka Dieva esamība tam ir visatbilstošākais temats. Es meklēju taustāmus un uzskatāmus pierādījumus, lai pierādītu prieku un piepildījumu. Kad paziņoju darba temata nosaukumu universitātē, starp pasniedzējiem neatradās neviens, kurš piekristu  vadīt manu darbu (ko gan es biju iedomājies!) Meklēju vadītāju ārpus fil.fak. un uzrunāju katoļu baznīcas priesteri Oskaru Jabloņski, kurš tolaik pasniedza universitātē Katoļu baznīcas dogmatiku. Izdzirdējis manu vēlmi pierādīt Dieva esamību, viņš uzmeta man dziļdomīgu skatienu un kādu brīdi mani vēroja (reizēm ir ļoti grūti atšķirt idiotus no ģēnijiem un iespējams tieši ar šāda veida diagnostiku priesteris tobrīd nodarbojās. Tomēr pirmais iespaids mēdz būt maldīgs un, acīmredzot, viņš šaubījās, kurā kategorijā mani ierindot). Viņš mani nopētīja un tad teica, labi. Tikāmies vēl vienu reizi, un ar to mūsu sadarbība beidzās. Baznīca viņu aizsūtīja strādāt uz Liepāju. Es paliku viens kopā ar PRIEKU ( gluži kā tajā dziesmā dzied … ar prieku un kur lai es to lieku …. ). Es nolēmu nepadoties. Turpināju rakstīt bez vadītāja. Formāli man piešķīra citu fil.fak. pasniedzēju, kura paziņoja, ka šāda temata izvēli neatbalsta un, lai es pats tiekot galā, kā mākot. Labi, es teicu. Arī tas mani neapturēja. Es biju satvēris PRIEKU un traucos uz priekšu (kā vienā citā dziesmā  – garām motoriem, meitenēm un uzrakstiem Cirks). Biju rakstījis vairākus mēnešus  un tikko izklāstījis fil.fak. komisijai Dieva esamības pierādījumus.

Tad iestājās klusums un neveikla saskatīšanās. Cēlās kājās recenzents Edgars Narkēvičs, lai klātu vaļā savu viedokli par “jaunatklātajiem” Dieva pierādījumiem  (un šajā vietā es varētu sākt gausties un smilkstēt, cik netaisns viņš pret mani bija, bet …. tā nav taisnība. Tā ir pagātne un tur tam arī jāpaliek. Bet es to nēsāju līdzi ilgi. Patiesībā vairākus gadus un tā ir nopietna problēma, kas nebūt vairs nav sīpolu mizas, jo iesniedzas kodolā un saindē to). Par savu Dieva esamības pierādījumu samaksāju dārgu cenu (tai skaitā arī studiju kredītu nācās atdot) un ne jau tāpēc, ka izgāzos un saņēmu sliktu vērtējumu. Bet tāpēc, ka pagriezu muguru PRIEKAM. Manī brieda dusmas un reizē kauns par notikušo. Par neprātīgo filozofu un visu šo ķezu, kurā viņa dēļ (es domāju, filozofa manī) biju iekūlies. Es gribēju norobežoties no filozofa. Filozofs, kurš uzstājās pirms mirkļa, vēl atradās komisijas telpā, bet es izgāju ārā. Manī bija kaut kas pārlūzis. Es uzlūkoju filozofu ar nicinājumu. Es nolēmu kļūt cits cilvēks. Es vairs nevēlējos saistīties ar bezcerīgiem filozofiem un mākoņu stumdītājiem. Nolēmu atbrīvoties no neprātīgā filozofa kā nevēlamiem atkritumiem.

– Nekad vairs nebūšu tāds muļķis. Tikai mākoņu stumdītājus, filozofus, var spārdīt kājām kā bezpalīdzīgus suņus. Lai filozofs pārdzīvo un mokās, jo tā bija viņa ideja pierādīt Dieva esamību. Pats vainīgs. Vajag izvēlēties sakarīgus tematus un zinošus darba vadītājus. Nelga. Man pietiek.

Es izlējos taisni un domas par filozofiju nokratīju kā putekļus no savām drēbēm. Ar lieliem soļiem devos uz izeju. Aiz manis noklaudzēja durvis. Filozofs palika tur. Es neatskatīdamies atstāju fil.fak telpas, lai tur vairs nekad neatgrieztos.

(skan fanfaras) …………….. Kad visu šo rakstu un ne tikai šo, bet visu, kas te manā blogā ir, sajūta tāda, it kā pēc daudziem gadiem būtu saticis senu draugu – manu filozofu. Tagad es saprotu, ka mans bakalaura darbs bija neizdevies (recenzentam visu cieņu).  Galvenā manas sakāves problēma bija tā, ka neveiksmi attiecināju uz sevi personīgi. Es nolēmu apglabāt filozofu, apglabāt daļu no sevis. Es nodevu savu labāko draugu un tā priekš mani bija sakāve. Un tieši šī sakāve ir izvērtusies par manu lielāko uzvaru (kaut arī tam pretojos daudzus gadus). Pateicoties sāpīgai sakāvei, esmu apjēdzis:

– Neveiksme ir tas, kas ar mani notika, nevis tas, kas esmu ES (tā ir būtiska atšķirība).

No neveiksmes līdz neveiksminiekam ir viens solis un sperot šo soli, var iekrist dziļā mazvērtības aizā, no kuras izrāpties nav viegli.

Pēc daudziem gadiem, tagad es stāvu aizas malā un rakstu šo un daudz ko citu pateicoties tam, ka jeb kuru sakāvi var pārvērst uzvarā. Protams, ja tu to vēlies!

Es padodos dzīvei, jo nevienam nekas nav jāpierāda. Beidzot pēc daudziem gadiem es atkal staigāju pa stingru pamatu, jo esmu kopā ar savu draugu – filozofu. Es nenožēloju ne sekundi, ka notika tā kā notika. Dzīve noliek visu savās vietās. Jautājums, vai mēs to vēlamies pieņemt? Ir cilvēki, kas gadiem izvēlas turpināt cīņu ar pagātnes rēgiem, mocīties mazvērtībā un vainas apziņā par pagātnē notikušo. Es ļaujos sāpēm un pieskaros rētām. Es nezinu citu viedu, kā atgūt spēku un atkal apvienoties ar izstumto filozofu, ar noliegto daļu sevī. Vienīgi apvienojoties ar nevēlamo pagātnes pieredzi, es esmu viens vesels. Es esmu, kas ES ESMU.

Izskaņā vēlos runāt Šrī Činmoja vārdiem:

“Es padodos priekam,

jo prieks ir

ir spēks.

Es padodos mīlestībai,

jo mīlestība

ir cildens spēks.

Es padodos vienotībai,

Jo vienotībā

ir neizmērojams spēks.”

 

Viena atbilde “Katrā sakāvē ir paslēpta uzvara”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s