RECENZIJA par JURA RUBEŅA grāmatu “VIŅA UN VIŅŠ” Mīlestība. Attiecības. Sekss

Pieskarties dvēseles dzīlēm

Katrā no mums mīt neapgūtas dvēseles dzelmes, kas katrai sievietei atgādina par intuīcijas netveramo spēku un katram vīrietim, ka fiziskā spēka varēšana nav tik jaudīga, kā mēs, vīrieši, mēdzam uzskatīt. Savu patieso spēku vīrietis iepazīst caur sava vājuma atklāšanu. Fiziskā spēka izsīkums un vājums aizved vīrieti pie avota, no kura izplūst spēks no dvēseles dzīlēm.

Ieskatoties acīs otram cilvēkam, iespējams uzzināt  gan savu spēku, gan vājumu, kas palīdz saprast dzīves mērķi, gūt piepildījumu un dziļāku apjausmu par neizdibināmiem dvēseles dziļumiem. Dvēseles dziļumos klejo atbildes uz jautājumiem, kas es esmu un kas man ir jādara. Katrs cilvēks piedzīvo apziņas uzplaiksnījumus, kad no dvēseles dzīlēm iznirst mirkļa apjausma par kaut ko daudz lielāku un cēlāku, kas mīt manī. Bet tad seko mulsums un ierastais uzskats par sevi, par to, kas es esmu, ko pārvalda mans vecais Es. Mans vecais un ierastais Es, ko satur kopā domas un ar tām saistītās emocijas no pagātnes, satrūkstas un protestē. Ierastā kārtība nostājas pret pārmaiņām. Izklausās gaužām pazīstami? Vai ne? Tie ir  pieņēmumi un pašu radīti noteikumu kodeksi (par kuriem Jēzus savulaik daudzkārt kritizēja rakstu mācītājus un farizejus), kas sajūtas padraudēti un brēc par tradīciju un svētuma zaimošanu. Vecā kārtība, vecais Es negrib tā viegli padoties un atzīt savu nevēlēšanos mainīties. Protams, tas otrs Es, tas jaunais un svaigas atmodinātās apziņas zibsnis (kas iznirst no dvēseles dzīlēm) ir drosmīgāks, cēlāks, zinātkārs, aizrautības pilns un vēlas aizsniegties pēc patiesa prieka un piepildījuma. Attiecības ir izaicinājums un sauciens pēc drosmes, lai atsauktos pārmaiņām, lai nenobītos un ienirtu dvēseles dzīlēs pēc pērlēm okeāna dibenā. Attiecības ir ceļojums pēc jēgpilnas dzīves, kas drosmes trūkuma gadījumā neizbēgami ievedīs attiecību strupceļā. Drosmīgajiem pieder pasaule. Vienīgi drosmīgi cilvēki spēj būt radoši un saraut šablonus, vecos Es rāmjus, lai iepludinātu attiecībās patiesu prieku un svaigumu. Persiešu dzejnieks Rumi ir teicis vārdus: “Tiem, kas mīl Dievu, nav reliģijas, bet ir tikai Dievs.” Mīlestība ir izaicinājums visam, ko uzskatām par drošu un pazīstamu. Tie, kuri neuzdrīkstas sekot dvēseles dzīlēs mītošā Es pamudinājumiem un atsakās riskēt, jau  ir savu sodu saņēmuši, dzīvodami garlaikotu, raižpilnu, skaudības un greizsirdības nomocītu  dzīvi bez patiesa prieka un saskaņas ar savu patieso ES.  Bailes no kļūdām ir vecā Es (ego) radītas, lai ar viltu un iebiedēšanu noturētu mūs ego apskāvienos. Tāda kļūdīšanās ir ego izdomājums un pieņēmums, ka ejot pa citu ceļu un izdarot “pareizo” izvēli, viss būtu bijis citādi (noteikti pareizāk, nekā ir tagad). Bet tas ir vienīgi pieņēmums, kam mēs ticam. Vecais Es (ego) to vien gaida, lai mēs apstātos, nobītos un necenstos turpināt, lai atkal “nekļūdītos”.  Tieši tas, ko mēdz uzskatīt par kļūdām, ir bijis daudzu pasaules slavenu cilvēku izaugsmes dzinējspēks.

