Ēd, lūdzies, mīli. |Elizabete Gilberta|

Šodien pabeidzu lasīt Elizabetes grāmatu “”Ēd, lūdzies, mīli.” Grāmata pārsteidza mani   divējādi. Pirmkārt, man pārsteigumu sagādāja atklāsme, ka tas ir tas pats stāsts, pēc kura motīviem ir uzņemta filma ar tādu pašu nosaukumu. Zinu šo filmu, kaut arī neesmu to redzējis. Šāda veida filmas automātiski ierindoju filmu kategorijā “lēts” mīlas romāniņš romantiku alkstošām sievietēm. Nav kino manā gaumē. Vadoties pēc savas filmu atlases sapratnes, tā arī neesmu noskatījies šo filmu un domāju, tā ir pat labāk. Labāk, jo, sākot lasīt grāmatu, es to nesasaistīju ar filmu, kas nav manā gaumē.

Pārsteigums nr.2. Kādu dienu uz manas meitas Amēlijas galda ieraugu grāmatu “Ēd, lūdzies, mīli.” Kas tā par meiteņu grāmatu? – pie sevis nodomāju. Atveru grāmatu un nolemju to pārbaudīt ar savu metodi. Metode – es atveru grāmatu nejauši izvēlētā vietā un lasu. Ja teksts ar pirmajiem 10 teikumiem spēj mani ieinteresēt, tad es turpinu lasīt. Grāmatu atvēru vietā, kur Elizabete atrodas Indijā ašramā. Rīta agrumā viņā konstatē, ka ir ieslēgta savā istabā. Istabas biedrene no Austrālijas ir aizgājusi uz  rīta lūgšanu un durvis ir aizslēgusi. Elizabete rāpjas āra pa savas istabas logu, lai nokļūtu uz rīta gurugītas lūgšanu.  Aprakstītā epizode mani ieinteresēja un es tā teikt “ielasījos”.

Pārsteigums nr.2. – meiteņu sarakstītas grāmatas romantiku alkstošām meitenēm var lasīt arī čaļi. Tas, kā to dara Elizabete, nojauc manas kategorijas, priekšstatus un aizspriedumus par meiteņu un puišu literatūras atšķirībām.  Grāmatu rakstīšanu, kas attēlo cilvēka (gan sievietes, gan vīrieša bez izņēmuma) garīgo ceļu pie Dieva, nevar ierindot nevienā zemākā apakškategorijā par pašu dzīvi. Elizabete apraksta dzīvi.  Rakstniece to dara ar humoru, drosmīgi, atklāti, trāpīgi un pat neizlaižot epizodes, kuras parasti tiek noklusētas (piemēram par pašapmierināšanos).

Grāmatas ievadā Elizabete raksturo savu reliģisko pasaules uztveri, izmantojot salīdzinājumu ar suni. Viņai ir brūnas krāsas suns, kurš ir jauktenis no vairākām šķirnēm. Kad draugi viņai jautā, kādas sugas suns tev ir, Elizabete mēdz atbildēt – brūns. Līdzīgi autore atbild uz jautājumu par reliģisko piederību un ticību Dievam. Es ticu visuresošajam Dievam, saka Elizabete. Dieva visuresamība ir grāmatas centrālais nervs, ko autore spēj piedzīvot caur ēdienu baudīšanas priekiem Itālijā, uztaustīt sava satrauktā prāta tumšākajos nostūros Indijas ašramā un piedzīvot caur atvēršanos vispār cilvēcīgai un visuresošai mīlestības klātbūtnei Indonēzijā. Visas grāmatas garumā autore pārliecinoši vada lasītāju pa garīgo atklāsmju ceļu, kurā suņi ir brūni, garšīgākās picas cep Neapolē, biedējošākās atklāsmes par sevi iznirst no klusuma tumsas Indijas ašramā un garīgais līdzsvars iestājas līdz ar sevis iepazīšanu, pieņemšanu un iemīlēšanu Indonēzijā. Visās aprakstītājās epizodēs Dievs ir klātesošs – visuresošs. Veids, kādā dzīvojam un piedzīvojam Dievu, ir atkarīgs no leņķa, kādā mēs raugāmies uz suņiem, picām, klusumu, iekšējo nemieru, laimi, bagātību, attiecībām, dzīves jēgu un citām dzīves picas sastāvdaļām. Elizabetes uzceptā pica ir viegla un reizē pikanta, lai to nobaudot uz mēles sajustu visuresoša Dieva klātbūtnes piparu. Mūsdienīgs garīgums bez uzspēlētas reliģiozitātes – hmmm, tā ir garšīga pica. Elizabete, paldies par atklātību un literatūru, kas iedvesmo meklēt visuresošu Dievu dzīves priekos un bēdās.

p.s. – varbūt ir vērts noskatīties to filmu?

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s