Ieva par sevis apzināšanos caur attiecībām

Kad mēs laulājāmies, mūsu priesteris teica: „Jūsu bērni būs jūsu skolotāji!” Šie vārdi man šķita nebūtiski līdz brīdim, kad piedzima mūsu pirmais dēls Ādams. Ar lielu nožēlu jāatzīst, ka pēc pirmajām dzemdībām domāju – nekad vairs nedzemdēšu bērnus! Bija brīži, kad man bija grūti vīram Andrim, kad viņš devās uz darbu, pamāt pa logu un novēlēt jauku dienu (kā man šķita – laimīgs ticis no mājām ārā)!

Ādams ir mūsu pirmdzimtais, kurš diemžēl ir visvairāk izbaudījis savu „jauno vecāku” pieredzes trūkumu. Piedod, Ādam!

Dienas ritēja ĻOTI lēni. Bija brīži, kad mani mati palika nemazgāti un pusdienas neapēstas. No tā laika atceros vienu ļoti spilgtu mirkli, kad ārā pat neizgāju. Biju ļoti nomākta. Ādamam nupat bija palikuši trīs mēneši. Viņa krustmāte (mana burvīgā māsa Gundega) pasauca mani pa logu, un es ieraudzīju, ka pagalmā uz krēsla stāv balta kaste. Kastē bija skaistas, melnas vasaras kurpes. Tā bija pirmā reize šajā grūtajā jaunās mammas periodā, kad sajutu Dieva mīlestību, ko saņemu caur saviem tuvajiem. Es zināju, ka Dievs mani saprot un ļoti mīl. Tā bija lieliska apziņa, jo tajā brīdī man šķita, ka esmu sliktākā mamma pasaulē. Bet dzīve piespēlē situācijas, kurās  es ieslīdu kā ar putām pildītā siltā vannā un labsajūtā saku – viss nemaz nav tik slikti!

Pēc gada un trim mēnešiem piedzima mūsu dēls Miķelis, kurš bija mana „veldze” – viņš man ļāva pagulēt vairāk nekā sešas stundas diennaktī. Pēc tām negulētajām naktīm, ko biju piedzīvojusi ar Ādamu, tas bija veldzējoši.

Pēc Miķeļa piedzimšanas manas lielākās bailes bija par to, vai mācēšu nolikt abus bērnus reizē gulēt. Sākotnēji man tas šķita neiespējami un manī auga iekšēja trauksme. Pieredze ar Ādamu liecināja, ka viss būt tik pat grūti un tagad pareizināts ar divi (es nezinu, kāpēc ir jādomā, ka uz priekšu viss notiks tieši tāpat kā līdz šim). Miķelis man parādīja, ka varbūt pavisam savādāk, nekā ir bijis. Tas man bija jaunums! Miķelis ēda un gulēja burvīgi, mēs varējām viņu nolikt burtiski jebkurā vietā, un viņš gulēja. Tas bija milzīgs atslogos man, jo biju izmisusi, meklēdama atelpu.

Pēc trešā bērna Amēlijas piedzimšanas sapratu – ir piedzimusi mana sabiedrotā un trauksmes zvaniņu džinkstoņa, ka grūtības pieaugs tieši reizes trīs, aizslīdēja neuzbāzīgi fonā. Amēlija bija ļoti aktīva, maza meitenīte, kura priecē manu sirdi. Sākumā domāju, ka abi brāļi būs greizsirdīgi uz māsiņu, bet nekā tāda nebija. Viņi pieņēma Amēliju kā savu čomu.

Laikā, kad mums bija trīs mazi bērni, radās doma par plašāku dzīves vietu. Tā mēs pārdevām dzīvokli Rīgā un iegādājāmies lauku māju. Plānojām kļūt par latviešiem, kas kopj savu viensētu un zemi! Tā bija ILŪZIJA! Sākām saprast, ka dzīve „nav nekāds rožu dārzs”, jo uzturēt māju un apgādāt kuplu ģimeni ir liels izaicinājums. Rūpes par bērniem prasīja daudz, bet papildus bija vēl jākopj māja un pagalms. Vienā brīdī iestājās lūzuma punkts un sapratām, ka ir par daudz.

Klāt pie visām esošajām rūpēm ļoti negaidīti pieteicās mūsu ceturtais bērniņš Gustavs. Nodomāju, kur ir trīs arī ceturtajam vieta atradīsies un pārstartēju savu ikdienas ritmu uz – mums ir četri bērni un pieņēmu Gustavu kā negaidītu dāvanu.

