Čaiņiks vārās

Nekad neesmu sapratis, kāpēc vēlamies būt priecīgi un laimīgi,  bet esam noraizējušies un neapmierināti?

Kādā jaukā dienā, kad man bija apmēram 13 gadi, es noklausījos stāstu par beigtu sunīti ar vaļējām acīm. Stāstu izstāstīja mans krusttēvs Laimnesis. Tas notika 90-tajos Aizkrauklē, kur gāzes eksplozijas rezultātā kādā daudzdzīvokļu mājā bija uzsprādzis dzīvoklis. Sprādziens bija nopostījis dzīvokli un daļu no mājas. Es detalizēti iztēlojos visu, ko stāstīja Laimnesis. Izbirušās logu rūtis, mēbeļu atlūzas mājas pagalmā un apdegušu sunīti pie mājas zālājā. Sunīts gulēja zemē beigts. Es redzēju savā acu priekšā to mazo sprogaino sunīti, kas gulēja ar vaļējām acīm. Es vēlējos, kaut suns aizvērtu acis, bet viņš iepletis acis, nekustīgi raudzījās vienā punktā. To bija grūti pieņemt, ka suns ir nomiris, bet acis stāv vaļā. Parasti miroņiem acis ir ciet. Lai kā es centos viņa acis aizvērt (savā iztēlē, protams), tās palika vaļā. Sasodīts.

Dažas nedēļas vēlāk pārnācu mājās no skolas. Mājās neviena nebija. Es ievēroju virtuvē uz plīts jaunu tējkannu. Nolēmu uzvārīt ūdeni tējai. Iepildīju ūdeni un uzliku tējkannu uz gāzes plīts. Aizgāju uz savu istabu gatavoties mācībām. Brīdī, kad rakstīju burtnīcā, pavisam klusītēm kaut kas sāka sīkt. Es saausījos. Kaut kāda dīvaina skaņa. Skaņa nelīdzinājās nekam, ko līdz šim mājās biju dzirdējis. Cenots saklausīt, no kurienes nāk neparastā skaņa. Man kļuva neomulīgi. Skaņa nelīdzinājās nekam pazīstam un tāpēc šķita sveša un draudīga. Un tad tikai sākās. Skaņa nepieklusa (kā es to būtu vēlējies. Tāpat kā suņa acis neaizvērās, skaņa nepazuda. Pat vēl ļaunāk, tā tikai pieņēmās spēkā – piķis un zēvele). Tā kļuva arvien draudīgāka, jo nemitīgi pieņēmās spēkā.

Kā zibens no skaidrām debesīm pēkšņi es apjautu, kas tā ir par skaņu. Es to atpazinu. Tā ir gāzes plīts. Tā var sīkt vienīgi gāzes plīts, kas tūlīt uzies gaisā. Tā uzsprāgs. Es redzēju, kā sagrūst mūsu dzīvoklis un tur lejā zālājā, protams, guļ tas sunītis ar vaļējām acīm. Bet tā kā dzīvoklī atrodos es, nevis tas sunītis (kaut būtu bijis otrādi, bet nebija. Kāpēc vienmēr piepildās tas sliktākais?), tad šoreiz es būšu suņa vietā (vai manas acis pēc sprādziena arī paliks vaļā? Nebija laika par to domāt, bet tāda varbūtība pastāvēja).

