Zemeņu kūka

Soļoju pa ielu kopā ar savu jaunāko dēlu Pēteri. Nesu rokās kūku, ābolus un karamelizētus kukurūzas graudus. Pēteris tipina man nopakaļ un ar abām rokām tur saldinātu burbuļu dzēriena pudeli, kura koši zaļganā krāsa atgādina automašīnas dzesēšanas šķidrumu. Jā, ir klāt 1.septembris un ir pienācis laiks atdzesēties. Skolas pagalmā bija sanākuši daudz ļaudis, lai uzklausītu dzejnieku vārdus, laba vēlējumus, kopā nodziedātu Latvijas himnu (man patīk dziedāt himnu, bet bija karsts un likās, ka uz mana vēdera ir akmeņu kaudze, kura ir jāizkustina, lai balss skanētu tālu. Tā arī es to nespēju izkustināt un dūdoju himnu kā tāds piepūties balodis uz akmeņu kaudzes).

Pie mājas durvīm mūs sagaida mans draugs Ervīns. Viņš pārlaizdams skatu pār balto kreklu (to man uzdāvināja Ieva. Kreklam ir zilgani pleķi it kā uz tā būtu saspiestas daudzas melleņu ogas. Ievai ir tāda pati manis dāvāta balta blūze ar apļveidīgiem plankumiem. Kad esam kopā ar pleķainajiem krekliem mugurā zem melnajām žaketēm, ko katrs sev nopirkām veiklā KiloMax – lietoto preču veiklā, bet ne jau parastā humpalā te pat Rīgā, bet Parīzē – mēs esam tik līdzīgi, ka varētu padomāt – esam brālis ar māsu) pasmaida un saka:

– Kas tev šodien par svētkiem!?

– Tos svētkus sauc par 1.septembri, – lepni atbildu Ervīnam.

Atvados no Ervīna un abi ar Pēteri dodamies augšā uz dzīvokli. Es nolieku nesamos, novelku žaketi un kāri tveru pēc dzesēšanas šķidruma. Dzēriens slaidi līst manī iekšā un tā krāsa liek domāt, ka arī nieres iekrāsojas koši zaļas. Pēc garšas nav nemaz tik slikts. Pulksten 15:00 sarodas pārējie un mēs visi (mana sieva Ieva, dēls Ādams, Miķelis, meita Amēlija, jaunākie dēli Gustavs un Pēteris) dodamies pie krustmeitas Antonijas. Mazā Antonija šodien uzsāka lielās skolas gaitas 1.klasē un tie mums visiem ir lieli svētki.

Ierodamies mājas pagalmā, kur mūs sagaida Antonija. Viņa skrien pretī un kā koala lācis apķērās man apkārt. Es paceļu viņu rokās un ceļu augšā pretī debesīm saukdams:

– Antonīj! Tu mācies 1.klasē! Tu mazā meitene, tagad esi lielā skolniece!

Kad Antonijas mamma Gundega, Ievas māsa, mūs ir gardi paēdinājusi, es pasniedzos pēc lūgšanu grāmatas “Mieram tuvu” (negribu jau  te lielīties, bet tomēr palielīšos, ka Mieram tuvu augusta mēneša numurā  21.datumā ir nopublicēta mana vakara lūgšana). Laiski šķirstu lapas, meklējot kādu svaigu domu graudu. Ilgi nav jāmeklē un viens rokā ir. 28. augusts vakara lūgšana, ko sarakstījis franču komponists Lisjēns Deiss. Lūgšana sākas ar vārdiem:

Kungs, es esmu nodzīvojis līdz šai dienai, skaņojot savu liru, tā vietā, lai dziedātu, Tevi slavējot.

Šiem vārdiem ir atbrīvojošs spēks, kas ceļ mani augšup. Domas pašķirās un es aizslīdu izplatījumā.  Te mans skats apstājas. Es skatos uz kūku. Tā nav vis zemeņu kūka, bet burkānu. Kūku  klāj balta krēma kārta, kas palso kā mirdzošs pavasara sniegs, zem kura slēpjas viskrāšņāko vasaras un rudens ziedu aizmetņi.

Es baudu kūku (to uzcepa brīnišķīgs cilvēks vārdā Santa un uzdāvināja to mums 1.septembrī. Paldies, Tev Santa!). Kūkas karamelizēto burkānu, izmērcēto riekstu un saldskābā krēma garšas viena otru liegi nomaina un aizved mani vietā, kur viss ir  viegli. 

Tā ir vieta, kurā nav jāskaņo lira, jo tā jau skan. Tā ir vieta, kurā nav jāpūlas nogrūst akmeņu krāvums no krūtīm, lai dziedātu – es jau dziedu. Šajā vietā nav jāgaida, kad kāds parādīs ceļu, es jau pa to eju. Man nav jāalkst un jāilgojas pēc mīlestības, es jau mīlu. Man nav jāgaida, kad man piedos, es piedodu. Šajā vietā viss ir tā, kā es vienmēr esmu vēlējies. Es dāvāju sevi un saņemu pāri plūstošu došanas prieku.

Šo mazo rakstiņu esmu nosaucis par ZEMEŅU KŪKU. Jā, zemeņu kūka ir atzīšana, ka mums katram jau ir tik daudz, ko dāvāt viens otram. Mēs esam pārbagāti ar laipniem vārdiem, slitu skatienu, ieklausīšanos vienam otrā, mēs esam pilni uzmanības un pacietības, lai ļautu otram būt tādam, kāds viņš vai viņa IR.

Uzmanības pievēršana tā ir svētīšana. Svētīt nozīmē atzīt to, kas IR. Svētīšana – tā ir zemeņu, burkānu, mango, aveņu, siera, saldējumu kūka, kas ir svētki katrā no mums. Reizēm svētku sajūta šķiet pagaisusi un viss rādās drūmās krāsās.

Hei, tas ir tikai uz īsu brīdi! Arī tas paies! Zem sniega segas slēpjas visbrīnišķīgākie pavasara, vasaras un rudens ziedi, kas gaida, kad tiem pievērsīsim uzmanību. Viens uzmanības pilns un glāstošs skatiens spēj kausēt sniega kārtu, lai pavērtu ceļu krāšņākajiem ziediem. 

Tagad ir 2.septembris un aiz loga ārā līst, bet iekšēji manī zied krāšņs pavasaris, kas laistās visās varavīksnes krāsās. Mēs katrs esam dārznieks un mums katram ir savs vīna, zemeņu, mango un burkānu dārzs, kurā audzēt krāšņākos mīlestības ziedus un gardākos burkānus. Svētki tā ir mūsu izvēle.

– Priecīgus svētkus!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s