Nodzīvojot laukos vienu gadu, sākām apspriest domu par atgriešanos pilsētā. Gustava gaidīšanas laiks bija gan emocionāli, gan fiziski grūts. Domājām, nu esam dzīvē daudz pieredzējuši un no kļūdām mācījušies, bet tā bija tikai tāda iedoma.

Piedzima Gustavs. Viss bija lieliski. Un tad nāca devītais vilnis, kas aizskaloja visas manas iedomas par to, cik esmu pieredzējusi, nopūlējusies, nogurusi un pelnījusi laisku gozēšanos pašapmierinātības saulītē. Gustavam sākās nopietnas veselības problēmas. Bailes un nemitīgs stress par Gustava veselību iegrūda mani, mans  iedomas, sapratni, par to, kas es esmu, kādas ir manas attiecības pārkausēšanai pārmaiņu krāsnī. Pirmo dzīves gadu nēsāju Gustavu uz rokām, regulāri apmeklējām ārstus un palikām slimnīcā. Grūtību un neziņas krāsns dega pilnās liesmās un pārkausēja, saliedēja mūs attiecības beznosacījumu cilvēcībā. Abi ar vīru gājām pa dzīvi plecu pie pleca un cerējām, ka Gustavs izveseļosies. Šajā laikā vairākas reizes zaudējām un atguvām ticību antibiotiku spējai ārstēt. Līdz vienā dienā apstājos un apjautu, ka nekas ārējs nespēj palīdzēt efektīvāk par iekšēju uzticēšanos, paļāvību un mieru. Labi! Bet kur atrast tādu mieru, kad ārā trako jūra deviņ stāvu mājas augstumā? Tas ir jautājums, kas pieskaras iekšējām TUKŠUMAM manī un atbildes vietā es dziru klusumu iekš vētras. Nav vienas atbildes, kas der visiem. Tomēr atbildes virziens ir došanās sevī, pretī viļņiem deviņu stāvu mājas augstumā un skatīšos bailēm acīs.

Tas bija grūts laiks mūsu dzīvē, jo šķita, ka palīdzību spēj sniegt vienīgi pasaulīgie līdzekļi (ārsti, zāles, procedūras, padomi….). Lielākie bērni to vien redzēja, kā mēs ar Andri „nēsājamies” ar Gustavu pa slimnīcām un ārstiem. Ar lielām grūtībām mēģinājām tikt galā ar mājas darbiem, arī lielākie bērni visādos veidos mūs atbalstīja un piedalījās. Nemāku paskaidrot kādā veidā, bet mana attieksmes maiņa no baiļošanās, palīdzības meklēšanas ārpusē uz vēršanos sevī, bija izšķiroša, lai situācija mainītos. Mēs iznirām cauri devītajam vilnim, grūtībām un es apzināti sāku novērtēt to kluso balsi manī, kas teica – galvu augšā, tas viss drīz beigsies. Cilvēciskais prāts ar nospraustajām saprašanas robežām nespēj “saprast” dzīves viļņos iegūto pārliecību.

Dzīves situācijā, kad biju nospiesta uz ceļiem, es sāku apjaust, ka ir kaut kas daudz vairāk, daudz varenāks un visur klātesošs par visu to, ko līdz šim biju spējusi iedomāties. (Jāteic, ka tolaik biju kristiete ar gandrīz divdesmit septiņu gadu stāžu, un, neskatoties uz to, man tas bija atklājums, ka es vēl kaut nezinu par sevi, par Dievu). Man bija sajūta, ka esmu izģērbta liela cilvēku pūļa priekšā. Man trūka paļāvības. Mans ķermeņa svars laikā, kad Gustavs slimoja, samazinājās tiktāl, ka jutu zemi zem kājām kustamies. Kopā ar Andri sakausējāmies tādā „garīgā tandēmā”, kas  ir klātesošs un tur mūs kopā šodien. Dzīves izaicinājumos un grūtības esmu mācījusies būt draugs Dievam un viens otram.

Es sāku arvien vairāk ļauties „klusumam” – dvēseles klusumam, ko līdz šim nesadzirdēju!