Man kļuva karsti. Uz pieres izspiedās sviedri un mutē kļuva sauss. Sirds kūleņoja un spārdījās, it kā gribētu tikt prom no manis, no sprādziena vietas, bet velti. Bija bezjēdzīgi skriet un bēgt, jo sprādziens tik un tā mani panāks sagraujot pusi mājas. Es rīdams siekalas piecēlos un devos uz virtuvi (īsti nesapratu, ko daru, bet kājas pašas devās skaņas virzienā). Es sekoju savām kājām (mana sirds spārdījās un kliedza – izlaid mani ārā, es negribu mirt. Ne jau šodien. Ne jau tik muļķīgā veidā. Es gribu vēl dzīvot. Man ir tikai 13 gadi. Palīgā!!! ), bet kājas turpināja doties pretī draudīgajai skaņai. Pretī nāvei. Es iegāju virtuvē. Skatījos uz gāzes plīti ar domu, ka varbūt vēl kaut ko var glābt. Neko nesapratu. Kaut kas nebija tā kā vajag. Gāzes plīts izskatījās kā parasti. Nekas neliecināja par tuvojošos sprādzienu. Tad mans skatiens apstājās pie tējkannas. No tās traucās ar lielu joni tvaika strūkla. Es skatījos uz tvaikiem un nespēju noticēt savām acīm. Skaņa nāca tieši no tvaika strūklas. Tas nav iespējams! Bet tieši tas notiek (tajā mirklī mana iedoma par gāzes sprādzienu un sunīti, kura vietā būs jāstājas man, aizlidoja kopā ar tvaikiem kosmosā. Daļēji jau pat biju samierinājies (mana sirds tikai vēl par to neko nezināja), ka tūlīt miršu, ja nu vienīgi tās vaļējās acis man nedeva mieru. Ja nu pēc nāves es vēl varēšu redzēt? Visi domās, ka es esmu beigts, bet es gulēšu zemē un skatīšos apkārt, tikai neko vairs nevarēšu ne pateikt, ne kustēties. Diezgan sūnaini, lai neteiktu vairāk).

Es skatījos uz tvaiku strūklu, kas bija visas šis jezgas iemesls. Tā bija tējkanna ar svilpi. Es biju glābts un manas molekulārdaļiņās izsvaidītais ķermenis pamazām no kosmosa atgriezās vienkopus. Mana sirds gavilēja – jūū hūū, nebūs jāmirst. Ne šodien! Bet man bija ne līdz sajūsmai. Es izslēdzu liesmu un svilpe apklusa. Nolēmu nedzert tēju. Nervu saspringums bija tiks liels, ka jutos kā sunītis, kas pāris minūtes bija beigts, bet nu ir atdzīvojies. Apgriezos un aizgāju uz istabu. Iekritu gultā. Otrā rītā es pamodos ar paaugstinātu temperatūru.

Šis mazais stāsts lieliski ilustrē, kā prātā mēdz ieperināties sveši priekšstati (nepazīstama skaņa milisekunžu laikā tiek “atpazīta” kā bīstama un pat nāvējoša). Kad “atpazīšana” ir notikusi, tiek meklēti vienīgi pierādījumi, kas atbalsta priekšstatu par gāzes sprādzienu.

Prāts rīkojas vienīgi ar loģiskiem argumentiem un nezināmā situācijā tas nevar darboties, kamēr nenotiek “atpazīšana”. Prāts meklē kaut ko zināmu, to, kas noglabāts atmiņā. Un vienīgais, kas manā atmiņā bija noglabātais, bija stāsts par gāzes sprādzienu. Ar šo stāstu pietika, lai notiktu svešās skaņas “atpazīšana”. Es pat nepaguvu nomirkšķināt acis, kā kļuvu par atmiņā noglabātā stāsta upuri.

Šāda prāta mehānika ir visaptveroša. Šādā veidā mēs veidojam attiecības, domājam par sevi un citiem. Mēs balstāmies uz atmiņā noglabātiem stāstiem, kas nodrošina “atpazīšanu”. Mēs esam savas pagātnes nosacīti un atzīstam vienīgi to, ko “atpazīstam” no atmiņu krātuves. Tas ir iemesls, kāpēc gribam būt priecīgi un apmierināti, bet turpinām būt neapmierināti un ciešam. Kamēr čaiņiks vārās un prāta mehānika ņem virsroku, mēs vienmēr meklējam atbildes pagātnes pieredzē un “atpazīstam” vienīgi pagātni, vecu, pārbaudītu informāciju. Velkam pagātni visur līdzi un turpinām būt nelaimīgi, tā vietā, lai atbrīvotos no pagātnes važām un ieraudzītu to, kas IR.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s