12 soļi apzinātu attiecību virzienā

1. Iemīlēšanās pumpuriņi

Kad cilvēki iemīlas, viņus pārņem romantiskas jūtas un vārdi – es tevi mīlu – nāk pār lūpām brīvi un dabiski. Romantisku jūtu pārņemti cilvēki atmaigst kā pavasara pirmie pumpuriņi, ko silda sakāpināto emociju siltie saules stari. Emociju intensitātei pieaugot, pumpuriņi atvērās un cilvēks atplaukst brīnišķā labsajūtā, izplatot ap sevi laimīga cilvēka smaržu. Ir izplaukuši romantisko jūtu pumpuriņi un cilvēks saka skaistākos vārdus – es tevi mīlu!

2. Iemīlēšanās ziedu kupenas

Ko mēs patiesībā domājam, kad sākām vārdus – es tevi mīlu?

Lai izteiktu vārdos žilbinošās sajūtas, kas uzvirmo iebrienot emociju ābeļdārza ziedošajās kupenās, mēs sakām vārdus – es tevi mīlu. Tomēr vārdi pilnībā nevar izteikt to, ko patiesībā domājam un jūtam. Tas, ko izjūtam kā brīnišķas labsajūtas pieplūdumu, ir iemīlēšanās. Vārdi – es tev mīlu – nozīmē – es esmu iemīlējies. Iemīlēšanās nozīmē – ES TEVI GRIBU.

3. Es tevi gribu

Ko cilvēks grib, kad saka iemīļotajam – es tevi gribu?

Cilvēks grib izjūtas. Cilvēks grib saņemt brīnišķīgās un vārdos neparakstāmās izjūtas, ko sniedz iemīļotā cilvēka izskats, augums, acu skatiens, smaids, smiekli, spilgtākās rakstura iezīmes un daudzas citas lietas, kas mīlniekus padara neprātīgus. Iemīlēšanās ir vēlme vēl un vēl izbaudīt “taureņus vēderā”, pacilājošās emocijas un baudīt tās pēc iespējas vairāk un ilgāk. Patiesībā iemīlējies cilvēks grib izbaudīt sajūtas, kas rodas vēderā, galvā un citās ķermeņa daļās esot mīļotā cilvēka sabiedrībā. Mīlnieki patērē un apreibst no sajūtām, kas remdē egoistisko vēlmi būt eiforijā vēl un vēl. Es tevi gribu nozīmē vēlmi pēc emocionālā baudījuma, kas aptver nelielu daļu no attiecību dziļumiem.

4. Kad – es tevi gribu – liek vilties

Es tevi gribu ir vēlme pēc eiforiskām sajūtām vēl un vēl. Iemīlēšanās ir emocionālas atkarības forma, ko baro kļūdaina pārliecība, ka emocionālā labsajūta ir mīlestība augstākajā pakāpē. Kad romantisko attiecību ziedi ir izziedējuši un kaislīgais aromāts zaudējis intensitāti, seko piezemēšanās no eiforisko izjūtu augstumiem. Bieži tā ir vilšanās, jo ir pienācis laiks iepazīt tuvāk to cilvēku, kurš līdz šim perfekti ietilpa jutekliski ērtajā formātā – es tevi gribu. Eiforisko izjūtu devas samazinājumu sauc par “rozā briļļu” noņemšanu. Tas ir normāli, ka tā notiek. Lai dzimtu jaunais, vecajam jāmirst. Tās nav attiecību beigas, bet jauns attiecību sākums.

 5. Vienvirziena kustība

Partneri, kas nevēlas atzīt un līdz ar to atteikties no eiforisko izjūtu atkarības – es tevi gribu, nolemj attiecības lēnai un mokošai nāvei. Eiforisko emociju pavasara ziedi ir izziedējuši, kas nozīmē, ka – es tevi gribu, ir jāmainās uz vēlos dalīties. Tas nozīmē, ka es tevi gribu novirzās malā un vairs nav vadošais attiecību dzinējspēks. Tā ir pāreja no vienvirziena egoistisko attiecību formāta – es tevi gribu, pie divvirzienu attiecību modeļa – es ņemu un dodu. Es tevi gribu ir vienvirziena kustība (es ņemu), kas ir kā iešana riņķī zemeslodei, lai nonāktu vietā, kur satikām kaisli. Kad ceļš ir noiets, kaisle ir prom.

