Sēņu mērce

Rudens ir īpašs gada laiks. Laiks, kad ievācam ražu, plūcam no zara sulīgus ābolus un skaitām cāļus rudenī. Kurš skaita cāļus, kurš skaita zvaigznes septembra dzestrajās debesīs. Rudens ir nobriedušu ābolu smarža, vēss mitrums no slapjas zāles un rīti, kad jāceļas agrāk, lai aizsviestu bērnus uz skolu un trauktos pretī kārtējai karstajai dienai zem bezgalīgi zilām debesīm.

Debesīm, kādas es atceros todien. Toreiz man bija 11 gadi.  Kopā ar tēti gājām uz slimnīcu apciemot vecmammu (tēta mammu Liliju). Es atvēru palātas durvis un apstājos. Meklēju vecmammu, bet viņas palātā nebija. Mans skatiens vairākas reizes slīdēja pāri palātā guļošo cilvēku sejām, bet nekā. Tad mans acu skatiens apstājās. Nezinu, kāpēc, bet es raudzījos sveša cilvēka acīs. Acīs, kurās mirdzēja  zeltaini rudenīgs dzestrums, kas mijās ar kristāldzidro debesu bezgalību. Atkal redzēšanās sajūta.

Stāvu vecmammas mājas pagalmā, kurā vējš rotaļājas ar  kritušām koku lapām. Šodien ir brīvdiena pēc pirmās skolā pavadītās mācību nedēļas un es esmu atnācis pie sava labākā drauga, manas vecmammas Lilijas. Šodien mēs dosimies sēņot. Vecmamma man ir sagādājusi pītu groziņu ar rokturi un nelielu sēņu nazīti ar pelēkas krāsas plastmasas spalu, kura galā ir caurums. Tagad man ir pašam savs nazis un groziņš. Varam doties. Es soļoju blakus vecmammai. Mēs abi klusējam. Es vēroju rudens izgleznotos skatus un priecājos par brīnišķīgo laiku. Kad sēnes ir salasītas, mēs dodamies mājās vārīt kartupeļus un cept pannā ar sviestu sēnes. Tās ir smaržas, kas iekustina dvēseli.

Bet šobrīd mana dvēsele nekustās. Tā ir sastingusi kopā ar manu acu skatu. Es stāvu palātas durvīs un raugos svešajā sejā, no kuras uz mani raugās pazīstamas acis. Es nespēju aptver, kas notiek. Un tad svešā seja vārgi pasmaida un manī viss apgriežas otrādi. Manī uzplaiksnī spēja atskārsme – es skatos uz savu vecmammu.

Pirms  mēneša tētis man teica, ka vecmammai ir slimība vēzis. Es nodomāju:

– Kas tas varētu būt par vēzi?

Varbūt tāds pats, kādus mans tētis vilka ārā no Biksēres ezera. Tas nebija, nekas grūts, dabūt vēzi ārā no ezera. Bija jāiebāž roka alā un vēzis ir ārā. Man, protams, bija bailes bāzt roku tumšā alā zem koku saknēm. Bet tētis to mācēji tīri labi. Es nespēju saprast, kā vēzis varēja ielīst manā vecmammā? Un tagad es nespēju saprast, ka svešā seja, ir manas vecmammas seja.

Gaisā noplīvoja vāra gaisma un ēnas pašķīrās. Tur ēnā gulēja viņa, mans labākais draugs. Viņas acis raudzījās uz mani kā no tumšas alas, kurā viņa bija ievilcis tas vēzis. Tādus skatus agrāk nebiju redzējis. Nespēju noticēt, ka smaidīgās acis, manas vecmammas acis, ir tās pašas acis tumšajā alā. Tā svešā, izžuvusī sievietes seja, ar brūngani pelēko ādas krāsu un izkaltušajām lūpām kā žāvētām ābolu šķēlītēm, tā bija manas vecmammas seja. Uz rudenīgi spilgto krāsu klājuma ķēmojās izšuvusi, sāpju šķēpiem caurdurta, izmocīta, čokuru čokuros sarautā pelēcīgā seja. Es sapratu, ka viņu ir sagrābis tāds vēzis, kas neatlaidīs savas spīles. Tas bija sagrābis viņu kā medījumu un lēni vilka dziļumā. Viņas acu gaisma lēni dzisa un slīdēja arvien dziļāk.

Bet viņas acis. Tās turpināja smaidīt.

Kā tas ir iespējams? Grimt tumsas alā un turpināt smaidīt? Tas ir netaisnīgi, tā nedrīkst. Es gribu atpakaļ savu vecmammu tādu, kāda viņa bija pirms ieradās tas vēzis. Ir jācīnās. Jāpretojas!

Bet viņa ļāvās. No viņas acīm plūda nerimstošs maigums, ilgas, prieks un rūpes. Viņa nespēja pateikt ne vārda. Mēs sarunājāmies bez vārdiem. Runāja viņas acis:

– Neraizējies! Ar mani viss ir labi. Tā tam ir jānotiek.

Es lūkojos viņas acīs, kurās spoguļojās dvēseles skaistums. Es nespēju noturēt skatienu, jo viņas acīs savijās dvēseles mirdzums ar manu izbīli. Izbīli, kas kā neiepazīts melnums uznira no ezera dzelmes virspusē un bezkaunīgi lūrēja tieši man virsū. Es nespēju bezkaislīgi lūkoties, kā mana vecmamma lēni dzisa uz dzīvības un nāves robežas.  Viņa tur gulēja viegli un dabiski kā nokaltusi rudens lapa uz gaismas un ēnas robežšķirtnes. Vecmammas acīs nebija baiļu. Nebija izmisuma. Vien viegls gurdums. Viņas maigais acu smaids sniedzas pāri manai saprašanai. Pat tagad, guļot nāves apskāvienos, viņa bija tā, kas turpināja smaidīt. Šis pretstats plosīja mani un rāva vai pušu. Es novērsos un izgāju ārā.

Vecmamma, es pateicos Tev par katru dienu, par katru stundu, par katru minūti, ko pavadījām kopā! Dvēseles skaistums mirdz Tavās acīs. Es zinu, ka mēs satikāmies, jo mūsu dvēseles šo tikšanos bija sagatavojušas vēl pirms ierašanās uz zemes.

Rudens tumšajos vakaros, kad raugos zvaigžņotās debess okeānā, es ilgojos satikt dvēseles skaistumu. Zvaigznēs. Zvaigznes mirdz bez vārdiem. Tieši tāpat kā Tu mīli bez vārdiem. To es zinu skaidri: sēņu mērce iekustina manu dvēseli, rudenī zvaigznes mirdz kā nekad un PĀRI VISAM IR DVĒSELES SKAISTUMS.

Lai rudens skaistums mums visiem ļauj baudīt spilgtās krāsas, zeltainās lapas un rudenīgi spodrās debesis, kas naktīs paver priekškaru uz zvaigžņoto bezgalīgu – uz dvēseles skaistumu!

Viena atbilde “Sēņu mērce”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s