Tad kādā skaistā vasaras rītā mans jaukais, burvīgais vīrs paziņoja: „Ieva, mums vajag piekto bērniņu!” Biju pilnīgā panikā, lai neteiktu vairāk. Kā piekto? Mēs te cīnāmies kā pliki pa nātrēm un vēl piekto? Bet mana garīgā pieredze aizvadītā gada laikā klusi čukstēja: vīram ir taisnība, viņš ir galva, kas vada, un sieva ir kakls, kas griež galvu! Ļoti lēnām sāku atbrīvoties no pretestības (es to negribu, ka mūsu dzīvē ienāks piektais bērniņš). Tobrīd jau sākām pielāgoties jaunajai dzīvei ar Gustavu, kurš bija mainījis mūsu dzīves ritmu. Es arvien vairāk mācījos ieklausīties savā sirdī un mēģināju saklausīt to, ko Dievs man grib teikt. Iekšējā klusumā es atklāju, ka līdz šim biju aizņemta ar sava ego apmierināšanu tā vietā, lai ar pilnu apziņu veltītu laiku  vīram un mūsu bērniem. Tas ir pagrieziena punkts, kad spējam ieraudzīt atšķirību starp to, ko es (mans mazais es – ego) grib un, kas man ir vajadzīgs. Tā ir dievišķa  gaisma, kas krīt pār mani un izgaismo manu mazo ego. Tā ir garīgās redzes atmodināšana, kas ļāva man ieraudzīt lielo Es, kas neaprobežojas ar mazo es, manu ego.  Un es sapratu, ka mana egoisma slīpēšanai, apzinātības pamodināšanai MAN ( tas ir lielajam Es, jo mazais es  labprāt atbrīvojas no grūtībām, protestē un cīnās, bet ja neizdodas, tad vismaz vaino visu pasauli un citus par savām neveiksmēm) ir vajadzīgi pieci bērni. Mans mazais es šim lēmumam centās pretoties. Bet es ļāvos vīra vadībai un mēs sākām gaidīt mūsu burvīgo piekto bērniņu, mūsu Pēteri.

Ar gandarījumu izbaudīju pirmos paļāvības augļus, kad Gustavam kļuva labāk nevis no kārtējiem “jauniem” medikamentiem, bet labām domām un paļāvības pilnām rūpēm bez nepārtrauktas raizēšanās. Samazinājām zāļu devas un pārtraucu pretoties slimībai, kas bija Gustavam. Es burtiski izlīgu mieru un pieņēmu esošo situāciju. Tas nozīmē, es nolaidu pret dzīvību (anti – biotiskos) pavērstos ieročus un izslēdzu 24 stundu kaujas gatavības režīmu. Centos neveltīt domas slimībai, bet domāt par Gustavu un sarunās nepieminēt vārdu slimība. Brīnumainā kārtā, izslēdzot kaujas režīmu, izbrīvējās laiks arī mūsu lielāko bērnu vajadzībām. Protams, to lielā mērā sekmēja Pētera ienākšana mūsu ģimenē, kurš pieteicās ātri vien pēc Andra „atklāsmes”.

Gustava slimība neatkāpās kā ar uz burvju mājiena, bet es apjautu, ka grūtībās neesmu viena (mans mazais es to nespēj saprast). Es atklāju sevī iekšēju stabilitāti, kas palīdzēja pārvarēt drūmās domas un no atrašanās uz ceļiem piecelties kājās.

Un tad Dievs dāvāja mums Pēteri. Petra jeb Kefasa, kas tulkojumā ir klints akmens, kas kalpo par stingru dzīves pamatu. Tā mēs nonācām līdz pamatam (darbam ar sevi, savu mazo es), ko man palīdz ieraudzīt vīrs un bērni. Pēteris, šis mazais cilvēks spēja saliedēt mūsu ģimeni priekā un mīlestībā. Mēs paplašinājām savas robežas un sākām rūpēties nevis par slimību, bet par Gustavu. Mēs rūpējāmies par katru no mūsu ģimenes locekļiem (protams, darījām to arī iepriekš, bet tagad šīs rūpes bija kļuvušas auglīgas, pateicoties ciešanām, kuras pieņēmām bez pretestības kā noderīgu dzīves mācību). Bet pats svarīgākais, ko sapratu, ka mana mīlestība ir jāveltī Dievam, kurš ir tik žēlīgs un pieņem mani tādu, kāda esmu, un pēc tam manam mīļotajam vīram. Manam labākajam draugam, draudzenei, manam sarunu biedram, manai uzticības personai Andrim.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s