6. Ko darīt, kad kaisle ir prom?

Kaisles pierimšana nav nekas ārkārtējs un par to nav jāsatraucas. Tas ir dabiski, ka iemīlējušies cilvēki ir pieraduši saņemt pacilājošas sajūtas un nevēlas no tām atteikties. Pacilājošas sajūtas nebūt nav viss, kas “lācītim” ir vēderā.  Cilvēks iemīlas, jo grib “eiforisko emociju komplektu”, bet tā ir sava veida reklāma, kam seko daudz kas cits, par ko mēs pat nenojautām. “Rozā briļļu” nokrišana ir laiks, kad atklājam, ka cilvēks ir daudz vairāk par “eiforisko emociju komplektu” vientulīgiem un lietainiem vakariem kopā ar tēju pie kamīna.  Rozā briļļu noņemšana ir iespēja aiz ārējā skaistuma ieraudzīt iekšējo skaistumu.

7. Divvirzienu kustība

Romantiskas attiecības ir iespējamas pateicoties iespaidīgām “reklāmām”, bet svarīgi ir apzināties, ka cilvēks ir daudz vairāk par “labo sajūtu komplektu”. Iemīlēšanās laikā cilvēki neapzināti izmanto to, ka otrs dod sevi nepiespiesti un dabiski. Attiecības nevar ilgstoši pastāvēt vienvirziena ņemšanas režīmā. Medus podiņš ir iztukšots un laiks papildināt krājumus. Tomēr maldās tie, kas domā, ka mīlestība ir kā matemātika – cik iedevu, tik saņemšu pretī. Mīlestība sākas ar sevis došanu bez savtīga aprēķina, cik saņemšu pretī. Tas nav vienkārši un mēs bieži nonākam neziņā. Neziņa ir pagrieziena punkts. Atrodoties neziņā, cilvēks ir nostājies uz apzinātu attiecību ceļa. Ceļa, kas ved dziļumā, lai iepazītu sevi. Būt attiecībās nozīmē būt ceļā, lai dotos tālāk par eiforisko emociju pieturu. Neziņa ir labākais ceļa biedrs, kas aicina doties ceļā un māca nepieķerties iedomām un priekšstatiem par mīlestību kā “labo sajūtu komplektu”. Ļaušanās neziņai ir veids kā atraisīties no egoistisko attiecību formāta – es tevi (kas faktiski ir sajūtu komplekts, ko manī izraisa otra cilvēka klātbūtne) gribu  – atkarības.

8. Labo emociju atkarības lēkmes

Tas ir dabiski, ka ik pa laikam atkārtojas vēlme saņemt tās pašas emocijas, kā toreiz iemīlēšanās laikā. Tas pat ir vēlams, jo patīkamo emociju atsaukšana atmiņā var palīdzēt atkal ieraudzīt partnerī to acu mirdzumu, smaida burvību un rakstura valdzinājumu, kas bija romantisko jūtu iesākumā. Tomēr cilvēki izdara kļūdainu pieņēmumu, ja pieprasa partnerim būt šodien tādam pašam, kā toreiz. Mīlestība ir ceļš, kas ved attiecības dziļāk vienam otra iepazīšanā. Vēlme, lai būtu tāpat kā toreiz, ir apstāšanās pieturā un nosacījumu izvirzīšana – tev jābūt tādam, kas mani dara laimīgu. Nosacījumi ir attiecību strupceļš, kurā nevajag ilgstoši uzkavēties.

