Nedomāt, kādam man jābūt, bet būt tam, KAS ES ESMU

Riez kādā uzrunā universitātes studentiem Kurts Vonegūts teica jaunajiem cilvēkiem, kuri atrodas uz lielās dzīves neskaitāmo izvēļu sliekšaņa, šādus vārdus – Neraizējaties, ja nezināt, ko savā dzīvē iesākt. Vairāki mani draugi un starpt tiem arī es pats, kuriem ne tuvu vairs nav 20, bet krietni pāri 60, vēl ar vien mokās neziņā, jo nav guvuši skaidrību par savas dzīves jēgu.

Dīvaini, ka atzīts un godalgots rakstnieks Kurts Vonegūts runā par neziņu, kas liek arvien turpināt meklēt dzīves mērķi.

Neziņa ir kā rīta migla, kas reiz pa reizei ieskauj katru no mums. Neziņas migla vilina ar savu nenosakāmo noslēpumainību un biedē ar savu neizdibināmo neskaidrību. Cilvēka dabā ir ielikta vēlme izzināt nezināmo un vienmēr vēlēties VĒL VAIRĀK. Vairāk naudas, vairāk slavas, atzinības, nopelnu, vairāk mīlestības, cieņas, draudzības, vairāk piedzīvojumu, izklaižu, baudas un nodzīvot pēc iesējas garāku mūžu. Vēleme pēc VAIRĀK ir katrā no mums un tā cieši raksturo to, kas mēs esam savā dziļākajā būtībā. No būtības dziļumiem mums pretī sniedzas neziņas miglas mākonis, kurā apmaldās katra jauna definīcija, formēlums un skaidrojums par dzīves jēgu. Aiz izteiktajiem vārdiem un noformulētajām domām vienmēr paliekt nepateiktais, kaut kas VAIRĀK par vārdiem (tukšā telpa bez nosaukuma). Bez dimensiju, bez formas telpa kā iekšējs klusums, kas ir meteriāls, kas viedo kodolu tam, kas mēs esam. Un šis kodols ir daudz vairāk no tā, ko mēs spējam par sevi domāt un pateikt. Vēlmes pēc vairāk avots ir šī bezgalīgā telpa, kas ir mūsu kodols. Šīs vēlmes materializējas, iegūst formu līdz kļūst par vēlmi – gribu jaunu auto, jaunu māju, dzīvoklī remontu, kas ir pilnībā atbalstāmi un nepieciešami. BET. Bet ir jāsaprot (ha – to nav iespējams saprast) jāuzticās iekšējam kodolam, telpai bez formas, ka šīs vēlmes pēc materiālām lietām un labumiem – tas viss neesmu ES. Ne jauna māja, ne jauna māšīna nespēj ne milimetru pielikt klāt, noņemt nost, uzlabot vai pasliktināt to – kas es esmu. Kas es esmu – iesniedzas izplatījumā, bez piepūles šķērso saules sistēmas neskaitāmās orbītas, piena ceļa dūmakainos zvaigznājus un andromēdas pūkainos miglājus. Vēlme pēc vairāk nepazīst robežu, jo tā ir bezgablība, kas esmu ES. Vēlme pēc vairāk nāk no bezgalības un tajā tiecas būt.

Vairāku sieviešu žurnālu galvenā redaktore Gundega Bičevska atbildot uz jautājumu par mūsdienu sievietes lomu saka zīmīgus vārdus: Es nevaru pateikt, kādai jābūt sievietei, jo tikko ir “jābūt”, ieslēdzas pretestība. Vienkāršākā recepte – nedomāt, kādai man jābūt, bet domāt – kādai man jābūt, lai es varētu būt laimīga.

Pretestība robežām ir mūsu patiesās būtības dabiska rekcija, jo katrs “jābūt” ir ierobežojšs un sašaurina to, kas mēs esam. Tev “jābūt” ir sprosts, ja noticam apgalvojumiem – tu tāds neesi, tā nav sievišķīgi, tas nav vīrišķigi, tev jābūt tādam utt.

Lai ko mēs par sevi zinātu, domātu vai pateiktu, cilvēks ir daudz vairāk tas, ko mēs nepasakām, noklusējam, neizrunājam un nenosaucam vārdos.

Reiz dzīvoja kāds dīvainis vārda Sokrāts, kurš zināja tikai to, ka neko nezina. Neziņa ir ceļvedis tieši iekšā neziņas miglā, kas virza mūs pretī nezināmajam, neizteiktajam, nenoformulētajam. Par to ir grūti domāt, ja ne neiespējami. Bet par to nevajag raizēt (es domāju nodrabināt prātu). Raugoties saullēkta krāšņumā, par to ir grūti vai pat neiespējami domāt, jo neviena doma nespēj neko ne pielikt, ne atņemt saullēkta dabiskajam skaistumam. Tieši tāpat neviena doma nespēj neko pielikt vai atņemet bezgalībai, kas katrs mēs esam.

 

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s