Grāmatas autors Juris Rubenis aicina būt drosmīgiem un nemaldināt sevi ar apgalvojumiem, ka viss ir vislabākajā kārtībā (neticēt vecā Es (ego) stāstiņiem, ka nav vērts riskēt, lai atkal nekļūdītos). Autors aicina attiekties no ego stāstiņiem par to, kas mūs biedē visvairāk – tu rīkojies nepareizi, tā ir milzīga kļūda, ko nav iespējams labot, būtu labāk vispār nerakstījis šo “nekristīgo” grāmatu. Ir nepieciešama drosme, lai raudzītos pāri pirkstu kratītājiem, aiz iedomātiem dzīves noteikumu kodeksiem,  aiz “pareizas” reliģiozitātes, “pareiziem” vārdiem, “pareizām” dievbijības formām, “pareizu” apģērba valkāšanu un citām “pareizībām”, kuras kalpo  otra pazemošanai un konfliktu radīšanai. Jurim Rubenim ir nepieciešamā drosme, lai atsauktos pārmaiņām un sekotu aicinājumam būt patiesam, būt tam, kas es esmu. Tas ir katra cilvēka aicinājums – iepazīt savu dievišķo būtību (līdzību ar Radītāju) un atraisīties no ego uzkarinātajām maskām.

Autors norāda, ka kvalitatīvas informācijas par attiecībām trūkums pamudinājis viņu ķerties klāt grāmatas rakstīšanai. Lai arī katrs sevi cienošs bilžu žurnāls un interneta blogs ir stāvgrūdām pilns ar informāciju par seksu, tomēr retu reizi tur ir atrodams kaut kas jēgpilns par attiecībām. Autors norāda, ka grāmata tapusi sešu gadu garumā. Grāmatā ir apkopota un sistematizēta informācija par attiecībām no daudz un dažādiem avotiem un autoriem. Grāmata ir veidota enciklopēdiskā manierē, iekļaujot iespējami vairāk koncentrētas informācijas noteiktā struktūrā. Grāmatai ir piecas nodaļas.

1. Attiecības un es

Dzīvot nozīmē būt attiecībās ar sevi, citiem un Dievu. Visā attiecību daudzveidībā īpašu lomu ieņem sievietes un vīrieša attiecības. Katrai sievietei ir jākļūst par jaunu sievieti un katram vīrietim jākļūst par jaunu vīrieti. Attiecības aptver gan ķermeni, gan garu. Tās ietekmē visu cilvēku. Tāpēc attiecības vienmēr ir arī garīgs izaicinājums, kas liek doties arvien dziļāk. Trīsvienīgais Dievs atklāj sevi trīs dievišķo personu savstarpējās attiecībās. Dziļuma atklāšanai sevī, otrā cilvēkā ir nepieciešams laiks. Aizsniegt šos dziļumus mums var palīdzēt būšana attiecībās ar sevi, ar citiem un Dievu. Esot attiecībās, mums nākas sevi pārspēt un iekļaut sevī jauno pieredzi. Tā ir apziņas attīstība, evolūcija, kas šķīdina ego.

Ceļā uz sava vecā Es, ego šķīdināšanu, autors kā noderīgu metodi iesaka meditāciju. Meditācija ved atpakaļ mājās, no prombūtnes uz klātbūtni. Meditācija ir klusums un vērība, kas ļauj pamanīt mūsos esošo impulsivitāti un uztveres matricas. Meditācija palīdz pārvarēt mūsos mītošās bailes un agresiju. Visbiežāk ļaunums nāk nevis no ārpuses, bet no nesaprastas iekšējās dzīves. Meditācija mums atklāj, ka Dievs ir tik pat pieejams kā mūsu elpa. Meditācija neliek mums vispirms lasīt biezas grāmatas, bet māca atmošanās, sevis iepazīšanas praksi. Sena mistiķa vārdi: “Kļūsti par to, kas tu esi.” Apgūsti sevi.