9. Attiecības nav rotaļlieta

Strupceļā ieved nevēlēšanās atzīt atkarību no “eiforisko emociju komplekta”. Attiecības nav rotaļlieta, kas pastāv ārpus cilvēka kā priekšmets, ar kuru varam paspēlēties, kad tīk. Patiesi kādu mīlēt nozīmē dot viņam brīvību būt tādam, kāds viņš/viņa ir, nevis izvirzīt nosacījumus un pieprasīt būt tāda, kādu es vēlos otru redzēt. Nepadarīt otru par savu vēlmju (lai būtu kā toreiz) rotaļlietu. Ja to neatzīstam, tad dzenamies pakaļ neesošam fantomam, iedomu tēlam, ko nosaucam par “ideālu” mīlestību, kas nu ir zudusi. “Ideāla” mīlestība ir prāta produkts, kas dzīvo mūsu galvā kā atmiņas un priekšstati.

10. Viss ir galvā

Atkarības apzināšanās no prātā radītiem priekšstatiem ir atbrīvojošs spēks, kas ļauj ieraudzīt otru un pieņemt ārpus nosacījumiem. Attiecību problēmas ir nespēja atpazīt pašu radītos nosacījumus, kas rada domu jucekli – kā viņš/viņa man to varēja nodarīt? Kāpēc viņš/viņa tā pateica? Kāpēc viņš/viņa tā paskatījās uz mani? Ko viņš/viņa ar to bija domājis/usi? Tas ir īstais laiks noraut nosacījumu uzliktās maskas un pavērot sevi “no malas”. Nosacījumu radītās domas skrien cauri galvai un rada aizvainojuma, aizdomu, un dusmu sajūtas. Šajā brīdī vajadzētu dziļi ievilkt elpu un pajautāt sev: kāpēc es domāju šo domu un kur tā mani aizvedīs? Ja, domājot par partnera rīcību, vārdiem un mīmiku, rodas negatīvas emocijas, ir jāpavēro, no kurienes rodas šāda veida domas. Domas mūs aizved tur, kur esam. Viss ir galvā. Katra doma nes sev līdzi noteiktas izjūtas un emocionālo nokrāsu. Domas ir kā viesi, draugi un paziņas, kurus mēs izvēlamies aicināt iekšā vai vērot no attāluma.

11. Mīlestība ir brīva

Apzinātas attiecības ir domu vērošana no attāluma un apzināta izvēle. kuras aicināt iekšā, bet kuras nē. Apzinātība attiecībās ir brīvība no domu virpuļiem galvā, kas pieprasa iekļauties iedomātas “ideālas” mīlestības rāmī. Apzināšanās ir atbrīvošanās no tēliem, priekšstatiem, maskām un rāmjiem, ko mums uzkarina egoisms. Egoisms rada viltus identitāti, iedomātu līdzināšanos tēliem un priekšstatiem, kas rada iztēlotu priekšstatu par “ideālu” mīlestību.  Mūsu griba vai domas nevalda pār mīlestību. Mīlestību nevar pievilināt vai apmānīt ar varu, skaistumu, bagātību, asarām vai smaidu. Mīlestība neatzīst darījumus. Mīlestība neprot rēķināt – es tev tik, tu man tikpat atpakaļ. Mīlestība ir atvērtība un brīvība, kas nepazīst iedomātus tēlus, priekšstatus un pieņem partneri tādu, kāds viņš/viņa ir.

12. Pēdējā atslēga saišķī ir īstā

Nav viegli atturēties ticēt ego radītiem priekšstatiem par to, kādām jābūt ideālām attiecībām. Ego rada priekšstatu, ka nav pareizi dot un neprasīt pretī. Savtīgums un pašlabums sola mums sagādāt visu, ko vēlamies. Bet ego nespēj mums dot to, kā tam nav – brīvību. Brīvību būt tam, kas es esmu, jo ego vienmēr grib kādu atdarināt un līdzināties. Ego ir atkarība, piesaiste, kontrole, aizdomas un dusmas. Ja nespējam atbrīvoties no atkarības, kontrolēšanas un aizdomām, tad pēdējā atslēga saišķī ir īstā. Atslēga, kas atver durvis uz patiesu mīlestību, ir nesavtīga sevis došana, kas ir katra cilvēka patiesā daba.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s