Gaisma spīd tumsā jeb kā viss sākās

Vakaros, kad dienas kņada pieklust, es raugos vakara gurduma pielietajās debesīs. Tiecos prom, ārpus smaguma, noguruma un neziņas. Virmodamies ceļas gaisā manas domas pretī nezinu kam. Viena no neizprotamām domām no nekurienes ir doma par dzīvi. Dzīvi, kurā ir tik daudz neizprotamā, kas neliek man mieru.

Kāpēc es domāju par lietām, uz kurām nav atbilžu. Piemērm, kas ir dzīves jēga?  Lai kādu atbildi es sniegtu, tā nekādu skaidrību nevieš. Lai kaut kā izlīdzētos, es ņemu palīgā iztēli. Es iztēlojos ainu, kurā es varēju atrasties pirms ierašanās uz šīs pasaules. Man patīk domāt, ka es esmu bijis un būšu gan pirms, gan pēc dzīves uz zemes. Manā iztēlē tas varēja notikt šādi.

Skan balss no nekurienes: – Un tagad bezgalīgā debesu kupola priekšā jautāju. Kurš ir gatavs doties prom, lai liecinātu par Gaismu pasaulē? Kurš ir gatavs pieņemt izaicinājumu, lai liecinātu par mīlestību, prieku un mieru?

Gribu pacelt roku, bet es svārstos.

Manī riņķo te augšā, te lejā pretrunīgas vēlmes. Lai mazinātu pieaugošo satraukumu, raugos debesu kupola siltajā mirdzumā un skaitu zvaigznes. Es raugos pilnības apļa mirdzumā, kura centrs ir visur, bet robežu nav. Pretrunīgo vēlmju centrā maigi pulsē vēlme doties prom. Vēlme doties prom ir kā gaismas stars, kas sniedzas ārpus pilnības apļa un iesniedzas tumsā. Es redzu gaismas staru katru reizi, kad skatos uz dvēselēm, kuras atgriežas mājās. Mana vēlme doties prom pieaug ar katru reizi, kad ielūkojos acīs bez mirdzuma. Aptumšotie acu skatieni pie zvaigžņu vārtiem ir kārtējais atgādinājums, ka brīvībai ir sava cena. Tomēr par spīti neskaitāmām sakāvēm, dvēseles turpina doties uz zemi, turpina doties ārā pa zvaigžņu vārtiem, lai iepazītu pasaulē valdošo bezspēcību, izmisumu, bailes un neziņu. Esmu neskaitāmas reizes noraudzījies dvēselēs, kas atgriežas mājās bez mirdzuma acīs. Tās skatās ar nodurtām acīm kaunīgi lejā uz zemi, it kā, lūkodamās pēc savas neveiksmes attaisnojuma, bet velti. Mēs šeit mēdzam zoboties:

– Varbūt nākamajā dzīvē?! Bet tie, kas pabijuši uz zemes, par tādiem jokiem nesmejas. Nespēdamas pasaulē atrast patiesu piepildījumu, dvēseles atgriežas sakautas un pie debesu vārtiem smagi nopūšas:

–  Es tā centos, bet…..

–  Jā, es zinu. Neņem pie sirds! Vai dzirdēji, kā es pateicu? It kā mums būtu sirds. Bet tik un tā, nekreņķē. Te mums viss ir pārpilnībā, – mierina vārtu sargs un atver tumšzilos zvaigžņu aizkarus, aiz kuriem mirdz bezgalīgi balta Gaisma.

Mans kvēlākais sapnis ir spīdēt, būt par Gaismas staru, lai manās acīs mirdzums nepadzistu nekad. Bet… es noprotu, ka tas nav viegli. Viegli, laikam nav īstais vārds. Pilnības apļa mirdzumā viss ir viegli. Te nav piepūles, nav vēlmju, jo te nav tumsas, bezcerības un baiļu.

Es bieži vēroju piena ceļu, kas rāmi vijas bezgalīgos plašumos. Tā mirdzums, kas maigi pulsē, aicina mani doties prom. Bet, kad iedomājos, ka piena ceļš ir nepārtrauktas cilvēku lūgšanas un saucieni pēc palīdzības, kas dienu un nakti kā silta dvaša ceļas debesīs un sabiezē pulsējošos zvaigžņu miglājos, es apzinos, ka dzīvot pasaulē ir neizsakāmi grūti. Reizēm man liekas, ka tas ir neiespējami – būt par Gaismas staru tumsā. Uzliesmot un mirdzēt īsu brīdi dzīves sākumā ir viena lieta. Bet aiznest zvaigžņu mirdzumu pasaulē un mirdzēt mūža garumā, ir pavisam kas cits. Tas prasa daudz spēka un reizēm pat vairāk, nekā esam rēķinājušies.

 

– Tu taču negrasies pieteikties? – pamanīdama manu satraukumu, jautā dvēsele man blakus.

– Es gribu doties prom!

– Kāpēc? Kā tev te trūkst? Te ir viss. Te ir pati Pilnība. Kas ir tur, pasaulē? Blāvas ēnas no Pilnības un nomācoša bezcerība.

–  Es zinu! Tieši tāpēc! Es nespēju bezrūpīgi noraudzīties uz bezcerību un sauceniem pēc palīdzības.

–  Bet tu ļoti labi zini, ka nevienu nespiež doties prom. Tā ir katra brīva izvēle.

–  Tāda ir arī mana izvēle. Es gribu doties pasaulē, lai pretotos bezcerībai, bailēm, šaubām un tumsai. Es gribu uzņemties atbildību un atsaukties savai vēlmei. Ja sekošu savai vēlmei, manas acis vienmēr mirdzēs spoži. Bez sekošanas vēlmei nav pietiesa piepildījuma.  Tikai tas, kurš uzticīgi seko vēlmei par spīti pretestībai un nepadodas, gūst patiesu piepildījumu. Tikai tas, kurš iepazinis asaras, spēj izbaudīt smieklus. Tikai tas, kurš iepazinis sakāvi, novērtē uzvaru. Tikai tas, kurš iepazinis tumsu, spēj priecāties par Gaismu. Tikai tas, kurš iepazinis dzīves tumšās puses, novērtē Dzīves vērtību.

Esmu izlēmis doties prom. Esmu izvēlējies sev uzdevumu. Es vēlos mirdzēt tumsā, kliedēt bailes un gūt patiesu piepildījumu. Es zinu, ka uz zemes būs grūti, jo neko no tā, kas notiek šeit, es  neatcerēšos. Bet es zinu, ka katru reizi, kad paraudzīšos zvaigžņotajās debesīs, manī modīsies nemiers, kas vedinās nepadoties.

Es pieceļos un manas acis liesmo:

–  Ņem mani! Es gribu liecināt par Gaismu pasaulē.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s