2. Vīrieša un sievietes iniciācija

Mīlestība ir spēcīgāka nekā spēks. Mīlestība ir gudrāka nekā gudrība. Iniciācija ir cilvēka sagatavošana pieaugušo dzīvei. Iniciācija nozīmē iepazīt spēku sevī. Iepazīt seksualitāti, kas saistīta ar mīlestību un radošu līdzdalību Dieva spēkā. Iepazīt svētumu, dievišķo un satikties ar nāvi. Mēs mācāmies saprast, ja manā dzīvē mirst viens periods, domāšanas veids, var dzimt jauns. Iniciācija palīdz mums izveidot saikni ar dievišķo. Iniciācija ir garīgā prakse, kas palīdz mums mainīties. Nobrieduša cilvēka ego mirst un sākas cita dzīve. Ego nevēlas neko mainīt, tikai izmantot visu sev par labu. Nobriedis cilvēks vēlas mainīt un attīstīt sevi.

Vīrieša nobriešana notiek caur sava spēka pazaudēšanu un atgūšanu. Atgūšanu caur sava iekšējā, intuitīvā spēka iegūšanu. Vīrietim jāsatiekas ar sava bezspēka un vājuma robežu, lai apzinātos un iemācītos vadīt savu spēku. Vīrietis, kurš prot vadīt savu spēku, no varmākas kļūst par karotāju, kurš prot cīnīties par lielāku labumu.

Sievietes nobriešana notiek caur sava iekšējā spēka un pašcieņas atklāšanu. Sievietei ir jāatklāj, ka viņa spēj vairāk, nekā domā. Vīrietim ir otrādi. Sieviete iemācās lietot savu iekšējo spēku, kad viņa sāk uzticēties sev.

3. Mana seksualitāte kā garīgs uzdevums

Nav šaubu, ka seksualitāte lielai sabiedrības daļai ir neērts temats, kura aizstāvībai vai noliegšanai gadsimtu garumā ir lauzti neskaitāmi šķēpi. Kaismīgajām domstarpībām ir savi iemesli, kas saistīti ar vīrišķā garīguma vēsturisko dominanci.  Vīrišķais vai augšupvērstais garīgums miesu, pasauli uztver kā ļaunuma cēloni un tiecās noliegt seksualitāti. Autors aicina apzināties, ka pastāv sievišķais garīgums, kas tieši pretēji aicina cildināt ķermeni un Garu saista ar juteklisko pasauli un seksualitāti. Lai kuram garīguma veidam mēs dotu priekšroku, ir jāatzīst, ka cilvēka seksualitāte ir Dieva dota dāvana, talants, svēts un radošs spēks, kura pārvaldīšanā bieži mēs jūtamies bezpalīdzīgi. Ne atļauja, ne noliegums nav darījis mūs gudrākus. Neatrisinātais vienmēr par sevi atgādina un diemžēl visnepiemērotākajā brīdī. Seksualitātes ignorēšana var novest pie perversijas un pataloģijas. Autors citē Kenu Vilberu, kurš raksta, ka augšupejošo (vīrišķo) un lejupejošo (sievišķo) garīgumu var izglābt tikai savstarpēja apvienošanās.

Autors norāda uz Rakstu vietām, kurās ķermenis ir pielīdzināts Svētā Gara templim. Mūsu uzdevums ir nevis sašaurināt, pazemināt vai demonizēt, bet izprast, pieņemt un paplašināt savu seksualitāti. Tas nenozīmē, ka jāatlaiž bremzes un jākļūst seksa atkarīgajam. Ne būt nē. Mēs esam aicināti mācīties attiecību skolā un kā apliecina katoļu mūķene Pia Gīgere (Pia Gyger) un jezuīts Niklauss Brančens (Niklaus Brantschen), nav obligāti gūt personīgu seksuālu pieredzi, lai paplašinātu savu seksualitāti. Mūķene un jezuīts nav pametuši savu aicinājumu uz celibātu un vienlaikus mīl viens otru bez fiziskas tuvības. Par savām attiecībām viņi ir sarakstījuši grāmatu. Seksualitāte ir jāmācās cieņpilnā veidā iekļaut mūsu dzīvē kā mūkiem un mūķenēm, tā arī pāriem, kas bauda fizisko tuvību.

Ja mēs pienācīgā veidā neizmantojam Dieva dotos talantus un izstumjam mūsu seksualitāti no garīgās dzīves, tad seksuālās izglītošanas jautājumi nonāk uz ielas un taisnā ceļā pornogrāfijas industrijas darboņu rokās. Ja seksualitāte kā bārenis tiek izdzīta uz ielas, tad drīz vien iekuļas kādā seksa skandālā un izpelnās plašu nosodījumu. Varbūt ir pienācis laiks ļaut zudušajam dēlam atgriezties mājās un ienākt pa parādes durvīm, lai apskautu viņu kā pilnvērtīgu ģimenes locekli? Apskaut kā tēvam, kurš sagaidījis mājās zudušo dēlu un atdot viņam atpakaļ zaudēto cieņu un godpilno vietu ģimenes portretā virs kamīna dzegas?

