Šodien nomira mamma. Vai varbūt vakar – nezinu. /Albērs Kamī, Svešinieks/

Izlasot šos divus teikumus, nevar nesajust kaut ko savādu. Tuvs cilvēks un nāve parasti satiekas sakāpinātu emociju gaisotnē, bet te pa vidu starp mātes nāvi un dēla attieksmi kā necaurredzams aizskars nostājas neizskaidrojams tukšums. Neizskaidrojams NEKAS, ko autors raksturo ar darbības vārdu – nezinu. Divos teikumus varonis stāsta pats par savu mammu, bet nepamet sajūta, ka tas neskar viņu personīgi. Viņš ir reizē gan stāsta dalībnieks, gan stāstītājs, kuru vienu no otra nošķir neizprotams NEKAS, kas ietērpjas daiļrunīgos vārdos – nezinu.

Albērs Kamī ir izcils rakstnieks, kuram izdevies spilgti aprakstīt cilvēka iekšējo sašķeltību vai atsvešinātību no sevis, no citiem, no visas pasaules, kādā laiku pa laikam “iemaldās” katrs mūsdienu cilvēks. Atdalītības un atsvešinātības sajūta no visa un visiem bieži tiek uzskatīta par cilvēciskās dzīves neizbēgamu absurdu vai bezjēdzību. Jāatzīst, ka atsvešinātības sajūtu nodēvēt par absurdu ir neprecīzs vērtējums. Jebkurš cilvēka vērtējums attiecībā uz kādu noteiktu faktu vai parādību ir tik tālu neprecīzs un esošā ierobežojošs, kamēr mēs par to domājam. Absurds tā ir domās radusies attieksme pret notiekošo un ir ne vairāk un ne mazāk kā doma cilvēka galvā. Jeb kura doma par esošo vai notiekošo ar cilvēku ir pielīdzināma preces cenu zīmei. Cenu zīme nav pati prece. Piemēram apelsīns. Te uzrodas doma un pielīmē apelsīnam klāt cenu zīmi – 1 EUR. Uzreiz seko nākamā doma – dārgi vai lēti. Par 1 EUR es varu nopirkt divus mandarīnus – salīdzināšana. Labāk to 1 EUR netērēšu un paglabāšu kam citam. Doma seko domai un tā tālāk un tā jo projām domas vedina traukties sev vien zināmā virzienā. Parāts spēj ap vienu apelsīnu ģenerēt neskaitāmu domu plūsmu, kam nav nekāda sakara ar pašu apelsīnu.

NEKAS vai TUKŠUMS ir kā APELSĪNS, kuram prāts pielīmē cenu zīmi – LĒTI, DĀRGI, ABSURDS. Vērtējums absurds ir 1 EUR vērta cenu zīmē, kas nespēj neko ne pielikt, ne atņemt tam, kas IR apelsīns. Cenu zīmes vai vērtējuma pielīmēšana ir domāšanas process, kas līdzinās atsvešinātībai vai došanās prom no tā, kas IR. Franču filozofs Renē Dekatrs izvirzīja apgalvojumu – “es domāju, tātad es esmu”, kas cilvēkam liek justies atsvešinātam un atdalītam no esošā.  Tam ir pamatots iemesls, jo domāšana nerada esošo. Domāšanas izvirzīšana priekšplānā (es domāju, tātad esmu) rada atsvešinātību no esošā. Domāšanas pielīdzināšana Esošajam (es esmu) rada absurda sajūtu. Es esmu nav tas pats, kas es domāju. Domas atdala un atsvešina no tā, kas IR – no TUKŠUMA,  no NEKĀ,  no APELSĪNA – un aizved prom prāta izdomātā pasaulē. Absurds kā vērtējums nepastāv nekur citur kā doma cilvēka galvā.

Mēs esam atsvešināti, neapmierināti un bieži izmisuši, jo domājam, ka ……

Aiz šī KA var sekot jeb kas, kas ir tuvāk mūsu saprašanai, audzināšnai, pieņemtajai vērtību sistēmai un pasaules uzskatam par cilvēka ciešanu cēloni. Ciešanas rodas no domas aizbērt iekšējo tukšumu un izvairīties no NEKAS klātbūtnes. NEKAS klātbūtne tiek uztverta kā cilvēkam neapšaubāmi piemītošs nepilnības stāvoklis, no kura jātiek prom, jāizārstējas, jāatpestijās un jāatbrīvojas. Laodzi sacerējumā par DAO un DE raksta, ka “esošais ir cēlies no tā, kas ir neesošs” un cilvēka nepilnības stāvokli raksturo līdzsvara trūkums starp esošo un neesošo. Buda par visu cilvēcisko ciešanu cēloni sauc nezināšanu, islāmā ciešanas rada cilvēka sacelšanās pret Dievu, jūdaismā un kristietībā ciešanu cēlonis ir iedzimtais grēks. Psihoanalīzes pamatlicējs Z.Freids uzskata, ka ciešanu cēlonis ir konflikts starp indivīda dabiskajām dziņām un sabiedrības noteiktajām normām. Lai kādos vārdos mēs to apzīmētu un nosauktu, cilvēku raksturo kaut kas nomācošs, no kā gribas tik vaļā. Gribas tik prom no neesošā (neziņas, iedzimtā grēka, sacelšanās, dabiskajām dziņām utt.), lai baudītu esošo (apskaidrību, Dieva pestīšanu, augšāmcelšanos un iekšēju mieru). Bet esošais nepastāv bez neesošā, kā diena nepastāv bez nakts, gaisma bez tumsas un cilvēks bez savādās sajūtas, ko visprecīzāk raksturo darbības vārds – nezinu. Un dīvainākais ir tas, ka šis – nezinu – aizved pie iekšēja miera, pie NEKAS, pie neesošā, no kā cēlies viss esošais. Sengrieķu filozofs Epiktēts cilvēkam piemītošo neziņu raksturojis ar vārdiem: “Tu nes sevī Dievu, ak nožēlojamais, un pats to neapzinies”.

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s