Bērni mācās nevis no vecāku runām, bet no dzīves piemēra

Dzīves piemērs un rīcība ir efektīva mācību stunda, kas sniedz zināšanas bez vārdiem. Ja vēlaties, lai bērns kļūtu par veiksmīgu biznesmeni, pieprasītu aktieri, izcilu ārstu un gādīgu ģimenes cilvēku, jums pašiem par tādu jākļūst. Ja vecākiem savā dzīvē kaut kas nav izdevies un palicis kāds neīstenots sapnis, ir maldīgi iedomāties un lolot cerības, ka mans bērns to paveiks manā vietā. Pašai iecerei piepildīt kādu sapni nav ne vainas, ja bērns to vēlās. Lielākā problēma ir vecāku padomi, kuri neatbalsojas pašu gūtajā dzīves pieredzē. Vecāks, kurš ir algots darbinieks neiemācīs savam bērnam kā uzsākt veiksmīgu biznesu.  Neviens nevar iedot to, kā viņam nav. Dāsnā padomu došana bērniem par to, ko paši nekad neesam paveikuši, ir labākajā gadījumā bezvērtīgs laika patēriņš. Sliktākajā gadījumā, vecāki uzstājīgi pieprasa ievērot sniegtās pamācības (kā kļūt par to, par ko man nav izdevies kļūt) un kontrolē to izpildi. Šāda vecāku attieksme ir bumba ar laika degli, kas bērnam sasniedzot tīņa gadus, eksplodēs agresijā un visu vērtību noliegšanā. Vecākiem ir jāīsteno savi sapņi un bērniem savi.  Mēs, vecāki, esam aicināti vienkārši līdz pastāvēt un atbalstīt savus bērnus visā, ko viņi ir izvēlējušies darīt. Tā ir vecāku sūtība – atbalstīt un būt līdzās saviem bērniem. Uzstājīga padomu došana un kontrolēšana nav atbalsts, bet agresivitātes paveids. Jeb kura veida negatīva attieksme, un tajā skaitā agresivitāte, nespēj dot neko citu, kā atbildēt  ar to pašu noliedzošo attieksmi un agresiju. Agresivitāte spēj vienīgi sagraut esošo dzīvi, nevis radīt kaut ko skaistu un vērtīgu. Esot agresīvi un kritiski, vecāki padara savus bērnus agresīvus. Kā vecākiem tā bērniem agresivitāte ir slikts padomdevējs. Vienīgi patīkamas lietas un nodarbošanās, kas sniedz prieku ir vieds, kā mācīties un gūt panākumus. Mēs, vecāki,  esam skolotāji amatieri, ja cenšamies saviem bērniem iemācīt (vairumā gadījumu uzspiest) to, ko paši neesam spējuši izdarīt (paši neesam apguvuši). Mēs varam bērniem iemācīt vienīgi to, ko mēs zinām. Un zinām mēs vienīgi to, ko esam spējuši īstenot savā dzīvē. Ja vecāku padomi nav palīdzējuši pašiem vecākiem, kāpēc lai tie būtu noderīgi bērniem? Padomi, kas nedarbojas dzīvē, ir tukši. Tie ir bezvērtīgi padomi, ja mācām saviem bērniem to, ko paši  neesam paveikuši. Un tāpēc bērni reti kad ieklausās savos vecākos, jo viņi ļoti labi zina, ka  vecāku “gudrās ” pamācības, kas nav guvušas piepildījumu viņu dzīvē, ir tukšas.

Bet, ko tad lai es mācu saviem bērniem?

Tikai to, ko es pats zinu. Un zinu es tikai to, ko es pats daru. Bērni mācās no savu vecāku rīcības, nevis no gudrām runām. Tāpēc veltīsim laiku saviem bērniem, lai uzklausītu viņus, atbildētu uz viņu jautājumiem un pavadīti kopā ar viņiem laiku.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s