 4. Ko Dievs ir savienojis

Autors izvērš skaidrojumu par vīrieša un sievietes līdzvērtīgu līdzāspastāvēšanu. Mērķis ir vienotība, nevis dualitāte. Dieva tēlu pilnībā atspoguļo cilvēks, kurš apvieno vīrišķo un sievišķo.  Cilvēks viens pats nespēj nonākt īstajās attiecības pats ar sevi, tāpēc vienam nav labi būt. Sieviete un vīrietis ir viens otram nepieciešami. Otrs veic spoguļa funkcijas, kurā ieraugām sevi.

Satraukumam, ka sieviete tiek radīta no Ādama ribas un, tāpēc būtu uzskatāma par vīrieša pakaļdarinājumu, nav pamata. Riba ir simbols. Sievietes izcelsme ir Ādama sidrs telpa. Sieviete ir tikpat lielā mērā daļa no vīrieša, cik vīrietis ir daļa no sievietes. Dievs rada cilvēku.

Sievietes spēks ir nesaraujamā intuīcijas saite ar dievišķo, ko jāmācās apgūt vīrietim. Vīrietim jāatklāj, ka vīrišķā spēka triumfs ir īslaicīgs. Vīrieša spēks slēpjas sava vājuma un ievainojamības atklāšanā. Vīrietis, kurš atklāj sievietei savas vājības un trūkumus, ir patiesi stiprs vīrietis. Mēs mācamies mīlestību, esot attiecībās.

Grāmatas autors norāda uz iespējamību, ka Jēzus bija precējies ar Mariju Magdalēnu. Autors uzsver, ka šī iespējamība nav jāuztver kā provokācija.  Tā ir varbūtība, kas ļauj uz Jēzu paskatīties kā uz patiesu Dievu un patiesu cilvēku, kuram nav sveša seksualitāte. Izvēloties par sievu bijušo prostitūtu, Jēzus pieņem Mariju Magdalēnu mīlestībā un atpestī sievišķības pazemoto, apsmieto un izstumto aspektu. Te mēs ieraugām vēl kādu no Viņa pestīšanas, pasaules glābšanas, mērķiem.

5. Uzdrīkstēties risināt problēmas

Lai dziedētu rētas, tām jāpieskaras. Ikvienam no mums ir bērnībā, pagātnē iegūti ievainojumi, kas, šķiet, ir nogrimušu aizmirstībā un atrodas tālu pagātnē, tomēr ir klātesoši un turpina sāpināt gadiem ilgi.  Mēs esam ievainoti, ieplaisājuši. Svarīgākais jautājums ir: ko tu darīsi ar savām sāpēm?  Pašaizsardzības meli neārstē plaisas, bet vienkārši palīdz izturēt sāpīgos ievainojumus. Gaisma ieplūst caur plaisu. Neanalizējot ievainojuma cēloņus, mēs atkārtojam tādas pašas situācijas, kuras ir sāpinājušas mūs pašus. Nemanāmi no upuriem kļūstam par varmākām. Atstumtās emocijas nepārstāj eksistēt, bet mēs pār tām vairs nevaldām, tās vairs nepieder mums.

Dievs nāk pie mums caur to, ko esam atraidījuši un nolieguši. Varbūt viss, kas mūsos izraisa bailes, savā dziļākajā būtībā ir kaut kas bezpalīdzīgs, kas vienkārši vēlas mūsu mīlestību. Mirklis, kurā kļūstam viengabalaini un svēti, ir mirklis, kurā spējam pieņemt savu ēnas pusi.

Kā jeb kura sirdi plosoša kino izskaņā lejam gaužas asaras raugoties divu cilvēku apskāvienā, tā mums katram ir jāuzmeklē un jāapskauj no sevis izstumtās, padzītās un nonicinātās dvēseles daļas, kas alkst mūsu piedošanu un mīlestību. Tā, lai asaras plūst.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s